- Atvainojiet, dārgais monsieur la Mol, - viņš teica. - īsā laika sprīdī es zaudēju piecdesmit ekiju. Šodien man neveicas un es baidos paspēlēt visu.
- Labi, monsieur, labi! Kā vēlaties! - la Mols atbildēja. Bez tam gribētos mazliet atgulties, la Hurjēra kungs!
- Ko vēlaties, grāf?
- Ja pēc manis atnāk no Navarras karaļa, papūlieties mani pamodināt. Es nenoģērbšos, tāpēc būšu gatavs katrā laikā.
- Es darīšu to pašu, - sacīja Kokonna. - Lai neaizkavētu viņa augstības sūtni, es norunāto zīmi sagatavošu jau tagad. Monsieur la Hurjēr, pasniedziet man baltu papīru un šķēres!
- Greguār! - uzkliedza saimnieks. - Pasniedz baltu papīru vēstulei un šķēres, lai varētu izgriezt aploksni.
- Ar labu nakti, monsieur Kokonna, - la Mols atvadījās un, pagriezies pret saimnieku, piebilda: - Lūdzu, pavadiet mani uz manu istabu. Labu veiksmi, mans draugs!
Un la Mols viesnīcnieka pavadībā pa riņķveida kāpnēm devās augšā uz savu istabu. Kad viņi bija pazuduši, noslēpumainais svešinieks saķēra Kokonnu aiz rokas un, pievilcis viņu pie sevis, steidzīgi čukstēja:
- Vairākas reizes jūs tikko neizpaudāt noslēpumu, no kura ir atkarīgs visas valsts liktenis. Hurjēra kungs jūs laikā pārtrauca. Vēl vienu vārdu un es būtu jūs nošāvis! Par laimi, tagad mēs esam vieni. Klausieties!
- Kas jūs esat? - jautāja Kokonna. - Kāpēc jūs atļaujaties runāt ar mani tik pavēlošā balsī?
- Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par Morvelu?
- Par to, kurš šāva uz admirāli?
- Un to, kas nogalināja de Muī?
- Protams, ka esmu dzirdējis.
- Morvels esmu es!
- Jūs? - iesaucās Kokonna.
- Bet tagad klausieties.
- Protams, es klausīšos.
- Klusu! - pielicis pirkstu pie lūpām, Morvels čukstēja.
Kokonna kļuva uzmanīgs. Līdz viņiem atlidoja aizveramu durvju
troksnis.Tad aizvērās kādas citas durvis un noskrakšķēja aizbīdnis. Pēc īsa brīža parādījās saimnieks. Viņš steidzīgi piegāja pie Kokonnas un Morvela, uzaicināja tos apsēsties un arī pats apsēdās.
- Viss ir aizslēgts, - viņš teica Morvelam. - Tagad jūs varat runāt.
Senžermenokseruā tornī pulkstenis nosita vienpadsmit. Morvels skaitīja
nakts klusumā grūtsirdīgi skanošos sitienus un, kad pēdējais izgaisa, pagriezās pret Kokonnu.
- Monsieur, - viņš jautāja pjemontietim, kurš apmulsis vēroja abu līdzbiedru vairīgo uzmanību, - vai jūs esat īsts katolis?
- Domāju, ka jā, - Kokonna atbildēja.
- Vai jūs esat padevīgs karalim?
- Ar sirdi un dvēseli. Tā jautādams, jūs mani apvainojat.
- Neķildosimies par to. Jūs nāksiet mums līdzi.
- Kur?
- Vienalga, kurp. Mēs jūs vedīsim. No tā ir atkarīgs jūsu liktenis, kas zina - varbūt arī dzīvība.
- Es atgādinu, ka pusnaktī man jābūt Luvrā.
- Uz turieni mēs arī iesim.
- Mani gaida hercogs Gīzs.
- Mūs tāpat.
- Man ir īpaša parole, - turpināja Kokonna, mazliet aizvainots, ka arī Morvelam un maitre la Hurjēram hercogs licis ierasties audiencē tāpat kā viņam.
- Arī mums tāda ir.
- Bet man ir arī norunāta zīme.
Smaidīdams Morvels no mēteļa izvilka vairākus baltas drēbes krustus, no kuriem vienu pasniedza la Hurjēram, otru Kokonnam, bet trešo paturēja sev. La Hurjērs savu krustu piestiprināja pie ķiveres, Morvels - pie platmales.
- Lūk, kā! - norūca gluži apmulsušais Kokonna. - Tātad paroli un norunāto zīmi zina visi? Un arī audiencē pieņems visus?
- Jā, visus, visus īstenos katoļus.
- Luvras pilī laikam notiks kaut kādi svētki?
- Jā, Luvrā būs svētki, - sacīja Morvels. - Karalis rīko dzīres un uz tām uzaicināti arī hugenoti. Viņi pat būs svētku varoņi. Ja jūs gribat mums pievienoties, iesim tūlīt ielūgt uz svētkiem viņu vadoni, viņu Gideānu, kā viņi to dēvē.
- Vai admirāli? - jautāja Kokonna.
-Jā, veco Gaspāru, ar kuru es lā kļūdījos, kaut gan šāvu ar paša karaļa arkebūzu!
- Redzat, grāfa kungs, - piebilda la Huijērs, - tāpēc jau es spodrināju savu ķiveri un asināju zobenu un nazi.
Kokonna nodrebēja un nobāla. Tagad viņš sāka kaut ko saprast.
- Patiesi? - viņš iesaucās. - Tātad šīs dzīres, šīs viesības būs tādēļ, lai pēc tam…
- Neuzminējāt, monsieur, - sacīja Morvels. - Acīmredzot jums vēl nav bijis jācieš šo atkritēju nelietības dēļ. Mums gan…
- Un jūs gribat iet pie admirāļa un…
Morvels pasmaidīja un aizveda Kokonnu pie loga.
- Paskatieties, - viņš teica, - tur uz to laukumu ielas galā aiz baznīcas. Vai jūs redzat ļaužu pulciņu, kas tumsā klusi kārtojas ierindās?
- Redzu.
- Arī viņiem ir balti krusti pie cepurēm.
- Nu un tad?
- Tā ir kāda maza Šveices kantona nodaļa Tokēna vadībā. Viņi ir karaļa piekritēji.
- O! - iesaucās Kokonna.
- Tagad paskatieties uz jātnieku nodaļu upes krastā. Vai jūs pazīstat viņu vadoni?
- Kā lai es viņu pazīstu? - drebēdams atbildēja Kokonna. - Es tikai šovakar ierados Parīzē.
- Tas ir viņš, kas jums pusnaktī Luvrā noteica satikšanos. Viņš jūs tur gaidīs.
- Hercogs Gīzs?
- Viņš pats. Viņu pavada bijušais tirgotāju priekšnieks Marsels un tagadējais - Šorāns. Tie abi kārto pilsoņu nodaļas. Bet tagad uz ielas iznāk kastela kapteinis. Vai redzat, ko viņš dara?
- Viņš klauvē pie visām durvīm. Kas tās ir par durvīm, pie kurām viņš klauvē?
- Baltie krusti, jaunais cilvēk: tieši tādi paši krusti kā mums pie cepurēm. Senākos laikos Dieva eņģelim vajadzēja atšķiru patiesi ticīgos, tagad mēs to izdarām paši.