Trīs mūsu paziņas, kuru baltie krusti bija redzami jau no tālienes, uzņēma ar priecīgiem saucieniem. Pēc mirkļa viņi jau atradās biezā, krācošā ļaužu - asinskāro kurtu - bara vidū. Tas viņiem izdevās tikai tāpēc, ka pa priekšu gāja Morvels, kuru daudzi pazina un laida cauri, bet aiz viņa spraucās Kokonna un la Hurjērs. Drīz vien viņi visi atradās pils pagalmā. Vārti un durtiņas bija izgāzti.
Pagalma vidū stāvēja cilvēks, kuru visi cienīja un tāpēc gāja viņam garām ar līkumu. Šis cilvēks, atbalstījies uz rapiera, uzmanīgi vēroja balkonu zem fasādes galvenā loga, piecdesmit pēdu augstumā no zemes. Šis cilvēks nepacietīgi dauzīja kāju pret pagalma bruģi un laiku pa laikam vērsās ar jautājumu pie kāda no tuvāk stāvošajiem.
- Vēl aizvien nekā, - viņš noņurdēja. - Neviens nenāk. Viņu droši vien būs brīdinājuši, un viņš būs aizbēdzis. Kā jūs domājat, de Gast?
- Tas nav iespējams, jūsu gaišība.
- Kāpēc ne? Jūs pats teicāt, ka dažas minūtes pirms mūsu ierašanās kāds cilvēks bez cepures, ar kailu zobenu rokā, lielā steigā pieskrējis pie hoteļa, pieklauvējis un viņu ielaiduši?
- Pilnīgi pareizi, jūsu gaišība! Bet viņam tūdaļ sekoja Bērns, kurš durvis izlauza un lika hoteli aplenkt. Cilvēks, par kuru es jums stāstīju,' pilī gan iegāja, bet no turienes iziet nevarēja.
- Ja es nemaldos, tad runa ir par hercogu Gīzu? - Kokonna jautāja la Hurjēram.
- Jā, viņš, grāf. Tas ir lielais hercogs Gīzs. Droši vien viņš gaida admirāli, lai ar viņu izrēķinātos tāpat, kā admirālis izrēķinājās ar hercoga tēvu. Katram sava kārta un šodien - paldies Dievam - pienākusi mūsējā!
- Hallo! Bēm! Bēm! - hercogs pērkonskaļā balsī kliedza. - Vai tad vēl nav beigas?
Un savā nepacietībā viņš ar zobena smaili sāka uz bruģa šķilt dzirkstis. Tai brīdī hotelī atskanēja kliedzieni, šāvieni, soļu dimdoņa un ieroču šķinda. Pēc tam iestājās klusums.
Hercogs sakustējās, it kā gatavotos ieiet namā.
- Jūsu gaišība! - pienākušais de Gasts viņu atturēja. - Jūsu augstā kārta liedz jums tur ieiet. Jums jāpaliek šeit un jāgaida.
- Tev taisnība, dc Gast, pateicos! Es pagaidīšu. Bet, taisnību sakot, es vai mirstu no uztraukuma un nepacietības. Ja nu viņš man aizbēg?
Hotelī atkal atskanēja soļi. Tie tuvojās, un pēkšņi pirmā stāva logos atplaiksnījās tādas kā ugunsgrēka liesmas. Logs, kuru hercogs tik cītīgi novēroja, atsprāga vaļā un uz balkona parādījās bāls cilvēks, kam bija asinīm notašķīts kakls.
- Bēm! - hercogs iesaucās. - Beidzot tu parādījies! Nu, kas ir?
- Tūliņ, tūliņ, - vācietis mierīgi atbildēja.
Viņš pieliecās, bet tad, it kā kaut ko smagu celdams, lēni atkal izslējās.
- Kur ir pārējie? - hercogs nepacietīgi taujāja. - Ko viņi dara?
- Piebeidz citus!
- Bet tu, tu! Ko tu izdarīji?
- Tūliņ redzēsit. Atvirzieties mazliet atpakaļ.
Hercogs atkāpās dažus soļus.
Tad varēja redzēt, ko Bērns tik smagi bija cēlis.
Tas bija sirmgalvja līķis
Vācietis pacēla viņu virs balkona, sašūpoja gaisā un nometa pie hercoga kājām. Kritiena dobjais troksnis, asinis, kas šļācās no ķermeņa un notašķīja visu piekrasti, šausmināja pat Gīzu. Bet tas neturpinājās ilgi. Ziņkārība visu pārvarēja. Pamazām visi pienāca tuvāk, un lāpu drebošā gaisma krita uz līķi. Sapulcējušies ieraudzīja nokauto ar cienīga izskata seju, viņa sirmo bārdu un krampjos sažņaugtās, sastingušās rokas.
- Admirālis! - vienā balsī iekliedzās apmēram divdesmit cilvēki un tūdaļ ari apklusa.
- Jā, admirālis. Tas ir viņš, - teica hercogs, piegāja pie līķa un ar dziļu prieku noskatījās uz to.
- Admirālis, admirālis, - pusbalsī atkārtojfi visi aculiecinieki, spiezdamies cits pie cita un kautrīgi pieiedami aplūkot slavenā sirmgalvja līķi.
- O, beidzot mēs esam izrēķinājušies, Gaspār! - Gīzs uzgavilēja. - Tu liki nokaut manu tēvu, tagad es viņu atriebu!
Un viņš uzlika kāju uz varoņa protestanta krūtīm.
Bet admirālis vēl nebija miris. Viņa asinīm aprecējušie acu plaksti ar mokām atvērās, sadragātā roka nodrebēja vēl pēdējo reizi un viņš nepakustēdamies drūmā kapa balsī teica:
- Indriķi Gīz, pienāks diena, kad arī tu uz savām krūtīm jutīsi slepkavas kāju. Es nenogalināju tavu tēvu. Esi nolādēts!
Hercogs nobālēja un juta, ka pa viņa ķermeni skrien ledaini drebuļi. Ar izmisušu, bet noteiktu kustību viņš pacēla zobenu.
- Nu, jūsu gaišība, vai esat apmierināts? - jautāja Bērns.
- Jā, manu varoni, jā, - Gīzs atbildēja. - Tu atriebies…
- Par hercogu Francisku?
- Par reliģiju, - hercogs aizsmacis atteica. - Bet tagad, - viņš piebilda, uzrunādams pūli pagalmā un šveiciešus, kareivjus un pilsoņus uz ielas, - tagad pie darba, draugi, pie darba!
- Sveiki, monsieur Bēm! - sveicināja Kokonna, pieiedams tuvāk un sajūsmā skatīdamies uz vācieti, kas, vēl aizvien stāvēdams uz balkona, mierīgi slaucīja savu zobenu.
- Tātad jūs viņu aizraidījāt uz viņpasauli? - la Hurjērs uzbudināts iesaucās. - Kā jūs to izdarījāt?
- O, pavisam vienkārši, pavisam vienkārši! Izdzirdīs troksni, viņš atvēra durvis un cs ar rapieri viņu nodūru. Bet tas vēl nav viss. Liekas, arī Tcliņī kaut kas gadījies. Vai dzirdat kliedzienus?
Šai brīdī patiešām atskanēja izmisuma pilni saucieni, - tā acīmredzot bija sievietes balss. Vienā no pils spārniem pazibēja sarkana uguns. Varēja redzēt, kā aizskrien divi cilvēki, kurus vajā slepkavu bars. Viens no bēdzējiem, lodes ķerts, pakrita. Otrs metās pie atvērtā loga, un, nemaz neievērodams, ka tas atrodas augstu, bet lejā stāv jauni ienaidnieki, drošsirdīgi izlēca pagalmā.