- Parīzes pilsētas bende, madame.
Tie bija pirmie vārdi, kurus Anrieta sadzirdēja. Viņa nolaida rokas, kurās bija slēpusi bālo seju, un ar mirdzošajām smaragda acīm paskatījās uz bendi.
- Un jūs atnācāt? - Margerita drebēdama vaicāja.
- Atgādināt jums par solījumu, kuru jūs devāt vienam no nelaimīgajiem jaunekļiem. Vai jūs to atceraties, madame?
- Jā, jā! - Margerita iesaucās. - Kur ir viņa?
- Pie manis, kopā ar ķermeni.
- Pie jums? Kāpēc jūs to ncatnesāt?
- Pie Luvras vārtiem mani varēja aizturēt, varēja likt atvērt mēteli. Un ja nu galvu atrastu?
- Labi, paturiet to pie sevis. Rit es aiziešu un paņemšu.
- Rīt, madame, būs par vēlu, - sacīja Kabošs.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka māte karaliene lūdza pirmo notiesāto galvas paglabāt viņas kabalistiskajiem mēģinājumiem.
- O, kāda nelietība! Viņu galvas! Dzirdi, Anrieta! - sauca Margerita, pieskriedama pie draudzenes, kas nekavējās piecelties.- Vai tu dzirdi, ko šis cilvēks stāsta, Anrieta?
- Jā. Bet ko lai dara?
- Jāiet viņam līdzi.
Margerita apmeta ap kailajiem pleciem samta segu.
- Iesim, iesim! - viņa skubināja. - Mēs viņus vēlreiz redzēsim.
Viņa lika aizslēgt visas durvis. Tad viņa pavēlēja pie mazajām durvīm nolikt nestuves. Paņēmusi Anrietu zem rokas un pamājusi Kabošam, lai viņš nāk līdzi, Margerita devās uz slepeno eju.
Pie mazajām durvīm gaidīja nestuves, bet netālu no vārtiem - Kaboša kalps ar lukturi.
Nesējiem Margerita varēja uzticēties.
Pirmie gāja Kabošs un viņa kalps ar lukturi; aiz viņiem - nesēji ar nestuvēm. Pēc desmit minūtēm viņi apstājās. Bende atvēra durvis, kalps aizskrēja pa priekšu.
Margerita izkāpa un palīdzēja arī Anrietai. Viņas abas lielās bēdas bija galīgi satriekušas, taču karalienei nervi aizrādījās stiprāki.
Kauna staba tornis pacēlās viņu priekšā kā milzīgs rēgs, mezdams visapkārt sarkanu gaismu, kas izplūda no divām spraugām pašā augšā.
Durvīs parādījās kalps.
- Varat ienākt, - Kabošs aicināja dāmas. - Tornī visi jau guļ.
Šajā brīdi gaisma augšā nodzisa.
Viena otrai cieši piespiedušās, Margerita un Anrieta izgāja caur zemajām spraišļotajām durvīm un pa miklo klonu sāka virzīties uz priekšu melnajā tumsā. Riņķveidīgā gaiteņa galā parādījās gaisma, un viņas drausmīgā saimnieka pavadībā devās uz turieni. Durvis aiz viņām aizvērās.
Kabošs, lāpu rokā turēdams, ieveda viņas zemā, piekvēpušā istabā.
- Piedodiet, madame, - viņš teica, - ka es iedrošinājos ierasties Luvrā un atvest jūs šurp. Bet tāda bija nelaiķa pēdējā vēlēšanās un es…
- Jūs esat rīkojies pareizi, - atbildēja Margerita. - Lūk, te jums atalgojums.
Kabošs skumji paskatījās uz biezo naudas maku, ko Margerita nolika uz galda.
- Zelts! Joprojām zelts! - viņš noņurdēja. - Ak! Kāpēc es pats nevarētu izpirkt šodien izlietās asinis!
- Vai mēs esam galā? - Margerita sērodama un šaubīdamās vaicāja.
- Es neredzu…
- Nē, viņi atrodas tur, madame. Bet jums būs grūti viņus redzēt. Es atnesīšu, ko jūs vēlaties.
Jaunās sievietes saskatījās.
- Nē, - sacīja Margerita, redzēdama, ka draudzene domā par to pašu.
- Nē, parādiet mums ceļu!
Kabošs paņēma lukturi un atvēra ozolkoka durvis uz kāpnēm, kas veda pagrabam līdzīgā telpā. Pūta caurvējš, kaisīdams lāpas dzirksteles.
Marmorbālā hercogiene atbalstījās uz draudzenes rokas. Bet uz pirmā kāpiena viņa sagrīļojās.
- Nē, es nevaru… - viņa čukstēja.
- Ja mīl, Anrieta, - karaliene teica, - tad jāmīl arī pēc nāves.
Tas bija bēdīgs un aizkustinošs skats. Zemajā velvē, viena otru balstīdama, gurdi soļoja divas jaunībā, dailē un krāšņos tērpos ziedošas sievietes, kuru mīlošās un satriektās sirdis kāroja redzēt dārgo cilvēku līķus.
Viņas pārvarēja pēdējo kāpienu.
Velves dibenā gulēja divi līķi, kurus sedza melns sēru plīvurs. Kabošs pacēla vienu segas stūri un, pavirzījis tuvāk lāpu, sacīja:
- Palūkojaties, karalien!
Viens otram blakus melnos tērpos gulēja divi jaunekļi.
Galvas bija pieliktas pie ķermeņiem un šķita, ka tās atdala vienīgi sārtās svītras ap kakliem. Vai nu nejaušības, vai Kaboša laipnības dēļ la Mola labā roka gulēja Kokonnas kreisajā rokā.
La Mola seja bija sastingusi gaišas mīlas pilna, bet Kokonnas lūpās bija redzams nievājošs smīns.
Margerita nokrita ceļos un ar dārgakmeņiem rotātajām rokām uzmanīgi pacēla karsti mīļotā cilvēka galvu.
Nevērās hercogiene stāvēja piespiedusies sienai, nevarēdama novērsties no bālās sejas, kurā tik bieži bija redzējusi laimes un mīlas smaidus.
- La Mol! Dārgais la Mol! - Margerita čukstēja.
- Anibāl! Anibāl! - Neveras hercogiene sabruka raudās. - Tik skaists, tik lepns, tik varonīgs! Tu man vairs neatbildi!
Margerita ielika la Mola galvu ar pērlēm un vismaigākajām smaržām pielaistītā maisā. Šai samta un zelta rāmi tā izskatījās vēl daiļāka. Un, pateicoties īpašām ziedēm, ar kurām tajos laikos balzamēja karaļus un citus augstmaņus, šim skaistumam vajadzēja uzglabāties mūžīgi piemiņai. Anrieta piegāja un ievīstīja Kokonnas galvu mēteļa stūri. Uzkāpušas atkal augšā, viņas vēlreiz paskatījās uz abiem līķiem, kas bija jāatstāj šajā noziedznieku midzeni, un smagi nopūtās.
- Nebēdājaties, - Kabošs paskaidroja. - Es zvēru, ka viņus apbedīs kā kristīgiem cilvēkiem pienākas.
- Bet par šo te liec noturēt dvēseļu aizlūgumu, - sacīja Anrieta, noraudama no kakla greznu rubīnu virkni un pasniegdama to bendem.