- Bet viņi taču gribēja nogalināt admirāli, madame, - karalis pārliecinoši atbildēja. - Riebīgs nelietis šiem nelaimīgajiem jau nonāvēja varonīgo de Muī. Karaļvalstī jāvalda taisnībai!
- O, mans dēls, par to nerūpējaties, - atteica Katrīna. - Ja jūs vilcināsities izpildīt viņu prasības, viņi pratīs tās iegūt citādā ceļā: šodien viņi atriebsies hercogam Gīzam, rit - man, parīt - jums! Ak, mans dēls, vai jūs vēl līdz šim laikam nenojaušat, pēc kā hugenoti tiecas? - Katrīna jautāja, vairs neslēpdama savu naidu. - Tagad vairs nav runa par Fransuā Gīza noslepkavošanu, par admirāļa nogalināšanas mēģinājumu, ne par katoļu vai protestantu reliģijām, bet gan par Indriķa II dēla nomaiņu pret Antoniju Burbonu.
- Diezgan, mātes kundze, diezgan runāts! - karalis viņu pārtrauca. - Jūs kā aizvien visu pārāk pārspīlējat!
- Ko jūs esat nodomājis darīt, mans dēls?
- Nogaidīt, mātes kundze, nogaidīt! Šai vārdā slēpjas cilvēces gudrība. Vislielākais, visvarenākais un visgudrākais cilvēks arvien būs tas, kurš prot gaidīt.
- Tādā gadījumā gaidiet! Es tam nepiekrītu!
To teikusi, Katrīna palocījās un devās uz durvju pusi.
Kārlis IX viņu aizturēja.
- Kas lad, jūsuprāt, būtu jādara? - viņš jautāja. - Es vispirms gribu būt taisnīgs un nevienu nevēlos apvainot.
Katrīna pienāca tuvāk.
- Nāciet šurp, grāf, - viņa aicināja Tavannu, kas glāstīja vanagu, - un pasakiet karalim, kas pēc jūsu ieskatiem būtu darāms.
- Vai jūsu majestāte to man atļauj? - Tavanna jautāja karalim.
- Saki vien, Tavanna!
- Ko jūs, majestāte, dariet medībās, kad jums virsū drāžas mežacūka?
- Velns lai parauj, grāf! Es viņu sagaidu un iegrūžu tai kaklā šķēpu.
- Lai neļautu sevi ievainot, - piebilda Katrīna.
- Un lai papriecātos, - karalis iesmējās.
Šais smieklos izskanēja reizē drošsirdība un nežēlība. - Bet izpriecas dēļ es nenogalināšu hugenotus. Viņi man ir tādi paši pavalstnieki kā katoļi.
- Mans dēls, - atteica Katrīna, - tādā gadījumā jūsu hugenoti izdarīs to pašu, ko mežacūka, ja tai kaklā nciedur šķēpu: viņi nogāzīs jūs no troņa.
- O, jums tā šķiet, madamel - karalis sacīja tik vienaldzīgā balsī, pēc kuras varēja saprast, ka viņš mātes apgalvojumam nepievērš lielu vērtību.
- Vai lad jūs šodien nesatikāties ar Muī un hugenotiem?
- Protams, ka satikos! Es viņus nesen kā atlaidu. Bet es de Muī prasību atzīstu par taisnīgu. Viņš man lūdza sava tēva un admirāļa slepkavas nāvi. Mēs taču solījām arī Montgomerī par mana tēva, jūsu laulātā drauga, nāvi, kaut gan tur bija vainīga tikai nejaušība.
- Labi, monsieur, - Katrīna aizvainota atbildēja, - pārtrauksim šo sarunu. Jūsu majestāti sargā Dievs, kas jums devis spēku, gudrību un drosmi. Es esmu vārga sieviete, kuru Dievs sodījis par grēkiem, tāpēc
es ari baidos.
Pēc šiem vārdiem Katrīna atkal palocījās un devās prom, pamādama hercogam Gīzam, kas jau iepriekš bija ienācis istabā, lai vēlreiz mēģinātu karali pārliecināt.
Kārlis IX nolūkojās uz aizejošo māti, bet neaicināja to atgriezi ies. Kad viņa bija aizgājusi, viņš sāka svilpol savu mednieku dziesmiņu un no jauna nodarboties ar saviem suņiem.
- Manai mātei piemīt īsti karaliska stūrgalvība, - viņš pēc neilga brīža iesmējās. - Viņa nepazīst"saubu. Vai tad var nogalināt vairākus dučus hugenotu tikai tāpēc, ka viņi man prasījuši atjaunot taisnību? Galu galā viņiem taču ir tiesības to darīt!
- Vairākus dučus! - nomurmināja hercogs Gīzs.
- O, jūs esat šeit, hercog! - sacīja karalis, izlikdamies, ka viņu likai tagad ir ieraudzījis. - Jā, vairākus dučus! Jauks zaudējums! Ak, ja kāds atnāktu pie manis un teiktu: "Kungs, jūs izglābsities uzreiz no vairākiem ienaidniekiem. Rīt no viņiem vairs neviens nebūs dzīvs un neviens nevarēs jums pārmest viņu nāvi." O, tas būtu pavisam kas cits!
- Bet ja jūsu majestātei patiesi kāds saka: "Kungs, rīt jūs izglābsities no visiem saviem ienaidniekiem?", - hercogs Gīzs jautāja.
- Ar kāda svētā palīdzību tad šis brīnums varētu notikt?
- Sire, šodien ir 24. augusts. Tātad - ar Svētā Bērtuļa palīdzību.
- Jauks svētais, - atbildēja karalis. - Viņš, vēl dzīvs būdams, ļāva sev novilkt ādu.
- Jo labāk. Savās ciešanās viņš būs iemācījies ienīst savas bendes.
- Un jūs, svaini, jūs ar savu glīto zobenu, kam zelta roksargs, domājat līdz rītam nogalināt desmittūkstoš hugenotu? Velns lai parauj! Jūs protat jokot, monsieur Gīz!
Un karalis atkal dīvaini iesmējās. Šajos smieklos pavīdēja kaut kas ļauns.
- Majestāte, - turpināja Gīzs, necilvēcīgo smieklu dēļ nodrebēdams, - sakiet tikai vārdu, tikai vienu vārdu, dodiet tikai zīmi un viss būs izdarīts! Mēs būsim divdesmit pret vienu!
- Svaini, ja jūs esat tik stipri, ko jūs man dziediet pie auss vienu un to pašu? Dariet kā ziniet, bet mani lieciet mierā!
Un karalis atkal atgriezās pie saviem suņiem. Tai brīdī pavērās priekškars un parādījās Katrīna.
- Viss sākās labi, - viņa čukstēja hercogam. - Ne soli atpakaļ, viņš piekāpsies!
Priekškars nolaidās, un Katrīna pazuda. Kārlis viņu neredzēja, vai arī izlikās neredzam.
- Bet man tomēr jāzina, - hercogs turpināja iesākto, - ka, rīkojoties pēc saviem ieskatiem, es daru pa prātam arī jūsu augstdzimtībai.
- Jūs man liekat nazi pie rīkles! Bet ar to jūs neko nepanāksit. Es taču esmu karalis.
- Vēl nē, majestāte, bet, ja jūs gribat, rit jūs būsit karalis.
- O! - iesaucās karalis. - Vai tāpēc jānogalina Navarras karalis un princis Kondē? Šeit… manā Luvras pili? O! Ja tas notiktu kaut kur citur, tad… - viņš tikko dzirdami izdvesa.