- Visas durvis, pie kurām viņš klauvē, atveras. No katra nama iznāk bruņoti cilvēki.
- Viņš pieklauvēs arī pie mums. Tad arī mēs iziesim.
- Bet vai tad viss šis pūlis sapulcējies tikai tādēļ, lai nogalinātu vienu vecu hugenotu? - jautāja Kokonna. - Tas taču būtu kauns un negods! Tā rīkojas laupītāji, bet ne kareivji!
- Ja jums nepatīk nonāvēt vecus, izvēlieties jaunos. Tos jūs atradīsiet pilnīgi jūsu gaumē, cik tik uziet. Ja negribat kauties ar dunci, laidiet darbā zobenu. Hugenoti neļaus sevi nokaut kā aitas, viņi aizsargāsies. Un jūs taču zināt, ka viņiem visiem ir ļoti sīkstas dzīvības.
- Tātad šonakt viņus visus nokaus? - iesaucās Kokonna.
- Visus.
- Vai pčc karaļa pavēlēs?
- Pēc karaļa un hercoga Gīza pavēles.
- Kad?
- Kad Senžermenokseruā torni atskanēs zvani.
- O! Tad tāpēc tas lepnais vācietis no hercoga Gīza svītas… Kā gan viņu sauca?
- Bērns.
- Pareizi! Tad tāpēc, man teica, lai es ierodos, tiklīdz zvanīs lielo zvanu.
- Vai jūs salikāt monsieur Bērnu?
- Ne vien redzēju, bet arī runāju ar vinu.
- Kur?
- Luvrā. Viņš mani tur ieveda, viņš pateica paroli, viņš…
- Skatieties!
- Mordieul Tur jau viņš stāv.
- Vai gribat ar viņu parunāties?
- Nudien nekas nebūtu pretī!
Morvels klusām atvēra logu. Bērns patiešām pagāja garām kopā ar divdesmit cilvēku lielu pulciņu.
- Gīzs un Lolringa, - sacīja Morvels.
Bērns pagriezās un sapratis, ka uzruna vellīta viņām, piegāja pie loga.
- O, tas jūs, Morvel?
- Jā, es. Kurp jūs ejat?
- Es meklēju "Skaistās zvaigznes" viesnīcu, lai sastaptu kādu monsieur Kokonnu.
- Es esmu šeit, monsieur Bēm, - sacīja jauneklis.
- Ā, lab', lab', jūs esat gatavs?
- Jā. Kas man jādara?
- To, ko jums teiks monsieur Morvels. Viņš ir labs katolis.
- Vai dzirdējāt? - jautāja Morvels.
- Dzirdēju, - Kokonna atbildēja. - Bet uz kurieni jūs, Bērna kungs?
- Es? - Bērns iesmējās.
- Jā, jūs.
- Man kāds vārdiņš jāpasaka admirālim.
- Ja vajadzīgs, sakiet viņam kaut divus, - piezīmēja Morvels. - Ja viņam nepietiek ar vienu, tad ieprieciniet viņu ar otru.
- Esiet bez rūpēm, Morvel, esiet bez rūpēm. Pataupiet savus padomus šim jaunajam cilvēkam.
- Gan jau, gan, par viņu neuztraucieties. Kokonna būs labs sugas suns, kas noderēs medībās.
- Ardievu!
- Dzīvojiet laimīgi!
- Bet jūs?
- Sāciet tik medības, mēs būsim klāt, kad dalīs medījumu.
Bērns aizgāja un Morvels aizvēra logu.
- Nu, dzirdējāt, jaunais cilvēk? - viņš jautāja. - Ja jums ir kāds ienaidnieks, kaut arī tas nav hugenots, atzīmējiet viņu sarakstā un viņš būs beigts kopā ar pārējiem.
- Apklustiet! - la Hurjērs viņu pārtrauca.
- Kas ir? - Kokonna un Morvels reizē iejautājās. Senžermenokseruā tornī atskanēja pirmais zvana sitiens.
- Signāls! - iesaucās Morvels. - Tātad viņi nolēmuši sākt agrāk. Man teica, ka signālu došot tieši pusnaktī… Jo labāk! Kad runa ir par Dieva un karaļa slavu, tad pulksteņiem jāiet ātrāk, bet nevis jākavē.
Skumjā zvanīšana turpinājās. Drīz vien spalgi noskanēja pirmais šāviens un tūlīt pēc viņa de Arbrsekas ielā iemirdzējās lāpas. Kokonna ar roku pārvilka pār nosvīdušo pieri.
- Sācies! - Morvels iesaucās. - Iesim!
- Pagaidiet! - sacīja viesnīcnieks. - Pirms došanās ccļā man jāparūpējas par mājinieku drošību. Es negribu, ka manā prombūtnē manai sievai un bērniem pārgriež kaklu. Mājā taču ir hugenots.
- Grāfs de la Mols! - izsaucās Kokonna.
- Jā. Nolādētais atkritējs pats iekrita vilku slazdā.
- Kā? - jautāja Kokonna. - Vai jūs patiesi uzbruksit savam viesim?
- Tieši viņa dēļ es trinu savu zobenu.
- O, - pjemontietis norūca, savilkdams uzacis.
- Līdz šim es kāvu tikai trusīšus, pīles un cālēnus, - cienījamais viesnīcnieks turpināja, - un es vēl neprotu nokaut cilvēku. Tāpēc cs gribu savu roku izmēģināt pie šī hugenota. Ja man neizdosies visai veikli, tad vismaz neviens nevarēs par mani zoboties.
- Mordieul Es to nevaru pieļaut, - sacīja Kokonna. - De la Mols ir mans biedrs, viņš ēda ar mani kopā vakariņas, spēlēja kārtis…
- Jā, bet de la Mols ir atkritējs, - Morvels paskaidroja, - un de la Mols ir notiesāts. Ja mēs viņu nenonāvēsim, to izdarīs citi.
- Nerunājot par to, - sacīja saimnieks, - kā viņš no jums ieguva piecdesmit ekiju.
- Tā ir taisnība, - atzinās Kokonna, - bet es esmu pārliecināts, ka viņš tos ieguva godīgā ceļā.
- Godīgi vai negodīgi, jums tie tomēr būs jāsamaksā. Bet ja es viņu nogalināšu, piecdesmit ekiju paliks jūsu kabatā.
- Nu, iesim taču! Jāpasteidzas, kungi! - uzsauca Morvels. - Nošaujiet viņu ar arkebūzu, noduriet ar zobenu, nositiet ar veseri vai ko citu, bet tikai nobeidziet viņu drīzāk! Mums jāizpilda solījums un laikā jāierodas pie admirāļa, lai palīdzētu hercogam Gīzam.
Kokonna nopūtās.
- Es tūlīt atgriezīšos! - la Hurjērs iesaucās. - Pagaidiet mani!
- Mordieu, - Kokonna norūca. - Viņš nomocīs un varbūt pat apzags šo nabaga jaunekli. Iešu viņam līdzi.
Kokonna sekoja la Hurjēram un drīz vien to panāca. Ejot pa kāpnēm, cienījamais maitre acīmredzot kjuva domīgs, jo viņa solis kļuva aizvien lēnāks. Kad viņš nonāca pie durvīm, uz ielas atskanēja vairāki šāvieni. La Mols tūlīt izlēca no gultas.
- Velns lai parauj! - viegli samulsis, la Hurjērs nomurmināja. - Liekas, viņš ir pamodies.
- Liekas gan, - noteica Kokonna.
- Vai tagad viņš aizsargāsies?