- Kāds viņš? - karaliene jautāja.
- Kas cits, kā Navarras karaļis, madame.
- Šeit? - vaicāja Katrīna. - Šeit… viņš… Indriķis? Ko viņš meklē?
- Acīmredzot tikai satikšanos ar baronesi de Sovu. Bet iespējams, ka viņš ieradies, lai rīkotu sazvērestību pret karali.
- Kā jūs zināt, ka viņš atrodas Parīzē?
- Vakar es redzēju viņu ieejam kādā namā, no kura drīz vien izgāja arī de Sovas kundze.
- Vai tas tiešām bija Indriķis?
- Es pie nama nostāvēju visu nakti. Pulksten trijos mīlētāji atkal iznāca. Karalis pavadīja baronesi līdz Luvras vārtiem, bet pēc tam atgriezās atpakaļ. Viņš svilpoja kādu dziesmiņu un gāja tik bezbēdīgi, it kā atrastos savos kalnos.
- Kurp viņš devās?
- Uz viesnīcu "Skaistā zvaigzne".
- Vai viņu labi aplūkoji?
- Jā, labi gan!
- Un tu domā, ka viņš satiksies arī šodien un paliks tur līdz trijiem rītā, kā pagājušā naktī?
- Iespējams.
- Kur šis nams atrodas?
- Mazā krusta laukumā, Scnonorē ielas tuvumā.
- Labi, - sacīja Katrīna. - Vai barons dc Sova pazīst jūsu rokrakstu?
- Nē.
- Apsēžaties un rakstiet!
Morvels apsēdās un paņēma spalvu.
- Es esmu gatavs, madame, - viņš teica.
Katrīna diktēja:
"Kamēr barons dc Sova atrodas dienesta pienākumoa Luvrā, baronese satiekas ar kādu savu draugu kādā namā Mazā krusta laukumā, Scnonorē ielas tuvumā. Barons de Sova pazīs namu pēc sarkanā krusta uz sienas."
- Viss? - Morvels vaicāja.
- Uzrakstiet šīs vēstules kopiju, - sacīja Katrīna. Morvels paklausīja.
- Tagad, - karaliene turpināja, - vienu vēstuli ar kādu uzticamu cilvēku aizsūtiet baronam, bet otru nosviežat Luvras gaitenī.
- Nesaprotu, - sacīja Morvels.
- Vai jūs domājat, ka baronu šī vēstule nesakaitinās?
- Kamēr Navarras karalis dzīvoja Luvrā, viņš izturējās diezgan vienaldzīgi.
- Ko var piedot karalim, to ne vienmēr vienkāršam muižniekam. Bez tam, ja viņš nesaskaitīsies, tad jūs to izdarīsit vina vietā.
- Es?
- Protams. Paņemiet četrus cilvēkus, uzlieciet maskas, izlauziet durvis, it kā jūs sūtītu barons, pārsteidziet mīlētājus un karaļa vārdā laidiet darbā ieročus. Otrā dienā kāds pļāpa atradīs Luvras koridorā nomestu zīmīti un izpļāpās citiem. Visi noticēs, ka atriebējs ir bijis vīrs. Ja uzzinās, ka mīlnieks ir bijis Navarras karalis, neviens neiedomāsies, ka izdarīta ļaunprātība, bet ka notikusi vienkārša nejaušība. Kas gan zina, ka viņš ir šeit? Visi taču ir pārliecināti, ka viņš atrodas Po.
Morvels sajūsmā palūkojās uz Katrīnu, palocījās un aizgāja ārā.
Kad viņš iznāca no Suansonas pils, dc Sovas kundze iegāja namiņā ' Mazā krusta laukumā.
Indriķis viņu sagaidīja.
- Vai neviens nesekoja? -.viņš jautāja, kad viņi kāpa pa kāpnēm.
- Nē, es nevienu neievēroju, - Šarlote atbildēja.
- Man gan liekas, ka man sekoja un ne vien šonakt, bet arī vakar vakarā.
- O, Dievs! Jūs mani baidāt, sire, - Šarlote iesaucās. - Ja senās draudzības atmiņas un vēlēšanās sagādāt man apmierinājumu atnesīs jums nelaimi, es nekad nenomierināšos!
- Neraizējaties, mana dārgā, - sacīja karalis. - Trīs bruņoti vīri stāv pie nama sardzē.
- Trīs? Bet tas taču ir pārāk maz, sire.
- Pilnīgi pietiek, jo šie ļaudis ir - de Muī, Sokurs un Bartolemī.
- Vai arī de Muī ir ieradies Parīzē? Tātad arī viņu, tāpat kā jūs, neprātīgi mīl kāda sieviete?
- Nē, bet viņam ir ienaidnieks, kuru viņš ir zvērējis nonāvēt. Vienīgi naids, mana dārgā, var izdarīt tādas pašas mujķības kā mīla.
- Pateicos, sire.
- O, es nerunāju par tagadējām muļķībām, - sacīja Indriķis, - bet par bijušajām un nākamajām. Bet ko mēs runājam niekus - laiks ir dārgs!
- Un jūs tomēr atkal dosities projām?
- Jā, jau šonakt.
- Tātad jūs nokārtojāt savas darīšanas, kas jūs atveda uz Parīzi.
- Es atgriezos tikai jūsu dēl.
- Melis!
- Pie velna! Es runāju taisnību, mana dārgā! Bet atstāsim šo sarunu! Mūsu laimei palikušas vienīgi divas vai trīs stundas, bet tad - šķiršanās uz mūžu!
- O, sire, mūžīga ir vienīgi mana mīla!
Dc Muī ar abiem biedriem tiešām apsargāja namiņu. Bija nolemts, ka Indriķis no tā izies nevis trijos rītā, bet gan pusnaktī. Tad viņš pavadīs de Sovas kundzi līdz Luvras vārtiem, bet no turienes dosies uz Scrīzas ielu, kur dzīvoja Morvels. Tikai šodien viņš bija uzzinājis par sava ienaidnieka īsto mitekli.
Bija jau pagājusi gandrīz stunda, kopš hugenoti stāvēja pie namiņa, kad pēkšņi pie tā pienāca seši vīri. Viens no viņiem turējās vairāk priekšgalā. Pienācis pie namiņa, viņš izņēma atslēgu saikni un sāka meklēt ieejas durvīm piemērotu atslēgu.
De Muī, kas stāvēja blakus durvīm, metās pie šā cilvēka un satvēra viņa roku.
- Stāviet! - viņš uzsauca. - Tur nedrīkst ieiet!
Svešais atlēca atpakaļ, viņa cepure nokrita zemē.
- Dc Muī de Senfals! - viņš iesaucās.
- Morvels! - iekliedzās hugenots un izrāva zobenu. - Es tevi meklēju, bet tu pats atnāci pie manis. Pateicos!
Bet, neraugoties uz dusmām, viņš neaizmirsa Indriķi un, pagriezies pret logu, iesvilpās tā, kā to dara Bearnas gani, bet tad metās virsū Mor veļam.
Tas paguva izraut pistoli un izšāva. Bet de Muī atlēca sāņus un lode aizlidoja garām.
- Tagad ir mana kārta! - viņš kliedza.
Un viņš vēzēja zobenu ar tādu spēku, ka tas pāršķēla Morvcla jostu un iedūrās miesā.