Slepkava sajuta briesmīgas sāpes un tik mežonīgi iekliedzās, ka viņa pavadoņi iedomājās, ka tas ir ievainots un metās bēgt uz Scnonorē ielas pusi.
Morvels nebija varonis. Redzēdams, ka viņa ļaudis aizbēg, viņš atzina, ka ar tik spēcīgu pretinieku nav izdevīgi cīnīties, un ari deva kājām vaļu, mezdamies pakaļ kareivjiem un kliegdams: "Palīgā! Palīgā!"
De Muī, Sokurs un Bartolemī steidzās tos vajāt.
Kad viņi nogriezās Grenelas ielā, ccrēdami aizšķērsot bēgļiem ceļu, nama pirmajā stāvā atvērās logs un kāds cilvēks izlēca no turienes uz zemes.
Tas bija Indriķis.
De Muī svilpiens bija viņu brīdinājis par briesmām! bet pistoles šāviens norādīja, ka briesmas ir nopietnas. Tāpēc viņš ari devās draugiem palīgā.
Ar zobenu rokā, dedzīgs un spēcīgs viņš traucās tos panākt. Tobrīd pie Seržantu caurlaides atskanēja kliedziens, kas viņam norādīja ceļu.
Kliedza Morvels. De Muī bija viņu panācis un viņš atkal sauca savus izbiedētos ļaudis palīgā.
Viņam neatlika nekas cits, kā pagriezties un aizstāvēties vai ļaut, lai viņu tūlīt nodur no mugurpuses.
Morvels pagriezās, ieraudzīja naidnieka pacelto zobenu un steidzās uzbrukt pirmais. Bet viņa šķēps pārplēsa vienīgi de Muī cepures saiti. Jauneklis atkal uzbruka un ievainoja Morvelu otrreiz. Sārtas asinis nošķīda uz visām pusēm.
- O, noķēri! - kliedza Indriķis. - Vēl, de Muī, vēl!
De Muī nevajadzēja mudināt.
Viņš no jauna uzbruka Morvelam, bet tas, aizspiedis brūci ar roku, izmisis sāka bēgt.
- Nodur viņu! Nodur ātrāk! - Indriķis uzkliedza. - Viņa kareivji ir apstājušies.
Galīgi nomocītais Morvels nogāzās zemē. Bet viņš tūlīt atkal piecēlās uz ceļiem un pacēla pret de Muī zobenu.
- Biedri! - viņš kliedza. - Viņi ir tikai divi! Šaujiet, šaujiet uz viņiem!
Tiešām - Sokurs un Bartolemī, kas bija vajājuši de Pula ielā iebēgušos
kareivjus, atšķīrās no viņiem, un karalis ar de Muī bija palikuši tikai divi pret četriem.
- Šaujiet! - Morvels turpināja kliegt, un viens kareivis jau gatavojās viņam paklausīt.
- Jā, bet vispirms mirsti, nodevēj! - iekliedzās de Muī. - Mirsti, nelieti, mirsti, nolādētais slepkava!
De Muī atvēzēja zobenu un tik spēcīgi cirta Morvelam krūtīs, ka piedūra to pie zemes.
- Sargies, sargies! - Indriķis iesaucās.
De Muī atlēca atpakaļ, atstādams savu zobenu Morvela krūtīs. Kareivis mērķēja, gatavodamies izšaut, bet Indriķis pāršķēla viņam plecu un tas iekliegdamies nogāzās līdzās Morvelam.
Pārejie divi kareivji aizbēga.
- Iesim, de Muī! Pasteidzies! - Indriķis aicināja. - Nezaudēsim laiku! Ja mūs pazīs, mēs esam pazuduši!
- Pagaidiet, sire\ Vai jūs tiešām domājat, ka es atstāšu savu zobenu šā nelieša krūtīs?
Dc Muī piegāja pie nekustīgi gulošā Morvela. Bet tikko viņš pieskārās zobena rokturim, Morvels izslējās, rokā turēdams kareivja nomesto pistoli, un uz labu laimi izšāva de Muī virzienā.
Lode ķēra jauno hugenotu tieši krūtīs, un viņš nokrita, pat neiekliedzies.
Indriķis uzbruka Morvelam, bet arī tas novēlās un viņa zobens caurdūra tikai līķi.
Troksnis sapulcēja daudz ļaužu un katru brīdi varēja ierasties arī naktssardze. Indriķis uzlūkoja sapulcējušos, meklēdams kādu paziņu, un pēkšņi no prieka iekliedzās.
Viņš ieraudzīja maitre la Hurjēru.
Tā kā sadursme bija notikusi pie Trahuara krasta, iepretim Arosekas ielai, tad arī viesnīcnieks, kas pēc abu mīļāko viesu - la Mola un Kokonnas - nāves bija kļuvis pavisam drūms, arī bija iznācis paskatīties.
Viņš bija gatavojis Navarras karalim vakariņas, bet, izdzirdējis troksni un kliedzienus, nebija nocieties, pametis savus traukus un izskrējis uz ielas.
- Mīļais la Hurjēr, - sacīja Navarras karalis, - uzticu jums de Muī, kaut gan baidos, ka viņam nekāda palīdzība vairs nebūs vajadzīga. Aiznesiet viņu pie sevis. Un, ja viņš vēl dzīvs, nežēlojiet naudu. Lūk, te ir mans maks! Bet to otru neaiztieciet. Lai viņš paliek suņiem!
- Bet jūs pats! - la Hurjērs vaicāja.
- Man vēl jāatvadās no kāda tuva cilvēka. Pēc desmit minūtēm būšu pie jums. Sagatavojiet manus zirgus!
Un Indriķis skrēja uz mazo namiņu Mazā krusta laukumā. De Grcnelas ielas galā viņš šausmās apstājās.
Pie mazā namiņa durvīm stāvēja ļaužu pūlis.
- Kas noticis? - Indriķis uzprasīja.
- Liela nelaime, sire, - jautātais atbildēja. Tur iekšā nāvīgi ievainota kāda daiļa, jauna dāma. Vīrs viņu ievainoja ar diviem dunča dūrieniem. Viņš bija saņēmis zīmīti, ka viņa šeit līksmo ar savu mīļāko.
- Kur ir vīrs? - Indriķis iesaucās.
- Aizbēga.
- Bet sieva? Vai viņa ir mirusi? .
- Vēl ne. Bet, paldies Dievam, dzīva jau viņa vairs gan nepaliks.
- O! - Indriķis iekliedzās. - Ak, es nolādētais!
Un viņš ieskrēja namiņā.
Istaba bija ļaužu pilna. Viņi drūzmējās ap gultu, kurā gulēja nabaga Šarlote. Viņas marmorbaltajās krūtīs asiņoja divas brūces. Viņas vīrs, kas divus gadus bija slēpis savu greizsirdību pret Indriķi, bija izmantojis izdevību un atriebies.
- Šarlote! Šarlote! - iesaucās Indriķis, atgrūzdams pūli un nokrizdams mirstošās sievietes priekšā uz ceļiem.
Šarlote atvēra burvīgās, nāves miglā jau palsās acis. Skaļi iekliegdamās, kas atkal izraisīja asiņu noplūšanu, viņa saņēma pēdējos spēkus un mēģināja piecelties.
- O, es zināju, - viņa čukstēja, - es zināju ka es nemiršu, tevi vēlreiz neredzējusi!
Un tiešām šķita, ka Šarlote bija gaidījusi vienīgi šo mirkli, lai atdotu Indriķim dvēseli, kas viņu tik karsti bija mīlējusi. Piespiedusi lūpas mīļākā pierei, viņa izdvesa pēdējo reizi "Es tevi mīlu!" un atkrita mirusi.