- La Hurjērs, - viesnīcnieks palocīdamies atbildēja.
- Tādā gadījumā, la Hurjēra kungs, vai tu tiešām domā, ka mana roka ir vieglāka par hercoga Gīza roku, kuram, kā redzu, ir priekšrocība padarīt tevi padevīgu.
- Varbūt ne vieglāka, bet īsāka gan, grāfa kungs, - atteica saimnieks. - Turklāt lielais Indriķis ir mūsu elks. Mēs, parīzieši, viņu pielūdzam.
- Kas par Indriķi? - vaicāja la Mols.
- Tāds ir tikai viens, - viesnīcnieks atbildēja, - Indriķis Gīzs.
- Atvainojiet, mīļais, ir vēl arī otrs, par kuru es jums ieteiktu manā klātbūtnē neko aizvainojošu nerunāt. Es domāju Navarras Indriķi. Bez tam ir arī Indriķis Kondē, tāpat ļoti cienījams augstmanis.
- O, tos es nepazīstu, - viesnīcnieks atbildēja.
- Bet es viņus pazīstu, - sacīja la Mols. - un tā kā esmu ieradies pie Navarras Indriķa, tad es jums vēlreiz iesaku, man dzirdot, nerunāt par viņu ļaunu.
Saimnieks nekā neatbildēja, viegli pieskārās cepurei un turpināja glaimīgi raudzīties Kokonnā.
- Tātad grāfa kungs runās ar lielo hercogu Gīzu? Grāfa kungs ir ļoti laimīgs. Viņš droši vien ieradies šeit…
- Kāpēc?
- Uz svētkiem, - savādi smaidīdams, viesnīcnieks atbildēja.
- Tev vajadzēja teikt - uz bezgalīgiem svētkiem. Pie jums no tiem vairs nevar glābties. Visur to vien runā: balles, izpriecu braucieni, karuseļi. Parīzē var labi izpriecāties, vai ne?
- Ne visai, grāfa kungs, vismaz, līdz šim priecājās ne visai daudz. Bet tagad, liekas, sāksies īstās dzīres.
- Uz Navarras karaļa un princeses Margeritas kāzām Parīzē tomēr saradies daudz ļaužu, - piebilda la Mols.
- Daudz hugenotu, tiesa gan! - asi attrauca la Hurjērs, bet tūliņ savaldījās. - Atvainojiet, kungi! Varbūt, ka jūs esat protestanti?
- Es - protestants?! - iesaucās Kokonna. - Ko jūs iedomājieties! Es esmu tāds pat katolis kā mūsu svētais pāvests.
La Hurjērs paskatījās uz la Molu, bet tas vai nu nesaprata viņa skatu, vai nevēlējās atbildēt.
- Hurjēra kungs, ja jūs nepazīstiet Navarras karali, varbūt, ka pazīstat admirāli Koliņī? - viņš jautāja. - Es vēlētos zināt, kur viņš dzīvo. Pasakiet man to, ja vien nebaidieties noplaucēt mutē visu ādu.
- Viņš dzīvoja Belizī ielā, grāfa kungs, - viesnīcnieks atbildēja, nespēdams slēpt prieku.
- Jūs sakāt - dzīvoja? - vaicāja la Mols. - Vai tagad viņš pārgājis uz citurieni?
- Jā, droši vien uz viņpasauli.
- Ko tas nozīmē - la Mols un Kokonna reizē iesaucās, - uz viņpasauli?
- Kā jūs, grāfa kungs, hercoga Gīza piekritējs, to vēl nezinājāt? - saimnieks jautāja Kokonnam
- Ko?
- To, ka aizvakar Senžermenokscruā ielā pie kanoniķa Pjēra Pilā mājas uz admirāli šauts ar arkebūzu.
- Vai viņš ir nogalināts? - iesaucās la Mols.
- Nē, viņam tikai sadragāja roku un norāva divus pirkstus. Tomēr ir cerības, ka lode bijusi saindēta.
- Kā tu, nožēlojamais, tā drīksti runāt! - uzkliedza la Mols.
- Es gribēju teikt - jādomā, - viesnīcnieks pārlaboja. - Nevajag taču piesieties vārdiem.
Un la Hurjērs, uzgriezis la Molam muguru, pamirkšķināja Kokonnam ar acīm un nievājoši izkāra mēli.
- Vai tā patiešām ir taisnība? - jautāja Kokonna, kura seja atmirdzēja priekā. ,
- Vai tā tiešām ir taisnība? - skumjās šaubīdamies, čukstēja la Mols.
- Jā, viss nolika tieši tā, kā man bija tas gods grāfu kungiem atstāstīt,- atbildēja saimnieks.
- Tādā gadījumā cs tūliņ dodos uz Luvru, - sacīja la Mols. - Vai es tur sastapšu karali Indriķi?
- Protams, viņš taču tur dzīvo!
- Un es došos jums līdzi, - teica Kokonna. - Vai tur būs hercogs Gīzs?
- Katrā ziņā. Nesen viņš ar divsimts augstmaņu svītu aizjāja uz turieni.
- Tad iesim, monsieur Kokonna, - sacīja la Mols.
- Iesim!
- Bet jūsu vakariņas, grāfu kungi? - jautāja viesnīcnieks.
- Es varbūt ēdīšu vakariņas pie Navarras karaļa, - atteica la Mols.
- Bet cs pie hercoga Gīza, - atbildēja Kokonna.
- Bet cs, - norūca "Skaistās zvaigznes" saimnieks, skatīdamies nopakaļ saviem viesiem, kas aizgāja Luvras pils virzienā, - es nospodrināšu savu ķiveri, sagatavošu šautenes degli un uztrīšu dunci. Kurš gan zina, kas var atgadīties.
V
Par Luvru atsevišķi un par tikumību vispār
Pirmajam pretimnācējam iztaujājuši pareizo ceļu, abi jaunie muižnieki devās pa veco Avcrāna ielu, nogriezās Senžcrmenokseruā ielā un drīz vien atradās pie Luvras pils, kuras torņi sāka jau saplūst ar tuvojošos tumsu.
- Kas jums notika? - Kokonna jautāja la Molam, kas, ieraudzīdams veco pili, bija apstājies un godbijīgi noraudzījās uz tās paceļamajiem tiltiem, šaurajiem logiem un smailajiem zvanu tornīšiem, kuri tik pēkšņi bija parādījušies viņa acu priekšā.
- Mans kungs, cs pats nezinu, - la Mols atbildēja. - Sirds sit tik strauji… Es neesmu no bailīgajiem, bet tomēr šī pils nezin kāpēc man liekas drūma, pat šaušalīga.
- O, es nez kāpēc jūtos ļoti priecīgs, - sacīja Kokonna. - Tiesa, mans apģērbs nav diezin cik labs, - viņš piebilda, aplūkodams savu tērpu. - Bet tā nav liela nelaime. Tā izskatos vīrišķīgāks. Bez tam man dots rīkojums nekavēties ne mirkli. Tā kā es to esmu izpildījis, mani droši vien uzņems labi.
Un abi jaunekļi, pretēju jūtu ietekmēti, turpināja ceļu.
Luvru rūpīgi apsargāja. Šķita, ka sardze ir divkārt pastiprināta. Tas abiem gājējiem sagādāja grūtības. Bet Kokonna, atcerēdamies, ka hercoga Gīza vārds parīziešiem ir kaut kas talismanam līdzīgs, piegāja pie sargkareivja un, atsaukdamies uz visvareno hercogu, vaicāja, vai nevarot iekļūt pilī. Uz kareivi hercoga vārds acīmredzot atstāja parasto iespaidu, bet viņš tomēr Kokonnam vēl jautāja, vai kungs paroli zinot.