- Sire\ - attrauca hercogs. - Viņi šonakt te nebūs. Viņi abi kopā ar jūsu brāli Alansonas hercogu gatavojas doties uz pilsētu.
- Tavann! - karalis nepacietīgi sacīja, neparasti veikli izlikdamies, ka ir nokaitināts. - Beidz mocīt suni! Aktēv, šurp!
Un Kārlis IX, nevēlēdamies uzklausīt hercogu, izgāja no istabas, atstādams Tavannu un hercogu Gīzu neziņā.
Pa to laiku Katrīnas istabā risinājās citi notikumi. Ieteikusi Gīzam neatkāpties, viņa atgriezās savos apartamentos. Tur jau gaidīja viņas parastie vakara viesi.
Aiziedama pie karaļa ar skumju seju, Katrīna atgriezās jautra un smaidīga. Viņa ļoti laipni patērzēja ar savām galma dāmām un kavalieriem un pamazām tos visus atlaida.
Palikusi divatā ar savu jaunāko meitu Margeriiu, Katrīna vairākkārt gatavojās kaut ko sacīt, bet ik reizi viņu nomāca drūmas domas Un vārdi nenāca pār lūpām.
Pēkšņi atvērās priekškars un ienāca Navarras Indriķis.
Klēpja sunītis nolēca no troņa un pieskrēja pie viņa.
- Tas esat jūs, mans dēls? - nodrebēdama jautāja Katrīna. - Vai jūs ēdīsit vakariņas Luvrā?
- Nē, madame, - atbildēja Indriķis. - Kopā ar hercogu Alansonu un grāfu Kondē es tūdaļ došos prom. Es cerēju viņus sastapt pie jums.
Katrīna pasmaidīja.
- Ejiet vien, kungi, ejiet! Vīrieši ir laimīgi, - viņi var iet, kurp vien tīk. Vai nav taisnība, mana meita?
- Protams, - atbildēja Margerita. - Nav nekā labāka par brīvību!
- Liekas, jūs gribat sacīt, ka es ierobežoju jūsu brīvību? - Indriķis jautāja, palocīdamies viņas priekšā.
- Nē, tā es nedomāju. Es nerunāju par sevi, es runāju par sievietēm vispār.
- Mans dēls, varbūt jūs redzēsit admirāli? - Katrīna vaicāja.
- Varbūt.
- Aizejiet pie viņa. Tas būs labs paraugs citiem. Bet rīt man pastāstiet par viņa veselību.
- Es aiziešu pie viņa, madame, ja jūs to vēlaties.
- Es neko nevēlos… Kas tur ir?… Atraidiet, atraidiet!
Indriķis steidzās pie durvīm, lai izpildītu Katrīnas Vēlēšanos, bet viņš vēl nepaspēja tās sasniegt, kad aizkars atvērās un parādījās baroneses dc Sovas blondā galviņa.
- Madame, - viņa teica, - ieradies parfimērs Renē.
Katrīna pameta uz Navarras Indriķa pusi zibenīgu skatu.
Jaunā prinča seja piesarka, bet tad nobāla: baronese bija minējusi viņa mātes slepkavas vārdu. Negribēdams izrādīt savu uztraukumu, viņš piegāja pie loga.
Klēpja sunītis iesmilkstējās.
Istabā ienāca divas personas. Vienu no tām pieteica, otrai bija tiesības ienākt bez iepriekšējas pieteikšanās.
Pirmais bija parfimērs Renē. Zemu klanīdamies, ar florencicšu kalpiem piemītošo pazemību viņš piegāja pie Katrīnas un atvēra kārbiņu, kuru turēja rokās. Visās kārbiņas nodaļās atradās pudelītes un pulveri.
Otrā bija Margeritas vecākā māsa Lotringas hercogiene. Bāla un dreboša viņa ienāca pa karaļa kabineta mazajām, slepenajām durvīm. Baidīdamās, ka viņu nepamana Katrīna, kura kopā ar baronesi de Sovu aplūkoja Renē atnestās kārbiņas saturu, viņa piegāja pie Margeritas un nosēdās tai blakus. Turpat, pieri rokās atspiedis, stāvēja arī Navarras karalis. Likās, ka viņš pūlas kaut ko atcerēties un atgūt pašsavaldīšanos.
Tai brīdi Katrīna pagriezās.
- Mana meita, - viņa teica Margeritai, - tu vari doties uz savām istabām. Bet jūs, mans dēls, variet iet priecāties!
Margerita piecēlās, bet Indriķis devās pie loga.
Lotringas hercogiene saķēra māsu aiz rokas.
- Neaizej, - viņa ātri un tikko saklausāmi čukstēja, - neaizej! Hercogs Gīzs lūdza mani tevi brīdināt. Tu viņam izglābi dzīvību, tagad viņš grib glābt tavu.
- Klaudija, ko tu runā? - pavērsusies pret viņu, jautāja Katrīna.
- Neko, mātes kundze!
- Tu kaut ko čukstēji Margeritai.
- Es tikai novēlēju viņai labu nakti un nodevu Nevērās hercogienes sveicienu.
- Bet kur ir daiļā hercogiene pati?
- Viņa atrodas pie sava svaiņa hercoga Gīza.
Katrīna neuzticīgi paskatījās uz meitu un savilka uzacis.
- Nāc šurp, Klaudija! - viņa teica.
Hercogiene paklausīja. Katrīna saņēma viņas roku.
- Ko tu viņai teici? - viņa čukstēja, saspiezdama meitas roku tik stipri, ka tā aiz sāpēm gandrīz vai iekliedzās.
- Madame, - savu sievu uzrunāja Indriķis, kurš nebija atstājis nepamanītu nevienu Margeritas, karalienes vai Klaudijas kustību, - vai jūs neatļausit noskūpstīt jūsu roku un atvadīties?
Margerita izstiepa drebošo roku.
- Ko hercogiene jums teica? - pieliecies viņas rokai, Indriķis klusu jautāja.
- Lai es neaizeju. Dieva dēļ, neaizejiet arī jūs!
Šais vārdos bija jaušams tikai niecīgs norādījums par kaut kādām briesmām, bet ar šiem vārdiem pietika, lai Indriķis saprastu, ka runa ir par sazvērestību.
- Tas vēl nav viss, - sacīja Margerita. - Lūk, vēstule, kuru atnesa kāds Provansas muižnieks.
- De la Mols?
- Jā.
- Pateicos, - atbildēja Indriķis, saņemdams vēstuli un paslēpdams to uz krūtīm. Tad, pagājis nost no savas apmulsušās sievas, viņš devās pie florencieša un uzlika tam roku uz pleca.
- Nu, monsieur Renē, kā veicas ar tirgošanos? - viņš vaicāja.
- Diezgan labi, jūsu augstdzimtība, diezgan labi, - indētājs viltīgi pasmaidīja.
- Kā gan ne! Jūs taču esat visu-^rancijā un ārzemēs kronēto galvu apgādnieks. ^^^
- Izņemot vienīgi Navarras karali, - florencietis rupji atcirta.
- Velns lai parauj, jums taisnība, monsieur Renē, - sacīja Indriķis. - Mana nabaga māte, kuru jūs arī apgādājāt, ieteica jūs vēl īsi pirms nāves. Atnāciet pie manis rīt vai parīt un atnesiet man savas labākās smaržas.