Bet pēc satikšanās ar la Molu baznīcā, kas iznīcināja visas Margeritas cerības, pēc tam, kad viņa bija redzējusi mīļotā cilvēka sodīšanu, viņa nozvērējās svētkos nepiedalīties. Šai dienā karalis Kārlis IX atkal pierādīja necilvēcīgu gribas spēku, kāds piemita tikai nedaudziem.
Divas nedēļas nogulējis gultā, izdēdējis kā skelets, līķa bāls viņš apmēram pulkstens piecos piecēlās un uzvilka svinību tērpu, kaut gan ģērbjoties viņam trīs reizes uznāca stiprs nelabums.
Pulkstens astoņos viņš apjautājās par māsu, vai tā nav kaut kur redzēta un vai neviens nezina, ko viņa dara. Neviens nevarēja viņam atbildēt. Vienpadsmitos Navarras karaliene bija atgriezusies pili un ieslēgusies savās istabās. Viņa nevienu nepieņēma.
Bet Kārlim aizslēgtas durvis bija nieks. Balstīdamies uz Nansē rokas, viņš devās pie māsas pa slepeno eju un ieradās pie viņas, gluži negaidīts.
Viņš zināja, ka aina, kuru viņš ieraudzīs, nebūs patīkama, bet tik satriecošu viņš to gan nebija iedomājies.
Margerita pusdzīva gulēja uz dīvāna, galvu ierakuši spilvenos. Viņa neraudāja un nelūdza Dievu. No viņas krūtīm izlauzās vienīgi gārdzoša elpa - gluži kā mironim.
Istabas otrā galā arvien drošsirdīgā Nevērās hercogiene nesamaņā gulēja uz grīdsegas. Atgriezušās no Grēva laukuma, viņas abas bija paģībušas, un nabaga Gijona skraidīja no vienas pie otras, neiedrošinādamās nabaga sievietes mierināt.
Atstājis kapteini Nansē gaitenī, Kārlis ienāca istabā. Ne Margerita, ne Anricta viņu neievēroja. Vienīgi Gijona ieraudzīja karali un satrūkās.
Kārlis piegāja pie Margeritas. Brīdi viņš klusēdams nolūkojās uz jauno sievieti un tad neparasti maigi sacīja:
- Margo! Māsa!
Karaliene nodrebēja un piecēlās.
- Jūsu majestāte!
- Diezgan, māsa, saņemies!
Margerita palūkojās uz debesīm.
- Jā, jā, es zinu, - sacīja karalis. - Bet uzklausi mani.
Navarras karaliene pamāja ar galvu.
- Tu man solīji piedalīties viesībās, - sacīja Kārlis. - Tava neierašanās šķitīs dīvaina.
- Piedodiet, brāli, jūs redzat… es esmu ļoti slima.
- Pārvari sevi!
Margerita gribēja piecelties, bet drīz vien atkal atkrita spilvenos.
- Nē, nē, es neiešu, - viņa čukstēja.
Kārlis saņēma viņas roku un, apsēdies uz dīvāna, sacīja:
- Es zinu, ka tu pazaudēji draugu, Margo. Bet salīdzini savu stāvokli ar manējo. Es pazaudēju ne vien savus draugus, bet es pazaudēju arī māli. Tu arvien drīkstēji raudāt, lu arī tagad raudi, bet man visdrausmīgāko ciešanu brīžos vienmēr ir bijis jāsmaida. Tu esi slima. Palūkojies uz mani - es mirslu! Saņemies, Margo! Es tevi lūdzu, māsa, mūsu nama goda dēļ. Šis gods ir mūsu krusts. Mums viņš jānes tāpal, kā to nesa Pestītājs. Un, ja mēs pakrītam, tad mēs atkal pieceļamies un turpinām savu ceļu tikpat drošsirdīgi kā Viņš!
- Mans Dievs, mans Dievs! - Margerita vaimanāja.
- Jā, tavs upuris ir smags, - sacīja Kārlis, - bet mums visiem kaut kas ir jāziedo: vienam - dzīvība, otram - gods. Vai tu domā, ka man ir viegli mirt? Man taču tikai divdesmit pieci gadi un es esmu karalis… Bet palūkojies uz mani, Margo. Manas acis, lūpas, sejas krāsa - viss tiešām liecina, ka manas dienas ir skaitītas, bet mans smaids…vai tas neliecina, ka es vēl nezaudēju cerību atveseļoties? Un tomēr pēc nedēļas vai ari pēc mēneša tu raudāsi par mani tāpat, kā šodien apraudi savu mirušo draugu.
- Brāli! - Margerita iesaucās, Kārli apskaudama.
- Diezgan, ģērbies, mana mīļā Margo, - sacīja karalis. - Ierodies ballē un neesi tik bāla. Es pavēlēju tev atnest jaunas rotas un kleitu.
- DimantL.kleitas! Kur es visu to tagad likšu?
- Dzīve ir gara, Margo! - Kārlis pasmaidīja. - Vismaz tev.
- Sagatavo, - Margerita izrīkoja Gijonu, - es tūlīt apģērbšos. Nē, es nevaru!
- Māsa, atceries, ka mirušie nemīl sāpes un asaras.
- Labi, sire, - Margerita drebēdama atbildēja, - es ieradīšos.
Kārļa acīs iemirdzējās asaras, kas uz karstajiem plakstiņiem tūlīt arī izžuva.
Viņš noliecās pie māsas, noskūpstīja viņas pieri, uz mirkli apstājās pie Anrietas, kas joprojām neko neredzēja un nedzirdēja, un nopūties: "Nabaga sieviete!", atstāja istabu.
Tūlīt arī ieradās vairāki pāži ar kārbām un kārbiņām.
Margerita pamāja ar roku, lai visu atnesto viņi noliek uz galda.
Gijona izbrīnā lūkojās uz savu kundzi.
- Jā, es ģērbšos, - Margeritas balss skanēja neaprakstāmi dīvaini. - Es došos uz balli, mani tur gaida. Ātrāk, Gijona!
- Bet hercogiene? - apteksne vaicāja.
- O, viņa ir laimīga. Viņa var palikt šeit, var raudāt, ciest - neviens viņu netraucē. Viņa nav karaļa meita, nav karaļa sieva, nav karaļa māsa. Viņa nav karaliene! Palīdzi man apģērbties, Gijona!
Jaunā meitene paklausīja. Dārglietas bija burvīgas, kleita - teiksmaina. Vēl nekad Margerita nebija bijusi tik skaista.
- Kāds cilvēks vēlas jūs redzēt, madame, - Gijona vēstīja.
- Kas?
- Nezinu, madame, viņam ir ļoti briesmīgs izskats. Es pārbijos.
- Ej un pajautā viņa vārdu, - Margerita pavēlēja.
Gijona izgāja un tūlīt arī atgriezās.
- Viņš negrib teikt, kā viņu sauc, madame, bet lūdza nodot jūsu augstībai šo nieciņu.
Un Gijona pasniedza Margeritai zelta krustiņu, ko viņa iepriekšējā vakarā bija iedevusi la Molam.
- O, ieved viņu, - karaliene steidzīgi iesaucās.
Viņas palsā seja kļuva vēl bālāka.
Nodunēja smagi soļi. Ienāca kāds svešinieks un apstājās uz sliekšņa.
- Kas jūs esat? - karaliene jautāja.
- Es esmu tas, ko jūs sastapāt pie Monkofonas, niadame. Es aizvedu ratos uz Luvru divus jaunus kungus.
- Jā, jā, es zinu. Jūs esat Kabošs?