Grāfa rokas to vairākās vietās saplēsa.
- O, madame, - la Mols neskanīgā balsī čukstēja, - glābiet mani!
Tas bija viss, ko viņš varēja pateikt. Viņa acis pārvilkās kā ar nāves
miglu, smagā galva atkārās atpakaļ, rokas atslāba, kājas saļima un viņš kā nopļauts nokrita uz asinīm pārplūdušās grīdas, noraudams līdzi arī karalieni.
Kliedzienu uztraukts, asiņu smakas apreibis, ilgās gūstīšanas saniknots, Kokonna izstiepa roku pret karalienes gultu. Vēl mirklis un viņa zobens pāršķeltu la Mola sirdi, bet varbūt tas ķertu arī Margeritas maigās krūtis. Kailā zobena sabiedēta, bet vēl vairāk šīs nedzirdētās neģēlības apvainota, princese izslējās un skaļi iekliedzās. Šai kliedzienā bija dzirdama tāda nicināšana, bailes un dusmas, ka pjemontietis sastinga. Tai brīdi atvērās kādas slepenas durvis un istabā ieskrēja sešpadsmit septiņpadsmit gadus vecs, melnās drēbēs tērpies jauneklis. Viņa seja bija bāla, mati - izspūruši.
- Pagaidi, māsa, pagaidi! - viņš sauca. - Es esmu šeit, es esmu šeit!
- Fransuā! Fransuā! - Margerita iekliedzās. - Glāb mani!
- Alansonas hercogs! - čukstēja la Hurjērs, nolaizdams savu šauteni.
- Velns lai parauj! Princis! - Kokonna norūca un atkāpās. Alansonas hercogs pārskatīja istabu. Margerita, izspūrušiem matiem,
skaistāka kā jebkad, stāvēja, atslējusies pret sienu. Viņu ielenca bruņojušies ļaudis, kuru sejās bija redzama zvērīga asinskāre.
- Nožēlojamie! - hercogs iesaucās.
- Glāb mani, brāl! - Margerita gurdi lūdzās. - Viņi grib mani nogalināt! Hercoga bālā seja dusmās piesarka.
Viņam nebija ieroču. Bet, paļaudamies uz. savu augsto izcelsmi un titulu, sažņaugtām dūrēm viņš devās pie Kokonnas un viņa biedriem. Viņa acu naidīgās kvēles sabiedēti, tie atkāpās.
- Varbūt jūs gribat nogalināt arī Francijas karaļnama princi? Palūkosim!
Redzēdams, ka iebrucēji turpina atkāpties, viņš uzkliedza:
- vSardzes kapteini, panāciet šurp! Pakārt visu šo neliešu bandu! Neapbruņotais jauneklis sabaidīja Kokonnu vairāk nekā vesels vads jātnieku, un viņš, pamazām atkāpdamies, beidzot bija nonācis līdz. durvīm. La Hurjērs pa to laiku jau skrēja, ko kājas nes, lejā pa trepēm. Arī kareivji lūkoja aizbēgt pēc iespējas drīzāk.
Pa to laiku Margerita instinktīvi uzmeta nesamaņā gulošajam la Molam savu damasta zīda gultas segu un atkāpās sāņus.
Kad visi bija aizgājuši, Alansonas hercogs pievērsās viņai.
- Vai tu neesi ievainota? - viņš iesaucās, redzēdams Margeritas asinīm notraipīto kleitu.
Un viņš metās pie viņas tik satraukts, ka tas darītu godu viņa mīlai pret māsu, ja šī mīla, kā klīda baumas, no brāļa viedokļa nebūtu bijusi pārāk maiga.
- Liekas, ka ne, - Margerita atbildēja. - Bet, ja tomēr esmu, tad ļoti viegli.
- Bet asinis? - jautāja hercogs, drebošām rokām pieskardamies Margeritai. - No kurienes šīs asinis?
- Nezinu, - jaunā sieviete atbildēja. - Viens no šiem ļaudīm man pieskārās: varbūt, ka viņš bija ievainots.
- Pieskārās manai māsai?! - hercogs iesaucās. - O, kaut tu būtu man viņu uzrādījusi, kaut cs zinātu, kur viņu atrast!
- Klusu! - Margerita brīdināja.
- Kāpēc? - Fransuā jautāja.
- Ja tevi šai stundā ieraudzīs manā istabā…
- Vai tad brālis nedrīkst apmeklēt savu māsu, Margerita? Karaliene paskatījās uz Alansonas hercogu ar tik noteiktu un draudīgu skatu, ka jauneklis atkāpās.
- Jā, Margerita, tev taisnība, - viņš piekrita. - Es tūliņ iešu. Bet tu šai šausmu naktī nedrīksti paliki viena. Vai gribi, es pasaukšu Gijonu?
- Nē, nē, cs nevienu nevēlos redzēt! Fransuā, aizej tāpat, kā atnāci!
Jaunais princis paklausīja.
Tiklīdz viņš bija izgājis, aiz gultas atskanēja vaidi. Margerita devās pie slepenajām durvīm, aiztaisīja tās ar aizbīdni, pēc tam pieskrēja pie otrām durvīm, kuras arī aizslēdza. To viņa izdarīja īstajā laikā, jo tai pašā brīdī gaiteņa galā kā vētra aiztrauca kareivju bars, kas vajāja Luvras pilī dzīvojošos hugenotus.
Paskatījusies apkārt un pārliecinājusies, ka viņa patiesi ir viena, Margerita noņēma zīda gultas segu, ar kuru bija apsegusi la Molu, slēpdama viņu no Alansonas hercoga. Pēc tam viņa ar pūlēm izvilka ievainoto no spraugas un, redzēdama, ka la Mols vēl elpo, uzlika viņa galvu uz saviem ceļiem un sāka tā seju apslacīt ar ūdeni.
Tikai tagad, notīrījusi la Mola seju no putekļiem, asinīm un pulvera dūmu kvēpiem, Margerita redzēja, ka tas ir tas pats skaistais jauneklis, kuru viņa, dzīvībā ziedošu un cerību pilnu, bija sastapusi pirms dažām stundām, kad tas bija viņu lūdzis nodot Navarras karalim kādu vēstuli.
Margerita noslaucīja la Mola seju. Tā izskatījās' bāla un izmocīta. Drebēdama un būdama gandrīz tikpat bāla, kā ievainotais, viņa pielika roku pie viņa sirds: tā vēl pukstēja. Tad viņa no tuvējā tualetes galdiņa paņēma kādu smaržu flakonu un deva jauneklim to paostīt.
La Mols atvēra acis.
- Mans Dievs, - viņš čukstēja, - kur cs esmu?
- Drošībā! Nomierinieties! Jūs esat glābts! - Margerita atbildēja.
La Mols lēni paskatījās uz karalieni un izdvesa:
- O, cik jūs daiļa!
Un kā apreibis no jaunās sievietes skaistuma, viņš atkal aizvēra acis un ievaidējās.
Margerita viegli iekliedzās.
- O, mans Dievs! Mans Dievs! - viņa lūdzās. - Apžēlojies par viņu!
Tai brīdī pie gaiteņa durvīm kāds spēcīgi pieklauvēja.
Balstīdama la Molu aiz pleciem, Margerita piecēlās.
- Kas tur ir? - viņa jautāja.
- Madame, madame, tā es, - atbildēja sievietes balss. - Es, Nevērās hercogiene.
- Anrieta! - karaliene iesaucās. - Nebaidieties, grāf! Viņa nav bīstama, viņa ir mana draudzene.