- Ar to pilnīgi pietiek, jūsu augstdzimtība. Pateicos! Lūdziet par mani Dievu!
- Tūkstoš velnu! Labāk pats lūdziet sātanu! Tikai ar viņa palīdzību jūs izbēgsit no cilpas.
- Ardievu, jūsu majestāte!
- Ardievu! Tomēr neaizmirstiet, - ja rit pēc desmitiem par jums neko nerunās, vai runās kaut ko pirms tam, tad Luvrā vēl ir arī apakšzemes cietums!
Un Kārlis IX no jauna sāka svilpot savu iecienīto dziesmiņu.
IV
1572. gada 24. augusta vakars
Grāfs de la Mols ieradās Parīzē caur Senmarseļas vārtiem 24. augusta vakarā - kā jau admirālis to bija paredzējis. Viņš nicinoši uzlūkoja daudzās viesnīcas, kuru zīmējumiem izkrāsotās izkārtnes rēgojās pa labi un kreisi. Notriecis savu putās sajāto zirgu līdz pilsētas centram, de la Mols pārjāja Mobēra lauku, Mazo un Dievmātes tiltu, turpināja ccļu pa Sēnas piekrasti, līdz apstājās Brezēnas ielas stūrī. Tā ir tagadējā de l'Arbrsekas ielā, kā mēs to turpmāk arī sauksim.
Jauneklis iegriezās minētajā ielā. Pa kreisi čīkstēdama šūpojās jauna, skaista izkārtne, turklāt tai piekārtie zvaniņi jautri skanēja. Tā saistīja jātnieka uzmanību, un viņš apstājās otrreiz. Izkārtni greznoja uzraksts "Skaistā zvaigzne", kas bija uzkrāsots virs zīmējuma, kurš izsalkušajam ceļiniekam bija ļoti tīkams: tvaikos cepās putns, bet apakšā stāvēja cilvēks sarkanā mētelī, dīvainajai zvaigznei pretī stiepdams rokas, kurās atradās naudas maks.
"Lūk, viesnīca, kura par sevi pastāsta tik kārdinoši," jauneklis nodomāja. "Tās saimnieks droši vien ir liels blēdis. Es dzirdēju, ka de l'Arbrsekas iela nav tālu no Luvras, un ja šī vicsnīca daļēji atbilst savai izkārtnei, tad man šeit klāsies labi."
Kamēr jaunais ceļotājs tā pie sevis domāja, no pretējās, Senonorē ielas, izjāja otrs jātnieks un arī apstājās, pārsteigumā uzlūkodams "Skaistās zvaigznes" izkārtni.
Jātnieks sēdēja baltā spāņu zirgā un bija tērpies melnā kamzolī, tumši violetā samta mētelī un melnos zābakos. Viņa ieroči bija zobens ar kalta tērauda rokturi un tāds pats duncis. Viņa apģērbs un izturēšanās liecināja par īstu kavalieri. Šis jauneklis bija aptuveni divdesmit četrus gadus vecs, iebrūnu seju, zilām acīm, mazām ūsiņām, ļoti daiļu muti un burvīgiem zobiem, kas, smaidot maigi skuņijo smaidu, it kā apmirdzēja viņa seju.
Otrs ceļotājs bija pilnīgs pretstats pirmajam. No viņa lielās platmales atliektām malām ārā spraucās biezi, savēlušies, gandrīz sarkani mali, pelēkas acis vismazākajās dusmās iekvēlojās ogļmelnas, viņa seja bija viegli sārta, lūpas plānas, sarkanas ūsas un lieliski zobi. Vispār sejas, plato plecu un lielā auguma dēļ viņu varēja saukt par skaistu puisi, likai
šis skaistums bija mazliet parupjš. Jau veselu stundu viņš jādelēja pa ielām un, it kā viesnīcu meklēdams, skatījās visos logos, no kuriem viņā ar labpatiku noraudzījās daudzas sievietes.
Abi jātnieki labu laiku aplūkoja "Skaisto zvaigzni". Tad svešais paskatījās uz de la Molu un pirmais ierunājās:
- Šķiet, ka no šejienes līdz Luvrai nav tālu? - viņš jautāja tajā šausmīgajā kalnu iedzīvotāja izloksnē, pēc kuras starp simtiem atbraucējiem arvien varēja pazīt pjemontieti. - Es redzu, ka mūsu gaumes ir līdzīgas. Un tas man ļoti glaimo.
. - Šī viesnīca, šķiet, nav tālu no Luvras, - uzrunātais atbildēja līdzīgā, tikpat neciešamā pjemontiešu izloksnē. - Bet es nezinu, vai man ir tas gods būt ar jums vienisprātis. Es vēl pārdomāju un neko noteiktu neesmu izlēmis.
- Un jūs, kungs, vēl šaubāties? Ir redzams, viesnīca nav slikta. Vai varbūt man tā šķiet tikai jūsu klātbūtnē. Lai nu kā, jums tomēr jāatzīst, ka izkārtne ir skaista.
- O, bez šaubām! Bet tieši tā manī rada neuzticību. Stāsta, ka Parīzē esot daudz blēžu un izkārtne var būt tāds pats slazds, kā viss pārējais.
- Nieki! - iesaucās pjemontietis. - Man no blēžiem nav bailes! Ja man viesnīcas saimnieks nepasniegs tik labi izceptu putnu, kā tos tur uz izkārtnes, tad es viņu pašu uzduršu uz iesma un izcepināšu pēc savas gaumes! Iesim, kungs!
- Jūs mani galīgi pārliecinājāt, - smiedamies atbildēja de la Mols. - Lūdzu, ejiet pirmais!
- O, mans kungs, zvēru pie savas dvēseles, to es nekad nedarīšu! Es esmu vienīgi jūsu padevīgs kalps, grāfs Anibāls de Kokonna.
- Bet es jūsu - grāfs Zozefs Hiacints Bonifācijs de Lerāns de la Mols.
- Tādā gadījumā sadosimies rokās un iesim abi reizē!
Šāda abām pusēm izdevīga priekšlikuma sekas bija tādas, ka jaunekļi nolēca no zirgiem, pavadas pameta staļļa puisim, saķērās rokās un, sakārtojuši zobenus, devās uz viesnīcas durvīm, pie kurām stāvēja mājvietas saimnieks. Pretēji šādas sugas ļaudīm, viņš nācējiem nepievērsa nekādu vērību un turpināja sarunāties ar slaidu, kalsnu cilvēku, kas bija tinies tumšā mēteli un stipri atgādināja spārnus izpletušu ūpi.
Pienācis abiem klāt, Kokonna, aizvainots par paša un biedra neievērošanu, paraustīja saimnieku aiz piedurknes. It kā pēkšņi pamodināts, tas satrūkās, un, atvadīdamies no sava sarunas biedra, vēl noteica: - Uz redzēšanos! Pienāciet drīzāk un katrā ziņā paziņojiet par noteikto stundu!
- Nu, godājamais, - sacīja Kokonna, - jūs laikam neredzat, ka mēs arī gribam ar jums iepazīties?
- O, atvainojiet, kungi! - atbildēja viesnīcas saimnieks. - Es jūs nemaz neredzēju.
- Velns lai parauj! Jums gan labāk būtu mūs redzēt! Bet tagad, kad esat mūs pamanījis, papūlieties nesaukt mūs par kungiem, bet gan - par grāfu kungiem.
La Mols stāvēja malā, atļaudams rīkoties Kokonnam, kurš bija apņēmies visu nokārtot. Kaut gan viņš sarunā nepiedalījās, tomēr sarauktās uzacis liecināja, ka vajadzības gadījumā viņš nekavēsies palīdzēt.