- Klusu! - brīdināja uzraugs, izbailēs mezdams skatus uz visām pusēm.
- Neuztraucaties, mūs neviens nedzird.
- Jā, sire, no baznīcas.
- Tātad mūs vedīs uz baznīcu?
- Protams, tāda ir paraža.
- Paraža?
- Jā, sire. Uz nāvi notiesātajiem pēdējo nakti vienmēr ļauj pavadīt baznīcā.
Kokonna un ia Mols nodrebēja un saskatījās.
- Jūs domājat, ka mūs notiesās uz nāvi? - viņi vienā balsī iesaucās.
- Protams… Jūs taču arī domājat to pašu.
- Mēs? - la Mols jautāja.
- Protams. Citādi jūs taču negatavotos bēgt.
- O, vai zini, viņa vārdos ir daudz patiesības, - Kokonna sacīja la Molam.
- Jā… Nu man liekas, ka mēs gatavojamies ļoti bīstamam pasākumam.
- Un es! - iesaucās uzraugs. - Vai jūs domājat, ka es neko nelieku uz spēles? Ja nu grāfa kungs aizmirst un ievaino mani citā vietā?
- Mūs notiesās uz nāvi! - la Mols čukstēja. - Nē, neiespējami!
- Neiespējami? Kāpēc? - jautāja uzraugs.
- Tss! - Kokonna brīdināja. - Man likās, ka lejā atvērās durvis.
- Tiešām, - sacīja cietumsargs, - Ejiet, kungi, ejiet uz savām istabām.
- Kā jūs domājat, kad mūs tiesās? - la Mols vaicāja.
- Visvēlākais rīt. Bet neraizējaties: tie, kam tas būs jāzina, arī zinās un būs gatavi.
- Apskausimies, Anibāl, un atvadīsimies no šīm sienām. Draugi metās viens otra skavās, bet pēc tam šķīrās.
Līdz pulksten septiņiem vakarā nekas sevišķs nenotika. Vensēnas pili apņēma tumša, lietaina nakts - kā radīta bēgšanai. Kokonnam atnesa vakariņas, ko viņš ar lielu ēstgribu notiesāja, pārdomādams par gaidāmo prieku mirkt spēcīgajā lietū, kas tagad šalca gar torņa sienām. Dobjos, vienmuļos vēja auros viņš jau sāka snaust, kad pēkšņi viņam likās, ka troksnis kļuvis stiprāks, bet vējš skurstenī plosās vēl niknāk. Šo parādību viņš bija novērojis vienmēr, kad atvēra kādu no augšstāva istabām, sevišķi iepretim Anibāla istabai. Tā bija zīme, ka cietumsargs atstājis la Molu un tūlīt ienāks pie viņa.
Bet šoreiz Kokonna velti izstiepa kaklu un sasprindzināja dzirdi.
Laiks gāja, bet pie viņa neviens neienāca.
- Dīvaini, - Kokonna noņurdēja. - No la Mola iznāca, bet pie manis neienāk. Vai tik la Mols nav saucis sargu? Vai viņš būtu saslimis? Nesaprotami!
Cietumniekā katrs nieks rada aizdomas un nemieru, kā arī cerības un prieku.
Pagāja pusstunda…stunda…pusotras stundas.
Kokonna sāka uztraukties, kad negaidīti izdzirdēja, ka tiek slēgtas viņa istabas durvis.
- O! - viņš iesaucās un pielēca kājās. - Vai tiešām noteiktais laiks jau ir klāt un mūs vedīs uz baznīcu pirms sprieduma pasludināšanas? Mordieul Cik jauki būs jāt tik tumšā naktī, kad divus soļus tālāk ir akla tumsa un neziņa! Kaut tikai zirgi nenomaldītos!
Viņš gribēja jautāt uzraugam, bet tas pielika pirkstu pie lūpām un zīmīgi palūkojās uz Kokonnu.
Aiz viņa atskanēja troksnis un rēgojās kaut kādas ēnas. Pēkšņi Kokonna ieraudzīja tumsā iezaigojamies divas ķiveres.
- Ko tas nozīmē? - viņš klusi jautāja. - Kurp mēs iesim? Cietumsargs klusēja. No viņa krūtīm izlauzās vienīgi vaidam līdzīga nopūta.
- Mordieu! - Kokonna norūca. - Nolādētā dzīve! Vienmēr visādas galējības un nekad zem kājām nav cieta zeme. Te tu vandies simts pēdu zem ūdens, te karājies mākoņos! Vidusceļa nav! Sakiet, lūdzu, kurp mēs iesim?
- Sekojiet uzraugam! - kāda šļupstoša balss pavēlēja.
Un Kokonna saprata, ka bez kareivjiem gaiteņa tumsā bija vēl kāds.
- Kur ir grāls de la Mols? - pjcmontielis atkal vaicāja. - Kur viņš ir? Kas noticis ar viņu?
- Sekojiet uzraugam! - balss atkal atkārtoja.
Kokonnam bija jāpaklausa. Viņš iznāca no istabas un ieraudzīja to cilvēku melnā tērpā, kura balss viņam bija šķitusies tik pretīga. Tas bija mazs, kuprains tiesas prislavs. Likās, ka viņš liesas dienestā bija iestājies vienīgi tādēļ, lai zem garā mēteļa neredzētu viņa klibo kāju.
Viņi sāka lēni kāpt lejup pa riņķveida kāpnēm. Otrā slāvā uzraugs apstājās.
Durvis atvērās. Kokonnam bija kaķa acis un medību suņa oža. Viņš juta tiesnešus un tumšajā kaktā ieraudzīja cilvēku ar atlocītām piedurknēm. Salti sviedri izspiedās viņam uz pieres. Pjemontietis tomēr pasmaidīja un sāņus pašķiebtu galvu un sānos iespiestām rokām, kāda toreiz bija visu švaukstu maniere, iegāja zālē.
Kareivji pacēla aizkaru, un Kokonna ieraudzīja tiesnešus un rakstvežus. Netālu no viņiem uz sola sēdēja la Mols.
- Kā jūs sauc? - priekšsēdētājs jautāja.
- Marks Anibāls de Kokonna, - pjemontietis laipni atbildēja, - grāfs de Monpantjē. Man liekas, ka jūs to visu jau zināt.
- Kur jūs esat dzimis?
- Senkolombanā pie Suzas.
- Cik jums ir gadu?
- Divdesmit septiņi gadi un trīs mēneši.
- Bet tagad, - sacīja priekšsēdētājs, mirkli klusējis, lai rakstvedis pagūtu uzrakstīt apsūdzētā atbildes, - bet tagad paskaidrojiet, kāpēc jūs atteicāties kalpot Alansonas hercogam?
- Lai pievienotos savam draugam la Molam, kas sēž, lūk, tur uz sola. Tai laikā viņš hercogam vairs nekalpoja.
- Ko jūs darījāt medībās, kurās jūs apcietināja?
- Ko es darīju? Protams, medīju!
- Medībās piedalījās arī karalis un tur sākās viņa pirmās slimības lēkmes, kas vēl tagad nav beigušās.
- Par to es nu gan neko nevarēšu pateikt, jo pie karaļa es nemaz nebiju. Es pat nezināju, ka viņš ir slims.
Tiesneši saskatījās un neticīgi pasmaidīja.
- O, jūs to nezinājāt? - priekšsēdētājs vaicāja.