- Ir laiks! - uzraugs uzkliedza. - Pasteidzaties!
Anrieta mēģināja aizvilkt Kokonnu sev līdzi Margerita vēl arvien bija nometusies ceļos; ar saviem izīrušajiem matiem un asaru pilnajām acīm viņa atgādināja Magdalēnu.
- Bčdz, Anibāl, bēdz! - la Mols atkārtoja. - Nesagādā mūsu ienaidniekiem baudu piedalīties divu nevainīgu cilvēku notiesāšanā.
Kokonna viegli atbīdīja Anrietu, kas viņu bija aizvil kusi pie durvīm, un teica:
- Atdodiet vispirms pieci simti ekiju, ko mēs apsolījām sargam.
- Lūk, te tie ir, - sacīja Anrieta.
- Tu mani apvaino, la Mol, - Kokonna skumji turpināja. - Vai tu domā, ka es varētu tevi pamest? Vai tad es nezvērēju kopā ar tevi dzīvot un mirt? Bet tu tā ciet, mīļais draugs, ka es tev piedodu.
Un Kokonna nogūlās blakus la Molam un noskūpstīja viņa pieri.
Tad viņš to maigi apskāva, kā māte apskauj savu bērnu, un ielika viņa galvu savā klēpi.
Margeritas seja bija drūma. Viņa paņēma Kokonnas nomesto dunci.
La Mols saprata viņas apņemšanos.
- manu karalien, - viņš lūdzās, izstiepis rokas, - es mirstu, lai iznīcinātu pēdējās aizdomas par mūsu mīlu. Neaizmirstiet to!
- Kā lai es tev palīdzu, - Margerita izmisumā iesaucās, - ja arī mirt kopā ar tevi man nav atļauts!
- Tu manu nāvi vari padarīt patīkamu, - la Mols atbildēja, - un tad es to sagaidīšu ar smaidu uz lūpām.
Margerita piegāja pie viņa un salika rokas, it kā lūgdama viņu turpināt.
- Vai tu atceries to vakaru, Margerita, - viņš jautāja, - kad par manu dzīvību, ko es zvērēju tev ziedot, un ko es tagad arī daru, tu man devi svinīgu solījumu?
Margerita nodrebēja.
- O, tu drebi, - sacīja la Mols, - tātad tu atceries!
- Jā, jā, es atceros, - Margerita iesaucās. - Zvēru, ka es to izpildīšu!
La Mola seja atmirdzēja gaišā priekā. Likās, ka baznīcas velve būtu
atvērusies un pa spraugu būtu iekļuvis zeltains saules stars.
- Nāk! Nāk! - uzraugs brīdināja.
Margerita iekliedzās un metās pie la Mola, bet, baidīdamās vairot viņa ciešanas, viņa šaubās apstājās.
Anrieta noskūpstīja Kokonnas pieri.
- Es tevi saprotu, Anibāl, - viņa teica, - un esmu lepna. Tu mirsti kā varonis, un es mīlu varoņus. Es nezinu, ko Margerita la Molam ir apsolījusi, bet es zvēru, ka tavā labā es izdarīšu to pašu!
- Pateicos, - Kokonna atbildēja.
- Pirms mani atstājat, parādiet man vēl vienu laipnību, mana karaliene, - lūdzās la Mols. - Dodiet kaut ko par piemiņu, ko varētu skūpstīt, kāpdams uz ešafota.
- O, jā! - Margerita iesaucās. - Ņem!
Un viņa noņēma zelta krustiņu, kas zelta ķēdītē karājās kaklā.
- Lūk, svētums, ko es nēsāju kopš bērnības, - viņa teica. - To man aplika māte, kad es vēl biju maza meitenīte un kad viņa mani vēl mīlēja. Tā ir krusttēva, pāvesta Klementa, dāvana. Es nekad no tā nešķiršos. Ņem to!
La Mols paņēma krustiņu un uzspieda tam karstu skūpstu.
- Viņi atver durvis, - sargs čukstēja. - Bēdziet, bēdziet! Sievietes metās uz ģērbistabas durvīm un pazuda.
Tai brīdī ienāca garīdznieks.
XXIX Grēva laukums
Septītā rīta stunda. Trokšņaini ļaužu bari pulcējas ielās un laukumos un pacietīgi gaida.
Pulksten desmitos no Vcnsēnas cietuma izbrauca rati un klusi kustējās pa svētā Antonija ielu. Un visur, kur tie pabrauca garām, skatītāji ar saviem nekustīgajiem skatieniem un pārakmeņotajām lūpām atgādināja sastingušus tēlus.
Šajā dienā māte karaliene parīziešiem bija sarīkojusi drausmīgu, asiņainu izrādi.
Ratos uz plāna salmu klāja gulēja abi mūsu draugi. Viņi bija tērpti melnos mēteļos un ar kailām galvām. Kokonnas klēpī zvilnēja la Mols, kura galva karājās uz ratu malas, bet acis miglaini pārlūkoja apkārtni.
Skatītāji, gribēdami labāk redzēt, mēģināja spiesties uz priekšu, cēlās pirkstgalos, līda uz kāpnēm, rāpās sienu iedobumos.
Runāja, ka la Mols savos noziegumos neesot atzinies, bet Kokonna neesot izcietis mocīšanu un visu izstāstījis.
- Paskataties uz to sarkanmataino, - atskanēja kāda balss. - Viņš nav izcietis un atzinies. Viņa dēļ jāmirst arī otrajam. Tas gan bijis varonis un nav izpaudis ne pušplēsta vārda.
Abi draugi uzklausīja gan lamu vārdus, gan uzslavas. La Mols spieda Kokonnas rokas. Viņš nolūkojās uz stulbo pūli ar tik augstprātīgi nicinošu skatienu, it kā viņš brauktu nevis kauna ratos, bet gan trauktos pa ielām spožā uzvaras braucienā. Kokonnam nelaime bija nesusi svētību. Tā apskaidroja viņa seju kā nāvei vajadzēja apskaidrot pjemontieša dvēseli.
- Vai mēs drīz būsim galā? - la Mols jautāja. - Liekas, ka es neizturēšu un paģībšu.
- Pacieties, la Mol! Drīz mēs brauksim garām Tizona un Klošperšē ielām.
- O, pacel, paccl mani. Ļauj man vēlreiz palūkoties uz laimīgo namu.
Kokonna izstiepa roku un pieskārās bendes plecam. Kabošs sēdēja priekšā un vadīja zirgu.
- Esiet tik laipns un pie Tizona ielas uz brītiņu apstājieties, - Kokonna
lūdza.
Kabošs piekrizdams palocīja galvu, un pēc brīža viņi apstājās.
Kokonnas balstīts, la Mols ar mokām piecēlās stāvus. Asarām acīs viņš noskatījās uz aizslēgto, kluso namiņu un, dziļi nopūties, izdvesa:
- Ardievu, jaunība, mīla un dzīve! Ardievu!
Un viņš nolieca galvu uz krūtīm.
- Negaudies, - sacīja Kokonna, - varbūt debesīs mēs to visu atkal iegūsim.
- Tu tam tici?
- Ticu, jo to apgalvoja garīdznieks, un arī es pats uz to ceru. Dieva dēļ, tikai neģībsti, la Mol! Šie dienaszagļi, kas mūs tā novēro, varētu mūs izsmiet.
Kabošs izdzirda pēdējos vārdus un, ar vienu roku dzīdams zirgu, ar otru neuzkrītoši pasniedza Kokonnam mazu ožamajā spirtā samērcētu sūklīti. Kad la Mols bija to paostījis un ierīvējis deniņus, viņš juta, ka spēki atkal atgriežas.