- Tādā gadījumā saksim, - sacīja la Mols, paņemdams savas kārtis un sakārtodams tās spēlei.
- Sāksim! Velti neuztraucieties. Ja cs zaudēšu kaut simts ekijus, rit no rīta jūs tos tomēr saņemsit.
- Tas nozīmē, ka laime pie jums atnāks miegā?
- Nē, es pats pēc viņas aiziešu.
- Kurp? Es labprāt ietu jums līdzi.
- Uz Luvru.
- Jūs turp iesit naktī?
- Jā, šonakt lielais hercogs Gīzs pieņems mani īpašā audiencē.
Tikko Kokonna bija ierunājies, ka dosies uz Luvru meklēt laimi, la Hurjērs mitējās spodrināt savu ķiveri un, nostājies aiz la Mola krēsla, sāka rādīt Kokonnam dažādas dīvainas zīmes.
Pjemontieti tā bija saistījusi spēle un saruna, ka viņš tās neievēroja.
- Brīnišķīgi, - iesaucās la Mols. - Jūs runājat taisnību, teikdams, ka mēs dzimuši zem vienas zvaigznes. Arī man šonakt Luvrā paredzēta satikšanās; tikai ne jau ar hercogu Gīzu, bet gan ar Navarras karali.
- Vai paroli zināt?
- Jā.
- Un norunāto zīmi?
- Nē.
- Bet es to zinu. Man parole ir…
Redzēdams, ka pjemontietis grib atklāt savu paroli, la Hurjērs brīdināja Kokonnu, kurš pašlaik bija pacēlis galvu, ar tik izmisušu skatu, ka tas aprāvās, teikumu nepabeidzis. Viesnīcnieka skats satrieca viņu vēl vairāk nekā nupat paspēlētie trīs ekiji.
Pamanīdams sava partnera sejas izteiksmi, la Mols pagriezās.Bct viņš neko sevišķu neievēroja. Viņam aiz muguras, sakrustotām rokām un nule notīrīto ķiveri galvā stāvēja viesnīcas saimnieks.
- Kas jums notika? - la Mols jautāja Kokonnam.
Kokonna klusēdams paskatījās uz viesnīcnieku, kurš viņam atkal sāka rādīt visādas nesaprotamas zīmes. La Hurjērs saprata, ka pienācis laiks doties pjemontietim palīgā:
- Es arī labprāt spēlēju kārtis, - viņš steidzami teica. - Kad es pienācu paskatīties jūsu spēlē un uzliku galvā ķiveri, grāfa kungs, redzēdams nabaga buržuju ar šādu galvasrotu, izbrīnā nolūkojās uz mani.
- Nu, ir jau arī dižs paskats! - smiedamies iesaucās la Mols.
- Ko nu, grāfa kungs! - labsirdīgi atteica viesnīcnieks, paraustīdams plecus, it kā atzīdams savu niecīgumu.
- Mēs neesam karavīri un ar izskatu nevaram lepoties. Jums, tādiem dižiem kavalieriem, ir labi greznoties tādās zeltītās ķiverēs un cīnīties ar asiem rapieriem. Mums ir labi diezgan, ja varam kalpot pilsoņu sardzes vienībā.
- O, tātad jūs kalpojat sardzē? - jautāja la Mols, jaukdams kārtis.
- Ak, mans Dievs, grāfa kungs, es esmu seržants buržuju milicijas rotā.
La Mols sāka izdalīt kārtis. Kokonna uztraucās aizvien vairāk. Šoreiz pārsteiguma iemesls varēja būt tas, ka viņš otro likmi paspēlēja tikpat ātri kā pirmo.
- Nu, - sacīja la Mols, - man liekas, ka tagad jūsu sešiem ekijiem ir beigas. Vai negribat atspēlēties uz jūsu nākamās laimes rēķina?
- Ar lielāko prieku, - atbildēja Kokonna, - ar lielāko prieku!
- Bet jūs taču teicāt, ka jums paredzēta tikšanās ar hercogu Gīzu?
Kokonna paskatījās uz virtuves durvju pusi un ieraudzīja saimnieku, kurš izpleta pavisam platas acis, acīmredzot viņu brīdinādams.
- Jā, bet vēl ir pārāk agrs, - Kokonna atbildēja. - Labāk parunāsim . par jums, monsieur la Mol.
- Bet vēl labāk par spēli, dārgais monsieur Kokonna! Ja nemaldos, es tūlīt atkal no jums iekasēšu sešus ekijus.
- Mordieu! Patiesi! Es ne vienreiz vien esmu dzirdējis, ka hugenotiem spēlē laimējoties. Velns lai parauj, taisnību sakot, arī es pats gribētu kļūt par hugenotu!
La Hurjēra acis iegailējās kā sakarsētas ogles, bet spēles aizņemtais Kokonna to neievēroja.
- Jauki, grāf, jauki! - sacīja la Mols. - Jūsu atgriešanās iemesli gan ir visai dīvaini, bet mēs jūs pieņemam ar lielāko prieku.
Kokonna pakasīja aiz auss.
- Ja tik es zinātu, - viņš teica, - ka jums spēlē laimējas tikai tāpēc, ka esat hugenots, es patiešām… Runājot atklāti, es ne visai cienu visādas ceremonijas, un tā kā pat karalis…
- Bet mūsu skaistā ticība ir tik vienkārša, tik tīra! - la Mols cildināja.
- Turklāt pašlaik tā ir modē, - Kokonna piebilda, - un atnes laimi spēlē. Velns lai parauj, visi dūži aiziet jums! Un bez tam jūs spēlējat godīgi un nekrāpjat: es uzmanīju jūs. Acīmredzot viss ir atkarīgs no ticības.
- Jūs pazaudējāt vēl sešus ekijus, - mierīgi noteica la Mols.
- Ak, jūs mani esat ļoti sakārdinājis! - izsaucās Kokonna. - Ja man šonakt ar hercogu Gīzu neveiksies…
- Tad?
- Tad rīt es lūgšu mani iepazīstināt ar Navarras karali. Neuztraucieties! Ja es pāriešu pie hugenotiem, es pārspēšu Luteru, Kalvinu, Melanhtonu un visus citus protestantus, kādi tik ir pasaulē.
- Klusējiet! - la Mols viņu pārtrauca. - Jūs saķildosities ar mūsu saimnieku.
- Pareizi, - atteica Kokonna, paskatīdamies uz virtuves pusi. - Nē, viņš mūs nenoklausās: viņš ir pārāk aizņemts.
- Ko viņš dara? - jautāja la Mols, kurš no savas vietas la Hurjēru nevarēja redzēt.
- Viņš sarunājas ar kādu… Velns lai parauj, tas jau ir viņš!
- Tas pats naktsputnam līdzīgais cilvēks dzeltenā kamzolī un brūnajā mētelī, ar kuru viņš sarunājās, kad mēs atjājām. Un kā viņš iekaist, velns lai parauj! Ei, klausieties, maitre la Hurjēr! Vai tik jūs nerunājat par politiku?
Šoreiz viesnīcnieks deva viņam tik noteiktu un pavēlošu zīmi, ka Kokonna, aizmirsdams savu kaisli uz kāršu spēli, piecēlās un gāja pie viņa.
- Kurp jūs ejat? - jautāja Ja Mols.
- Jūs vēlaties vīnu, grāf? - jautāja la Hurjērs, paņemdams Kokonnu aiz rokas. - Tūlīt pasniegs! Greguār, vīnu šiem kungiem!
Noliecies Kokonnam pie auss, viņš čukstēja:
- Klusējiet! Ja jums ir dārga dzīvība, klusējiet! Šķiricties no sava ceļabiedra pēc iespējas drīzāk!
La Hurjērs izskatījās tik bāls, bet dzeltenais cilvēks tik drūms, ka Kokonna šausmās nodrebēja.