- Labi, tas ir tepat pie Luvras. Klausieties! Viņa majestāte pavēlēja man pateikt jums, ka pašlaik nevar jūs pieņemt. Varbūt, ka viņš aizsūtīs pēc jums naktī. Ja jūs līdz rītam nesaņemsit nekādu ziņu, tad ierodaties pilī.
- Sardze mani neielaidīs.
- Pareizi. Parole būs: Navarra. Pasakiet to, un visas durvis jums būs vaļā.
- Pateicos!
- Pagaidiet, kungs! Man uzdots pavadīt jūs līdz vārtiem, citādi jūs Luvrā varat nomaldīties.
"Kur gan tagad Kokonna?" iziedams no pils, nodomāja la Mols. "Nu, viņš, bez šaubām, palicis vakariņās pie hercoga Gīza." Bet, kad viņš atgriezās pie la Hurjēra, pirmais cilvēks, kuru viņš ieraudzīja, bija Kokonna, kurš patlaban nodarbojās ar milzīgu omletes porciju.
Kokonna iesmējās. - Liekas, ka jūs tikpat labi esat ēdis vakariņas pie Navarras karaļa kā es pie hercoga Gīza.
- Jā, tieši tāpat.
- Un galu galā jūs tomēr esat izsalcis?
- Liekas gan.
- Tad - sēdieties un ēdīsim!^
- Šķiet, ka pats liktenis negrib mūs šķirt, - sacīja la Mols. - Vai jūs pārgulēsit šai viesnīcā?
- Nezinu.
- Es ari ne.
- Es gan zinu, kur pavadīšu nakti.
- Kur?
- Turpat, kur jūs. Citādi tas nemaz nav iespējams.
Viņi abi iesmējās, un lad cītīgi ķērās pie viesnīcnieka la Hurjēra cepto olu notiesāšanas.
VI
Nolīdzinātais parāds
Tai brīdī, kamēr Margerita devās lejā pa kāpnēm, hercogs Indriķis Gīzs, kuru viņa nebija redzējusi kopš savu kāzu dienas, atradās karaļa kabinetā. Uz minētajām kāpnēm pusceļā bija pagrieziens ar nelielu laukumiņu. No tā slepenas durvis veda uz kabinetu, kurā patlaban bija hercogs Gīzs. Trepju laukumiņš un durvis izgāja uz gaiteni, kas stiepās līdz pat karaļa mātes Katrīnas Mediči istabām.
Katrīna Mediči bija viena. Viņa sēdēja pie galda, elkoni uzlikusi uz lielas lūgšanu grāmatas, bet zodu atbalstījusi rokā, kura, pateicoties florencieša Renē kosmētikas mākslai, bija vēl diezgan daiļa. Renē pie karalienes mātes veica divus pienākumus: viņš bija kosmētiķis un nāves zāļu maisītājs. Indriķa II atraitne valkāja sēru drēbes, kuras viņa kopš vīra nāves nekad nenovilka. Viņa bija jau piecdesmit trīs gadus veca, bet miesas pilnīguma un maiguma dēļ izskatījās vēl ļoti skaista. Tāpat kā viņas tērps arī istaba atstāja iespaidu, ka šeit dzīvo atraitne. Mēbeles, aizkari, sienas, - viss bija ieturēts tumšā, drūmā noskaņā. Tikai virs baldahīna, kas klāja karalienes troni, bija uzzīmēta gaiša varavīksne ar Franciska I veltījumu: "Viņā savienota gaisma un skaidrība." Uz troņa krēsla gulēja Katrīnas mīlulis sunītis Fcbs, kuru viņai bija dāvinājis Navarras Indriķis. Māte karaliene sēdēja, dziļās domās nogrimusi, un vārgs, nenoteikts smaids atplaiksnīja viņas sārtajās lūpās. Negaidīti aizkari pavērās un aiz tiem parādījās bāla vīrieša seja.
- Nu iet pavisam bēdīgi, - ienācējs teica.
Katrīna pacēla galvu un ieraudzīja hercogu Gīzu.
- Kāpēc? - viņa jautāja. - Ko jūs, Indriķi, gribat ar to teikt?
- Es gribu teikt, ka karalis pārāk mīlinās ap šiem nolādētajiem hugenotiem, un ja mēs gaidīsim viņa piekrišanu mūsu lielajam pasākumam, mums vajadzēs gaidīt ilgi, varbūt pat mūžīgi.
- Bet kas tad ir noticis? - jautāja Katrīna.
Viņas seja kā arvien bija pavisam mierīga, kaut gan vajadzības gadījumā viņa varēja tai piešķirt jebkuru izteiksmi.
- Es nupat karalim jau divdesmito reizi vaicāju, vai mums vēl ilgi būs jācieš rupjības, kādas sev atļaujas hugenotu kungi kopš viņu dievinātā admirāļa ievainošanas?
- Un ko mans dēls atbildēja? - Katrīna jautāja.
- Viņš atteica: "Hercog, tauta ir pārliecināta, ka jūs esat vainojami mana otrā tēva, admirāļa, noslepkavošanas mēģinājumā. Aizsargājieties, kā nu mākat! Ja kāds iedomāsies mani apvainot, es pats sevi pratīšu aizsargāt." Pēc šiem vārdiem viņš devās barot savus suņus.
- Vai jūs nemēģinājāt viņu aizturēt?
- Mēģināju, bet velti. Uzmetis man savu savādo skatu, viņš atbildēja jums tik labi pazīstamā tonī: "Mani suņi, hercog, ir izsalkuši. Es negribu tiem likt gaidīt: tie nav cilvēki." Tad es devos šurp, lai pastāstītu to jums.
- Jūs izdarījāt pareizi, - sacīja māte karaliene.
- Kā mums tagad rīkoties?
- Pamēģināsim vēlreiz.
- Bet kas to uzņemsies?
- Es. Vai karalis ir viens pats?
- Nē. Grāfs Tavanna ir pie viņa.
- Uzgaidiet mani šeit. Vai vislabāk nāciet man līdzi, tikai ienāciet mazliet vēlāk.
Katrīna piecēlās un devās uz karaļa mīluļu kurtu istabu, kur tie valstījās pa samta spilveniem un turku grīdsegām. Uz sklandām, kas bija piestiprinātas pie sienas, gulēja vairāki skaisti vanagi, ar kuriem Kārlis IX medīja putnus Luvras un Tiljerī dārzos.
Ceļā māte karaliene piešķīra sejai izteiksmi, kas bija piemērota šim gadījumam: tagad tā bija bāla un ciešanu apēnota. Acīs mirdzēja asaras. Klusām viņa piegāja pie karaļa, kas ar pārlauztiem pīrāgu gabaliem baroja savus suņus.
- Mans dēls! - Katrīna sacīja tik pārliecinoši drebošā balsī, ka karalis satrūkās.
- Kas jums kait? - ātri pagriezies, viņš jautāja.
- Mans dēls, - atsāka Katrīna, - es atnācu lūgt jūsu atļauju pārvietoties uz kādu no tavām pilīm. Vienalga, uz kuru! Tikai tālāk no Parīzes.
- Kāpēc, madamel - prasīja Kārlis IX, pavērsdams pret Katrīnu savas tumšās acis, kuras reizēm kļuva tik dzeldīgas.
- Tāpēc, ka man ik dienu jāpacieš hugenotu apvainojumi. Tāpēc, ka vēl šodien viņi jums draudēja jūsu pilī. Es to nevaru paciest!