- Velns lai parauj, kurp jūs mūs vedat? - jautāja Kokonna, kuram bija apnicis tālais gājiens bez jebkādiem piedzīvojumiem.
- Mūs gaida jauns piedzīvojums, - Morvels paskaidroja. - Pēc admirāļa Teiiņī un prinču hugenotu nogalināšanas es jums kaut ko vēl labāku nevaru piedāvāt. Pacietieties! Mūsu piedzīvojums risināsies Dišoma ielā. Drīz vien mēs būsim tur.
- Sakiet, - Kokonna taujāja, - man liekas, ka šī iela nav tālu no tempļa?
- Jā. Kāpēc jūs par to vaicājat?
- Tāpēc, ka tur dzīvo kāds Lambērs Merkandons, kuram mans tēvs iedeva samaksāt parādu - simts rozenoblu. Nauda man ir kabatā.
- Tagad jums būs laba izdevība norēķināties ar savu aizdevēju, - Morvels atbildēja.
- Kā tā?
- Šodien nokārto visus vecos rēķinus. Vai jūsu Merkandons ir hugenots?
- O, saprotu! - Kokonna attrauca. - Liekas gan, ka viņš ir hugenots.
- Tss! Mēs esam klāt.
- Kam pieder šis lielais hotelis ar paviljonu uz ielas?
- Hercogam Gīzam.
- Vai patiešām? - iesaucās Kokonna. - Es arvien nokļūstu vajadzīgā vietā, jo hercogs Gīzs ir mans labvēlis. Velns lai parauj, mans dārgais, cik šeit viss ir kluss! Arkebūzas šāvienus tik tikko var sadzirdēt, liekas, ka atrodos kaut kur provincē. Veins un elle, viņi visi taču mierīgi guļ!
Un liesām, pat hercogu Gīzu pilī valdīja ierastais klusums. Visi logi bija aizvērti. Gaišs bija vienīgi paviljona logs, kas bija saistījis Kokonnas uzmanību. Netālu no Gīza hoteļa, Mazās Santjē un Kalrfisa ielu stūrī Morvels apstājās.
- Tur jau ir mūsu meklētais nams, - viņš teica.
- Atvainojiet, jūsu meklētais, - la Hurjērs pārlaboja.
- Tā kā jūs mani pavadāt, tad meklējam mēs visi.
- Deviņi pērkoni! Jūs laikam domājat par to tur namu, kurā visi guļ dziļā miegā?
- Tieši par to! La Hurjēr, daba pārskatīšanās dēļ jūs apbalvojusi ar godīgu izskatu; izmantojiet to un pieklauvējiet pie durvīm. Savu šauteni atdodiet Kokonnam! Viņš jau sen met uz to pavisam maigus skatus. Kad jūs ielaiž, sakiet, ka jums jārunā ar grāfu de Muī.
- Es sapratu! - Kokonna atteica. - Liekas, ka arī jums te, tempļa tuvumā dzīvo kāds kreditors.
- Pareizi, - Morvels turpināja. - Uzdodieties par hugenotu un brīdiniet de la Muī par to, kas noliek. Viņš ir varonīgs, viņš iznāks…
- Un kas būs, kad viņš iznāks? - la Hurjērs prašņāja.
- Kad viņš iznāks, cs palūgšu viņu krustot savu zobenu ar manējo.
- Zvēru ar savu godu, tā dara visi īsti muižnieki! - Kokonna iesaucās. - Es arī izsaukšu uz divkauju Lambēru Merkandonu, un, ja viņš cīņai būs pārāk vecs, tad viņa vietā stāsies kāds viņa radinieks vai dēls.
La Hurjērs piegāja pie nama durvīm un sāka klauvēt. Sitieni spalgi atbalsojās klusajā naktī. Gīzu hercogu hoteļa durvis pavērās un tajās parādījās vairākas galvas. Acīmredzot tur bija tikpat aizdomīgs klusums, kā kareivju pilnā cietoksnī.
Galvas parādījās tikai uz mirkli un tūdaļ pazuda, droši vien kāds nojauta, kas nu notiks.
- Tātad te dzīvo jūsu draugs de Muī? - jautāja Kokonna, norādīdams uz durvīm, pie kurām la Hurjērs turpināja klauvēt.
- Nē, šeit dzīvo viņa mīļākā!
- Mondieu Jūs protat būt galants! Jūs dodat viņam iespēju cīnīties viņa skaistulītes acu priekšā. Tātad mēs būsim sekundanti? Man gan labāk patiktos cīnīties pašam. Plecs deg kā ugunīs.
- Bet seja? To taču ari krietni apstrādāja, - sacīja Morvels.
Kokonna niknumā ierēcās kā ievainots zvērs.
-Mordieu! Ceru, ka viņš ir miris! Ja es zinātu, ka viņš vēl dzīvs, es tūlīt dotos atpakaļ uz Luvru, lai viņu nobeigtu.
La Hurjērs turpināja klauvēt. Beidzot otrajā stāvā atvērās logs un kāds cilvēks apakšveļā un bez ieroča iznāca uz balkona.
- Kas tur ir? - viņš vaicāja.
Pēc Morvcla mājiena šveicieši noslēpās aiz nama stūra, bet Kokonna pats attapās piespiesties pie sienas.
- Vai tas esat jūs, monsieur Muī? - la Hurjērs saldā balsī jautāja.
- Es gan, bet ko jums vajag?
- Tas ir viņš, - priekā nodrebēdams, noņurdēja Morvels.
- Vai tad jūs, kungs, nezināt, kas notiek? - la Hurjērs turpināja. - Admirālim uzbruka, mūsu brāļus protestantus apkauj! Nāciet viņiem palīgā, nāciet tūlīt!
- Ak, - de Muī iesaucās, - es jau domāju, ka viņi šonakt kaut ko gatavo. Es eju, mīļais draugs, tūlīt eju! Pagaidiet mani!
Un, neaizvēris logu, pa kuru uz ielas atskanēja izbiedētas sievietes kliedzieni un maigi lūgšanas vārdi, de Muī uzvilka kamzoli, paķēra mēteli un ieroci.
- Viņš nāk, viņš nāk! - priekā nobālis, čukstēja Morvels. - Uzmanieties! - viņš šveiciešiem piekodināja.
Paņēmis no Kokonnas arkebūzu, Morvels uzpūta deglim, lai tas labāk degtu, un tad pasniedza ieroci la Hurjēram.
- Saņem savu šauteni, - viņš teica viesnīcniekam, kurš nostājās pie kareivju pulciņa.
-Mordieu\ - iesaucās Kokonna. - Lūk, arī mēness iznāk no mākoņiem noskatīties skaistajā divkaujā. Kā es priecātos, ja Lambērs Merkandons būtu grāfa de Muī sekundants!
- Pacietību, pacietību! - teica Morvels. - De Muī viens atvieto desmit uzbrucējus, un mums būs diezgan darba, lai viņu pieveiktu. Panāciet tuvāk, - viņš māja šveiciešiem. - Nostājieties pie durvīm un uzbrūciet, tiklīdz viņš parādās!
- O! - vērodams sagatavošanos, sacīja Kokonna. - Liekas, ka tā lieta notiks pavisam savādāk, nekā es biju to iedomājies.
Tajā brīdī nokrakšķēja durvju aizbīdnis. Šveicieši nostājās pie durvīm. Morvels un la Hurjērs klusām pievienojās viņiem. Vienīgi Kokonna, vē! nezaudējis pēdējo goda sajūtu, palika uz vietas. Šai mirklī de Muī mīļākā, kuru jau visi bija piemirsuši, iznāca uz balkona un, ieraudzījusi Morvelu, la Hurjēru un šveiciešus, skaļi iekliedzās.