- Ne velna nebaidīdamies!
- Jūs esat vienīgais muižnieks, kas man ir sniedzis roku. Arī bendēm ir sirds un es savus draugus neaizmirstu. Rīt jūs redzēsit, cik meistariski es izpildīšu savu darbu.
- Kādu darbu?
Kabošs izbrīnā palūkojās uz Kokonnu.
- Kādu darbu? Vai tad spriedumu jūs jau aizmirsāt?
- Pareizi, spriedums! Es to pavisam piemirsu!
Kokonna par spriedumu gluži vienkārši nemaz nedomāja.
Viņš domāja par baznīcu, dunci, par Anrietu un karalieni, par ģērbistabas durvīm un diviem zirgiem meža biezoknī. Viņš domāja par brīvību, par ātro jājienu svaigā gaisā un drošību aiz Francijas robežām.
- Tagad jūs būs jāaiznes nestuvēs, - sacīja Kabošs. - Neaizmirstiet, ka ari maniem palīgiem jānotic, ka jums ir salauztas kājas, tāpēc jums jākliedz pie vismazākās pieskaršanās.
- Ai! - ieraudzījis nestuves, Kokonna ievaidējās.
- Diezgan, diezgan, drosmi! - Kabošs pamācīja. - Ja jūs kliedzat jau tagad, kas tad notiks vēlāk?
- Manu dārgo Kaboš, - sacīja Kokonna, - neļaujiet saviem kalpiem mani aizskart. Viņiem droši vien nebūs jūsu maigo roku.
- Nolieciet nestuves pie gultas! - Kabošs pavēlēja.
Kalpi paklausīja. Kabošs apskāva Kokonnu, paņēma viņu uz rokām kā bērnu un uzmanīgi ielika nestuvēs. Lai gan Kabošs bija ļoti saudzīgs, Kokonna kliedza kā ārprātīgs.
Pie nestuvēm pienāca sargs ar lukturi.
- Uz baznīcu! - uzraugs pavēlēja.
Pateicībā Kokonna otrreiz saspieda Kaboša roku. Tad nestuves devās ceļā.
XXVIII Baznīca
Nakts tumsa un klusums. Skumjais gājiens lēni pārgāja pāri diviem paceļamiem tiltiem, sasniedza cictuma pagalmu un devās uz baznīcu, kuras logu stiklos bālā gaismā bija redzami apustuļu lēli sarkanos tērpos.
Kokonna kāri ieelpoja mitro nakts gaisu un, lūkodamies tumsā, priecājās, ka bēgšana būs ļoti izdevīga.
Vienīgi stiprais gribasspēks noturēja viņu nestuvēs, kad tās ienesa baznīcā un viņš ieraudzīja trīs soļu attālumā no ģērbistabas gulošo cilvēku baltā mētelī.
Tas bija la Mols.
Divi kareivji, kas pavadīja nestuves, palika ārpusē pie durvīm.
- Tā kā mums atļauj vēlreiz redzēties, - Kokonna vārgi lūdzās, - tad aiznesiet mani pie mana drauga.
Nesēji paklausīja.
La Mols bija bāls un īgns. Galvu viņš bija piespiedis pie marmora sienas, viņa melnie mati bija izspūruši un sviedraini.
Uz sarga mājienu nesēji aizgāja pēc garīdznieka. Viņu vēlējās Kokonna.
Tā bija norunātā zīme.
Kokonna nepacietīgi vēroja aizgājējus. Bet viņš vienīgais neilgojās, kad nesēji pazudīs. Tiklīdz tie bija aizgājuši, no ģērbistabas izskrēja divas sievietes.
Margerita metās pie la Mola un viņu apskāva.
No jaunekļa krūtīm izlauzās briesmīgs kliedziens, kas atgādināja tos, kādus Kokonna bija dzirdējis savā istabā un kas viņam gandrīz vai bija laupījuši prātu.
- Mans Dievs! Kas tev ir? - Margerita iesaucās.
La Mols ievaidējās un ar rokām aizsedza acis - it kā baidīdamies paskatīties uz Margeritu.
Šī klusēšana un kustība viņu gluži samulsināja.
- Kas tev noticis? - viņa sauca. - Tu asiņo!
Kokonna, kas jau bija satvēris dunci un apskāvis Anricti, pagriezās.
- Piecelies, - Margerita aicināja. - Dieva dēļ, piecelies! Mēs nedrīkstam vilcināties!
La Mola bālajās lūpās atplauka skumjš smaids.
- Dārgā karalien, - viņš teica, - jūs par visu esat parūpējusies, bet neesat ņēmusi vērā karalieni Katrīnu, neesat rēķinājusies ar noziegumu. Mani spīdzināja, man ir salauzti visi kauli un viss ķermenis ir viena vienīga liela brūce. Pat lai noskūpstītu jūsu pieri, man jācieš briesmīgas sāpes, kuras ir sliktākas par nāvi.
Un, saņēmis visus spēkus, viņš piespieda lūpas pie karalienes pieres.
- Spīdzināja! - iesaucās Kokonna. - Arī mani spīdzināja. Vai tad tev bende neizpalīdzēja tāpat kā man?
Un Kokonna visu izstāstīja.
- Tu viņam sniedzi roku. Bet es aizmirsu, ka visi cilvēki ir brāļi, man šķita, ka es esmu kaut kas augstāks. Un Dievs mani tagad ir sodījis.
Kokonna un abas sievietes šausmās saskatījās.
- Nu, kas būs? - sargs, kas visu laiku bija stāvējis pie durvīm un klausījies, ierunājās. - Nezaudējiet laiku, Kokonnas kungs! Ņemiet drīzāk dunci un ievainojiet mani, bet tikai tā, kā godīgam muižniekam pieklājās. Garīdznieks tūlīt ieradīsies.
Margerita bija nometusies la Mola priekšā ceļos un atgādināja marmora tēlu uz kapa.
- Diezgan, mīļai^ draugs, - sacīja Kokonna, - nezaudē drosmi! Man spēka ir diezgan, es tevi aiznesīšu un uzlikšu savā zirgā, un mēs abi dosimies projām. Vai tu dzirdi, ko saka uzraugs? Runa taču ir par mūsu dzīvību!
La Mols sakustējās.
- Taisnība, - viņš teica, - runa ir par tavu dzīvību.
Un viņš mēģināja piecelties.
Anibāls satvēra viņu zem padusēm un uzcēla kājās. La Mols skaļi vaidēja. Bet kad Kokonna piegāja pie uzrauga un kad la Molu atbalstīja sievietes, viņa kājas sagrīļojās un viņš kā nedzīvs atkal sabruka uz grīdas. Sirdis plosošs kliedziens, ko viņš nekādi nevarēja savaldīt, atskanēja baznīcas spraišļos, atkārtodamies vairākkārtējā atbalsī.
- Jūs redzat, dārgā, jūs redzat, karalien, - la Mols izmisis žēlojās, - ka man jāpaliek šeit. Atvadieties no manis pēdējo reizi un ejiet! Es klusēju, Margerita. Jūsu noslēpums glabājas manā sirdī un mirs kopā ar mani. Ardievu, manu karalien, ardievu!
Margerita, pali tik tikko turēdamās kājās, saņēma savās rokās mīļākā galvu un to karsti noskūpstīja.
- Bet tu, Anibāl, - la Mols "turpināja, - bēdz, glābies! Tu neesi cietis, lu esi jauns un vari dzīvot. Bēdz, mans draugs, nelaupi man beidzamo mierinājumu - pārliecību, ka tu esi brīvībā!