Jaunlaulātā bija Indriķa II meita, Francijas kroņa visdārgākā pērle - Margerita Valuā - , kuru Kārlis IX nesauca citādāk kā vien "mana māsa Margo".
Jauno Navarras karalieni visi apbēra ar dievinājumiem un glaimiem, kurus viņa bija papilnam pelnījusi, lai cik arī viltus pilni tie nebūtu. Margerita tikai nesen bija svinējusi divdesmito dzimšanas dienu, bet viņu jau bija apdziedājuši visi dzejnieki, viņu salīdzinādami gan ar Auroru, gan ar Citeru. Patiesībā arī neviena galma dāma nevarēja mēroties ar viņu skaistumā, kaut gan Katrīna Mediči pieņēma sev visdaiļākās un apburošākās sievietes, kādas vien varēja sameklēt.
Margeritai bija melni mali, brīnišķīga sejas krāsa, kaislas acis, kuras apēnoja garas uzacis, mazas, magoņsārtas lūpas, skaists kakls, vingrs, kairinošs augums un pasakaini jaukas kājiņas. Franči lepojās, ka viņu zemē uzziedējis tik krāšņs zieds, bet Francijā iebraukušie ārzemnieki, tikai reizi viņu redzējuši, atgriezdamies mājās, jūsmoja par princeses skaistumu un brīnījās par viņas labo izglītību. Margerita tiešām bija ne tikai sava laika daiļākā, bet arī izglītotākā sieviete.
Tāpēc uzslavām un laipnībām, kādām apbēra Kārli IX un Navarras karalieni, nebija gala, jo hugenoti pazīstami kā lieli daiļrunātāji. Karalim izteiktos slavinājumos veikli lika iepītas piezīmes par pagātni un lūgumi attiecībā uz nākotni. Uz visiem šiem norādījumiem karalis atbildēja vienu un to pašu:
- Atdodams savu māsu Margo Navarras Indriķim, es viņu atdodu arī visiem karalistes protestantiem.
Pēc šiem vārdiem pār viņa bālajām lūpām pārslīdēja viltīgs smaids.
Dažus šis apgalvojums apmierināja, citi nevarēja atturēties nepasmaidījuši, jo karaļa vārdus varēja izprasi ļoti divdomīgi. Pirmkārt, viņi to varēja saprast kā Kārļa IX tēvišķās rūpes, ar kurām, atklāti runājot, sevi apgrūtināt viņam nebija ne mazākās patikas; otrkārt, tie bija aizskaroši no jaunās sievas un viņas vīra, kā arī paša karaļa viedokļa. Šie vārdi lika atcerēties kādas netīras baumas, kuras galma skandalozās pļāpas jau bija paspējušas likt lietā, lai aptraipītu Margeritas Valuā kāzu tērpu.
Hercogs Gīzs turpināja sarunāties ar Teliņī, bet šī saruna acīmredzot viņu maz interesēja. Viņš bieži atgriezās un pameta acis uz dāmu pulciņu, kura vidū savā dailē mirdzēja Navarras karaliene. Ja šajās reizēs viņas skats sastapa hercoga skatu, likās, ka pār viņas maigo seju, virs kuras zaigojošā mirdzumā gailēja briljantu zvaigžņu diadēma, pārslīd skumju mākonītis. Visā viņas pozā tad varēja just savādu nepacietību un uztraukumu. Margeritas vecākā māsa princese Klaudija, kuru jau pirms dažiem gadiem bija apprecējis Lotringas hercogs, ievēroja viņas nemieru. Viņa gribēja pieiet pie jaunās sievas, lai uzzinātu nemiera cēloni, bet savu nodomu nepaspēja īstenot. Tai brīdi visi atkāpās, dodami ceļu mātei karalienei, kura tuvojās, atspiedusies uz jaunā prinča Kondē rokas.
Izmantodams izdevīgo brīdi, hercogs Gīzs devās pie savas līgavas Nevērās hercogienes, un, protams, arī pie Margeritas. Lotringas hercogiene, kura jauno karalieni neizlaida no acīm, novēroja, ka rūpju pilnā izteiksme viņas sejā pēkšņi nozuda un vaigus krāsoja gaišs sārti ms.
Hercogs turpināja virzīties uz priekšu. Kad viņš atradās tikai dažus soļus no Margeritas, viņa, drīzāk gan nojauzdama nekā redzēdama hercoga tuvošanos, saņēma visus spēkus un pagriezās pret viņu. Tagad viņas seja bija pilnīgi mierīga un bezrūpīga. Gīzs godbijīgi palocījās un tai brīdī, kad viņas galva bija zemu noliekta, izdvesa: - Ipse attuli.
Tas nozīmēja: "Es pats atnesu."
Margerita uz jaunā hercoga sveicienu atbildēja ar izturētu reveransu, bet pieceldamās viņa tikpat klusu atbildēja:
- Noctu pro more.
Tas nozīmēja: "Šonakt kā parasti."
Šos vārdus noklusināja karalienes milzīgā, cieti sastērķelētā apkakle un tos nedzirdēja neviens, izņemot vienīgi hercogu, kam tie bija domāti. Lai cik īsa bija šī saruna, tā acīmredzot noskaidroja visu, ko jauniešiem bija vienam no otra jāuzzina, jo hercogs tūlīt pagāja sāņus. Tagad šķita, ka Margeritas seja kļuvusi vēl domīgāka, bet hercoga priekšā tā staroja.
Cilvēks, kuram vairāk nekā jebkuram citam vajadzēja ieinteresēties par šo mazo starpgadījumu, tam nepiegrieza nekādu vērību. Navarras karalis redzēja vienīgi sievieti, ap kuru pulcējās tikpat daudz galminieku, kā ap Margeritu Valuā. Šī sieviete bija daiļā baronese de Sova.
Nelaimīgā Samblansjē mazmeita Šarlote de Bonsamblansjē un barona de Sova laulātā draudzene Simona de Fizo bija Katrīnas Mediči galma dāma. Vienlaikus viņa bija visbīstamākā un veiklākā karalienes palīdze, kura savu ienaidnieku sirdīs lēja mīlas indi, kad viņai pietrūka drosmes vai izdevības nobeigt viņus ar florencieša nāves zālēm. Mazā gaišmate baronese de Sova - te kustīga kā dzīvsudrabs, te gurda un domīga, bija aizvien gatava sākt mīlas vai politiskās intrigas. Piecdesmit gadu laikā, valdot pēc kārtas trim karaļiem, šīs Francijas galmā bija divas galvenās nodarbošanās. Baronese bija sieviete šī vārda viscēlākajā izpratnē, viņai piemita visi viņas kārtas jaukumi: sākot ar zilajām acīm, kuras gan satumsa, gan liesmoja ugunīs, un beidzot ar samta kurpītēs tērptām mazajām, vingrajām kājiņām.
Jau pirms dažiem mēnešiem baronese de Sova bija galīgi savaldzinājusi Navarras karali, kurš tai laikā izmēģināja spēkus ne tikai kara, bet arī mīlas mākslā. Sā iemesla dēļ tad arī Margeritas valdonīgais, burvīgais daiļums viņas līgavaini nemaz nesajūsmināja. Bet visbrīnišķīgākais bija tas, ka Katrīna Mediči, pūlēdamās saprecināt savu meitu ar Navarras karali, vienlaikus atklāti atbalstīja viņa mīlas rotaļu ar baronesi. Šāda rīcība likās dīvaina pat no sīs noslēpumainās un neizprotamās karalienes puses.