- Sitiet viņu, sitiet! - kliedza slepkavas, redzēdami, ka upuris grib no viņiem aizbēgt.
Cilvēks uzlēca kājās, paķēra nokritušo zobenu un, galvu nodūris, cauri pūlim metās uz priekšu. Nogāzis dažus gar zemi un vienu nodūris, šāvienu un apjukušo kareivju lāstu pavadīts, viņš strauji metās garām Kokonnam, kurš, dunci rokā turēdams, sagaidīja viņu pie vārtiem.
- še tev! - iesaucās pjemontietis, ievainodams bēgli rokā.
- Nelietis! - kliedza ievainotais, iesizdams uzbrucējam ar zobenu pa seju; durt viņam neļāva pārāk niecīgais attālums.
- Tūkstoš velnu! - ieaurojās Kokonna. - Tas taču ir la Mols!
- La Mols! - atkārtoja la Hurjērs un Morvels.
- Tas ir viņš, kas brīdināja admirāli! - atskanēja dažas balsis.
- Sitiet viņu, sitiet! - ierēcās pūlis.
Kokonna, la Hurjērs un aptuveni desmit kareivju metās ķert la Molu. Noasiņojis, galīgi uzbudināts - tas vēl uztur cilvēka izsīkstošos spēkus
vienīgi aklas nojautas vadīts, la Mols skrēja pa ielām. Viņam pakaļ dzinās ienaidnieki. Viņš dzirdēja viņu kāju dunoņu, viņu kliedzienus un tas la Molu it kā spārnoja. Reizēm lode nodūca viņam taisni gar ausīm, un viņš skrēja vēl ātrāk. Viņš vairs neelpoja, bet dobji gārdza Sviedri un asinis pilēja no matiem un, kopā sajaukušās, plūda pa seju.
Drīz vien kamzolis viņa sirds pukstiem kļuva pārāk šaurs, un viņš to noplēsa. Zobens viņa rokās palika pārāk smags, un viņš to aizsvieda sāņus. Brīžiem viņam likās, ka sekotāji sāk pagurt un viņam izdosies izbēgt. Bet pēc vajātāju saucieniem viņiem piebiedrojās citi, kuri pameta savu asinsdarbu un sāka dzīties pakaļ la Molam. Pēkšņi pa kreisi viņš ieraudzīja upi. Kā vajāts briedis viņš izjuta tieksmi mesties straumē, un viņam vajadzēja saņemt visu gribasspēku, lai nepadotos kārdinājumam.
Pa labi drūma, nekustīga, bet dīvaini dobju, baismu skaņu pilna slējās Luvras pils. Pa paceļamo tiltu nāca un gāja kareivji ķiverēs un bruņās, kas mēness saltajā gaismā spokaini mirdzēja.
La Mols Navarras karali atcerējās tāpat, kā agrāk bija domājis par Koliņī. Tie bija viņa vienīgie labvēļi. Paskatījies debesīs, viņš sev zvērēja atsacīties no protestantu ticības, ja tik laimēsies izglābties, un tad, saņēmis pēdējos spēkus, viņš pasitās sāņus un sāka skriet tieši uz Luvru. Uz paceļamā tilta, kur la Mols iejuka kareivju pūlī, viņu atkal kāds ar dunci ievainoja plecā. No visām pusēm atskanēja kliedzieni: "Sitiet, sitiet!" Ne tas, ne sardzes baigais izskats la Molu nebaidīja, un viņš kā bulta ielidoja pagalmā, ieskrēja pils priekšnamā, pa kāpnēm uzjoņoja otrajā stāvā un, ieraudzījis kādas durvis, sāka tās dauzīt ar rokām un kājām.
- Kas tur ir? - sievietes balss jautāja.
- O! Dieva dēļ, Dieva dēļ, - la Mols murmināja. - Viņi nāk, es dzirdu viņu soļus… es redzu tos… Tas esmu es… es…
- Kas jūs esat? - balss vaicāja.
La Mols atcerējās paroli.
- Navarra! Navarra! - viņš kliedza.
Durvis tūliņ atvērās. La Mols, meiteni Gijonu nemaz neievērodams un tai nepateicies, ieskrēja vestibilā, tālāk pa gaiteni un, izskrējis cauri divām istabām, atradās trešajā, kuru apgaismoja pie griestiem piekārta spuldze.
Daiļiem griezumiem rotātā ozolkoka gultā aiz samta priekškara, kuru caurauda zelta lilijas, uz rokas atbalstījusies, gulēja vieglā ģērbā tērpusies sieviete un ar platām, izbaiļu pilnām acīm skatījās uz ienācēju.
La Mols metās pie viņas.
-Madamel - viņš iesaucās. - Tur ārā apkauj… nogalina manus brāļus!… Arī mani viņi grib nonāvēt!… Jūs… jūs esat karaliene… glābiet mani!
Un viņš nokrita viņas priekšā ceļos, atstādams uz grīdsegas lielu, asiņainu plankumu.
Ieraudzīdama savā priekšā bālu, asinīm noplūdušu cilvēku, Navarras karaliene piecēlās no gultas, aizsedza seju ar rokām un sāka saukt palīgā.
- Madame, - lūdzās la Mols, mēģinādams piecelties, - Dieva dēļ nesauciet nevienu! Ja jūs izdzirdēs - es esmu beigts! Mani vajā slepkavas… Viņi jau skrien pa kāpnēm! Es viņus dzirdu… Lūk, viņi… lūk, viņi!
- Palīgā! - pārbiedētā Margerita sauca. - Palīgā!
- O, jūs mani nogaliniet! - la Mols izmisis iesaucās. - Dzirdēt, ka tik burvīga balss grib atdot mani ienaidniekiem, mirt no tik daiļas rokas! O, tas nav iespējams! - un viņš ar abām rokām apkampa Margeritu, gaidīdams visļaunāko.
Tai brīdī durvis strauji atvērās un istabā ieklupa saniknotu, asinīm notašķītu un pulvera dūmiem nokvēpušu ļaužu bars. Rokās viņiem bija šaušanai gatavas arkebūzas, kaili šķēpi un zobeni.
Priekšgalā gāja Kokonna. Sarkanie mati bija izspūruši, gaišzilās acis izplestas, vaigu bija pāršķēlis la Mola zobens, atstādams uz tā asiņainu brūci. Neglītais pjemontietis iedvesa šausmas.
- Mordieu! - viņš iekliedzās. - Te nu viņš ir! Beidzot mēs viņu noķērām!
Paspēris pāris soļus uz priekšu, Kokonna ar savu garo rapieri atkal ievainoja la Molu plecā. Sārti silto asiņu piles apslacīja Margeritas balto, iesmaržoto tērpu.
Margerita redzēja, kā tek šīs asinis, juta, kā drebēja cilvēks, kas bija pie viņas piekļāvies, un viņa kopā ar šo cilvēku metās spraugā aiz gultas.
Bija arī pēdējais laiks. La Mols bija tā novārdzis, ka vairs nevarēja ne aizbēgt, ne aizsargāties. Viņš nolieca savu līķa bālo seju pie jaunās sievietes pleca, un viņa pirksti krampjaini ieķērās baltajā, mežģīnēm izšūtajā batista kleitā, kura kā viegls mākonis apņēma Margeritas augumu.