Tā hugenoti, izņemot nedaudzus pašus nesamierināmākos un neuzticīgākos, pilnīgi nomierinājās. Navarras karalienes nāvi izskaidroja ar plaušu karsoni. Luvras milzīgās zāles tagad bija pārpilnas ar varonīgajiem hugenotiem, kuriem viņu jaunā vadoņa Indriķa laulību dēļ atkal bija uzsmaidījusi laime.
Admirālis Koliņī, Larošfuko, princis Kondē (dēls), Tcliņī - visi partijas vadoņi priecājās, redzēdami, ar kādu cieņu viņi Parīzē tiek uzņemti un kāda vara Luvrā ir tiem cilvēkiem, kurus pirms trim mēnešiem karalis Kārlis IX un karaliene Katrīna gribēja pakārt pie visaugstākajām karātavām. Nebija vienīgi maršala Monmoransī. Viņu nespēja iekārdināt nekādi solījumi, nekāda viltība nevarēja viņu piemānīt. Viņš pārgāja uz dzīvi savā pilī Iladamā, aizbildinādamies ar to, ka viņu vēl pārāk nomāc sēras par viņa tēvu, konnetablu Annu de Monmoransī, kurš bija kritis no Roberta Stjuarta rokas kaujā pie Sendenī. Kopš konnetabla nāves bija jau pagājuši vairāk nekā trīs gadi un lieka jūtu izrādīšana tajos laikos nebija modē, tad neviens šādām pārspīlētām dēla bēdām nenoticēja.
Nekas ari neattaisnoja maršala Monmoransī neuzticību: karalis, karaliene, Anžu un Alansonas hercogi viesus uzņēma neparasti laipni.
Anžū hercogu hugenoti paši bērtin apbēra ar pelnītām uzslavām par uzvarām pie Žarnakas un Monkontūras, kuras viņš bija izcīnījis, vēl būdams astoņpadsmit gadus vecs. Ar to viņš bija pārspējis pat Cēzaru un Aleksandru, ar kuriem viņu parasti salīdzināja. Alansonas hercogs visus uzlūkoja ar savām glāstošajām, viltīgajām acīm. Katrīna, priekā starodama un apbērdama visus ar laipnībām, apsveica princi Indriķi de Kondē sakarā ar viņa gaidāmajām laulībām ar Mariju de Klēvu. Galu galā pat hercogi Gīzi uzsmaidīja saviem niknajiem ienaidniekiem, kamēr Majēnas hercogs ar admirāli un de Tavēnu runāja par karu, kuru, patlaban ticamāk kā kaut kad agrāk, gatavojās pieteikt Filipam II.
Starp šīm grupām, klausīdamies sarunās, ar mazliet noliektu galvu šurp un turp pastaigājās kāds deviņpadsmit gadus vecs jauneklis. Viņam bija īsi griezti melni mati, gudras acis, biezas uzacis, ērgļa deguns, zobgalīgs smīns un tikko dīgstošas ūsiņas un bārda. Šis jaunais cilvēks, kurš bija kļuvis ievērojams tikai pēc kaujas pie Arnēledikas, kur viņš bija cīnījies ar izmisušu varonību un ieguvis vispārējas uzslavas, bija Koliņī mīļākais skolnieks un dienas varonis. Pirms trim mēnešiem, kad viņa māte vēl bija dzīva, viņu sauca par Bearnas princi. Tagad viņš bija Navarras karalis un gaidīja to bridi, kad viņam būs lemts kļūt par Indriķi IV.
Brīžiem šķita, ka viņa sejai pārskrien viegla ēna. Tad viņš droši vien atcerējās, ka pagājuši tikai divi mēneši pēc viņa mātes nāves. Ka viņa ir nozāļota, par to viņš šaubījās mazāk nekā visi pārējie. Bet šī ēna atplaiksnīja viņa sejā tikai uz mirkli un tūdaļ atkal nozuda, jo visi, kas viņu ielenca, runāja ar viņu un vēlēja laimes, bija vīrišķīgās Žannas d'Albrē slepkavas!
Dažus soļus no Navarras karaļa ar Teliņi sarunājās jaunais hercogs Gīzs. Viņš izskatījās tikpat domīgs un norūpējies, cik Indriķis mēģināja būt jautrs un bezrūpīgs. Gīzs bija laimīgāks par bearnieti. Divdesmit divu gadu vecumā viņš bija tikpat slavens kā viņa tēvs, pazīstamais Fransuā Gīzs. Viņš bija prāva auguma, spēcīgs jauneklis, lepnu skatu un tik cildenu, dižu izturēšanos, ka viņam blakus visi pārējie prinči likās zemākas kārtas radījumi. Par spīti viņa jaunajiem gadiem, katoļi viņu atzina par savas partijas vadoni, tāpat kā protestanti par savu vadoni atzina jauno Navarras Indriķi.
Sākumā GIzu sauca par Žuanvilas hercogu. Pirmās kaujas kristības viņš bija izturējis Orleānas aplenkšanas laikā, sava tēva vadībā, kurš bija miris viņa rokās, paspēdams vēl norādīt uz admirāli Koliņī kā viņa slepkavu. Jaunais hercogs bija svinīgi zvērējis atriebties Koliņī un viņa dzimtai par sava tēva nāvi un nesaudzīgi vajāt visus admirāļa piekritējus. Viņš bija devis Dievam solījumu būt uz zemes viņa eņģelis izdeldētājs līdz tam laikam, kamēr vien būs palicis dzīvs kaut viens vienīgs atkritējs. Tāpēc viņa izturēšanās šai vakarā nevarēja nelikties dīvaina. Arvien svēti turēdams doto vārdu, hercogs apsveicinājās ar tiem, kurus bija nozvērējies uzskatīt par saviem lielākajiem naidniekiem, un draudzīgi sarunājās ar tā cilvēka znotu, kuru savam mirstošajam tēvam viņš bija solījies nogalināt.
Bet mēs jau teicām, ka šinī vakarā daudz kas šķitās dīvains un izraisīja izbrīnu.
Par laimi, cilvēki nevar paredzēt nākotni un neprot lasīt citu domas. Bet, ja svētkos būtu piedalījies tāds novērotājs, kas to spētu, viņš būtu redzējis ļoti saistošu ainu, kādu tik vien var parādīt cilvēces nožēlojamās komēdijas hronikā.
Tāds novērotājs arī bija, tikai ne jau Luvras zālēs. Tas stāvēja uz ielas un, īgni kurnēdams, degošām acīm lūkojās logos. Šis novērotājs bija tauta. Ar instinktīvu juteklību, kurai klāt jaucās naids, pūlis no tālienes vēroja savu briesmīgāko ienaidnieku gaistošās ēnas un redzēto izskaidroja tik ticami, cik vien tas bija iespējams ziņkārīgajiem, stāvot pie lielās zāles cieši aizvērtajiem logiem. Mūzika apreibina dejotāju un i/.raisa viņa kustības. Skatītājam šis kustības šķiet bezmērķīgas. Viņš smejas par dejotāju, kurš viņam liekas līdzīgs aiz diedziņa raustītam kartona ķiparam. Tas izskaidrojams ar to, ka skatītājs nedzird mūziku.
Hugenotus apreibināja lepnums. Tā bija viņu mūzika.
Nakts tumsā gar parīziešu acīm zibošā gaisma bija viņu naida atblāzma, kas apmirdzēja nākotni.
Bet tāpēc jau pili līksme neaprima. Tanī brīdī visu Luvru pāršalca vēl maigāku, vēl glaimīgāku balsu kņada. Jaunā sieva, nomainījusi savu viesību tērpu - manto ar garu šlepi un plīvuru - patlaban ienāca zālē savas mīļākās draudzenes, skaistās Nevērās hercogienes pavadībā. Kārlis IX veda māsu zem rokas un iepazīstināja ar viscienījamākicm viesiem.