- Ū, majestāte!
- Tas bija godīgs pikardiešu virsnieks.
- Žēlojiet, žēlojiet mani, jūsu augstdzimtība!
- Jā, tas bija lielisks virsnieks, - turpināja Kārlis IX. Un viņa sejā iegailējās zvēriska cietsirdība. - Viņš pieņēma jūs kā dēlu, deva jums pajumti,-drēbes, ēdienu…
Morvels izmisumā ievaidējās.
- Liekas, ka jūs viņu saucāt par tēvu, - karalis cietsirdīgi turpināja, - un bijāt viņa dēla, jaunā de Ninī draugs?
Morvels, vēl arvien stāvēdams uz ceļiem, Kārļa IX skatienu mākts, saduga arvien zemāk.
- Bez tam, - karalis nerimās, - runā, ka jums par admirāļa nogalināšanu nācās no hercoga Gīza saņemt desmittūktoš ekiju.
Morvels klusēja. Viņš nepretojās šiem apvainojumiem, kuri bija pareizi visos sīkumos, bet Kārlis IX no jauna ļoti skaļi un veikli sāka svilpot savu mednieku dziesmiņu.
- Nu, slepkavas kungs, - brīdi klusējis, viņš ierunājās, - man jums jāsaka, ka es labprāt gribētu jūs pakārt.
- O, jūsu majestāte! - iesaucās Morvcls.
- Jaunais Ninī to man lūdza vēl vakar un es, patiesību sakot, nezināju, ko viņam atbildēt, jo šis lūgums taču ir taisnīgs.
Morvels lauzīja rokas.
- To apstiprina arī fakts, - karalis turpināja, - ka es, kā jūs pats to atzināt, esmu savas lautas tēvs, un tagad, kad esmu samierinājies ar protcstanliem, viņi man ir tādi paši bērni kā katoļi. To jau es jums stāslīju.
- Jūsu majestāte, - galīgi sagurušais Morvels ierunājās, - mana dzīvība atrodas jūsu rokās: dariet ar to, ko vēlaties!
- Jums taisnība, es par to nedotu ne obolu!
- Majestāte, vai paliesi es ne ar ko nevarētu savu noziegumu izpirkt? - slepkava jautāja.
- Nezinu! Ja es būtu jūsu vietā, bet tā, paldies Dievam, nav…
- Kas lad būtu, jūsu augstdzimtība? Kas tad būtu, ja jūs atrastos manā vielā? - čukstēja Morvels, cieši skatīdamies Kārlī.
- Man liekas, ka es prastu izkulties no nelaimes, - beidza karalis.
Morvels piecēlās uz viena ceļa un, atspiedies uz rokas, uzmanīgi
lūkojās Kārlī, lai pārliecinātos, vai tas par viņu nezobojas.
- Protams, es ļoti mīlu jauno Ninī, - turpināja karalis, - bet es pārāk mīlu arī savu brālēnu Gīzu. Un, ja viņš lūglu mani dāvāt dzīvību tam cilvēkam, kuru Ninī lūdz pakārt, man jāatzīstas, cs justos ļoti neveikli. Tomēr, ievērojot politiku un reliģiju, man vajadzētu izpildīt brālēna Gīza vēlēšanos. Kaut gan de Ninī ir lielisks, varonīgs virsnieks, taču ar Lotringas hercogu viņš nevar mēroties.
Dzirdot karaļa vārdus, Morvels pamazām izslējās taisns - kā cilvēks, kas lēni atžirgst no briesmīga trieciena. Beidzot viņš piecēlās.
- Tātad, atrodoties tādā bezizejas stāvoklī, - karalis atkal uzsāka, - jums vispirms vajadzētu iegūt mana brālēna Gīza labvēlību. Vēl vakar viņš man teica…
Morvels panāca dažus soļus uz priekšu.
- Jūsu augstība, - viņš teica, - jūs varat iedomāties - ik rītus pulksten desmitos mans niknākais ienaidnieks, atgriežoties no Luvras, iet pa Senžermcnokseruā ielu. Es viņu redzu pa aizrestoto logu pirmā stāvā no mana bijušā skolotāja kanoniķa Pjēra Pilā istabas. Katru dienu es redzu savu naidnieku un katru dienu lūdzu velnu, lai tas viņu ierautu peklē.
- Redzat, Morvel, ja jūs būtu šis velns, vai vismaz uz brīdi ieņemtu viņa vietu, manam brālēnam Gīzam tas ļoti patiktu.
Morvela lūpas, kas pēc pārdzīvotajām bailēm vēl bija bālas, savilkās ļaunā smaidā.
- Bet, jūsu majestāte, - viņš ierunājās, - cs taču nevaru izdarīt tā, lai zeme atvērtos un aprītu hercoga Gīza ienaidnieku.
- Cik es atceros, tad ar varonīgo de Ninī jums iecerētais tomēr izdevās. Jūs varbūt teiksit, ka tad jums palīdzēja pistole. Vai tagad jums tās nav?
- Ar arkebūzu es šauju vēl labāk nekā ar pistoli, jūsu majestāte, - atbildēja slepkava, kurš tagad jau bija pilnīgi nomierinājies.
- Pistole vai arkebūza, vai nav vienalga? Es ticu, ka mans brālēns nestrīdēsies par to, kādu ieroci jūs izvēlēsities.
- Bet man nepieciešams tāds ierocis, kuram es varu pilnīgi uzticēties. Varbūt, ka man vajadzēs šaut no tālienes.
- Šajā istabā atrodas desmit arkebūzas, ar kurām es simtpiecdesmit soļu attālumā iešauju zelta ekijā. Vai negribat ņemt vienu no tām?
- Ar lielāko prieku, jūsu augstdzimtība! - iesaucās Morvels, pieiedams pie arkebūzas, kura karalim bija atnesta tikai šodien.
- Nē, tikai ne to, - sacīja karalis, - to cs glabāju sev. Tuvākajās dienās es rīkoju lielās medības, kurās izmantošu šo arkebūzu. No visām pārējām varat izvēlēties to, kas tīk.
Morvels izmeklēja arkebūzu un noņēma to no sienas.
- Kas ir šis naidnieks, jūsu majestāte? - viņš jautāja.
- Kā lai es zinu? - nicinoši paskatīdamies uz slepkavai Kārlis IX atbildēja.
- Tad es prasīšu hercogam Gīzam, - Morvels norūca.
Karalis paraustīja plecus.
- Nejautājiet nevienam, - viņš sacīja. - Gīzs jums neatbildēs. Vai lad par tādām lietām kāds vaicā? Tam, kas negrib, lai viņu pakar, jāuzmin pašam.
- Bet, kā lai es viņu pazīstu?
- Es jums jau teicu, ka viņš katru rīlu pulksten desmitos iet gar kanoniķa istabas logu.
- Gar to logu iet daudz ļaužu. Ja jūsu majestāte norādītu uz kādu sevišķu pazīmi…
- O, tas nav grūti. Tā, piemēram, rīt viņš nesīs sarkanu saljānādas portfeli.