De Muī, kurš jau bija mazliet pavēris durvis, apstājās.
- Nāc atpakaļ, atpakaļ! - jaunā sieviete kliedza. - Es redzu zaigojam kailus zobenus, es redzu spīdam arkebūzas degli! Tas ir aplenkums!
- O! - iesaucās de Muī. - Palūkosimies, ko tas nozīmē!
Un, aizlicis durvīm aizbīdni, viņš steigšus atgriezās augšistabā.
Redzēdams, ka de Muī nenāk ārā, Morvels savu mazo pulciņu
pārkārtoja. Šveicieši pārgāja otrpus ielai, bet la Hurjērs pacēla arkebūzu un sagatavojās šaut, tiklīdz hugenots parādīsies uz balkona.
Viņam nebija ilgi jāgaida. De Muī iznāca, turēdams rokās divas pistoles, kuru apmēri iedvesa tādu godbijību, ka la Hurjērs, kurš jau bija sācis mērķēt, sabijās un nolaida šauteni. Viņam ienāca prātā, ka hugenota lode var sasniegt ielu tikpat labi, kā viņa raidītā - balkonu.
La Hurjērs galu galā bija tikai viesnīcnieks, kuram vienīgi gadījums bija licis kļūt par kareivi, tāpēc viņš nolēma atkāpties.
De Muī pārskatīja apkārtni un pavērās mazliet uz priekšu, vēl arvien gaidīdams uzbrukumu. Nevienu neredzēdams nākam, viņš apstājās un uzsauca:
- Kur jūs palikāt, padomdevēja kungs? Vai jūs neaizmirsāt pie manām durvīm savu arkebūzu? Es esmu šeit, ko jūs vēlaties?
- O! - Kokonna čukstēja. - Tas ir brašs zēns!
- Nu, kas būs? - dc Muī turpināja. - Draugi vai ienaidnieki, vienalga, vai tad jūs neredzat, ka es gaidu?
La Hurjērs klusēja, Morvcls neatbildēja, bet trīs šveicieši stāvēja elpu aizturējuši.
Kokonna bridi nogaidīja. Redzēdams, ka la Hurjēra uzsākto un de Muī turpināto sarunu neviens neturpina, viņš izgāja ielas vidū un, cepuri noņēmis, teica:
- Monsieur, mēs neesam nākuši jūs nogalināt, mēs tikai nācām jūs uzaicināt uz divkauju. Kāds jūsu ienaidnieks vēlas godīgā divcīņā nokārtot vecus rēķinus. Mordieu \ Nāciet šurp, monsieur Morvel! Nav ko kautrēties, grāfa kungs piekrīt!
- Morvels! - iekliedzās de Muī. - Morvels - mana tēva slepkava! Morvels - karaļa bende! Jā, es esmu ar mieru!
Un, nomērķējis uz Morvelu, kurš gatavojās pieklauvēt pie hercoga Gīza pils, lai lūgtu palīgus, viņš izšāva. Lode norāva Morvelam cepuri. Atskanot šāvienam un Morvela kliedzienam, no ,pils iznāca pulciņš kareivju - Nevērās hercogienes pavadoņi. Viņiem piebiedrojās trīs vai četri muižnieki ar saviem pāžiem. Tie visi sadrūzmējās pie jaunā de Muī mīļākās nama.
No balkona atskanēja otrs šāviens, kam par upuri krita kareivis, kas atradās blakus Morvelam. De Muī pistoles tagad bija izšautas un, tā kā ar zobenu 110 tāda attāluma neko nevarēja iesākt, viņš paslēpās aiz balkona margām.
Kaimiņu namos sāka vērties logi. Miermīlīgie jaudis tos tūdaļ atkal aizvēra, bet kareivīgākie paķēra musketes un arkebūzas un sāka šaudīt.
- Nāc pie inanis, varonīgais Merkandon! - uzsauca de Muī, mādams kādam vecim, kurš stāvēja hercogu Gīzu pilij pretējā nama logā un pūlējās saskatīt, kas notiek uz ielas.
- Jūs saucat palīgā, monsieur de Muī? - atsaucās sirmgalvis. - Vai jums uzbrūk?
- Man un jurns, visiem protestantiem! Lūk, pierādījums!
Tai pašā brīdī de Muī pamanīja, ka la Hurjērs mērķē uz viņu. Atskanēja šāviens. Bet jauneklis laikus paspēja noliekties un lode lidoja pāri viņa galvai, sašķaidīdama loga stiklu.
- Merkandons! - iesaucās Kokonna, kuru troksnis un burzma bija tā uztraukuši, ka viņš savai kreditoru bija pavisam piemirsis un atcerējās to tikai lad, kad dzirdēja de Muī vārdus. - Merkandons… Dišoma ielā… Tas ir viņš! Tātad tas ir viņa nams! Jo labāk, tagad mums katram būs savs darbs!
Kamēr Gīza pils sardze lauza de Muī nama durvis, kamēr Morvels pūlējās ar lāpu aizdedzināt māju, kamēr, durvis izlauzis, niknais pūlis sabruka iekšā un sāka tur savu nāves deju, Kokonna šai kņadā nepiedalījās. Viņš sameklēja lielu akmeni un mēģināja ar to izsist Merkandona nama durvis. Sirmgalvis to neievēroja, bet no arkebūzas turpināja šaut uz ielu.
Tukšajā un tumšajā ielā drīz vien kļuva gaišs kā dienā. Visur ņudzēja cilvēki - gluži kā skudras izjauktā skudrupūznī. No Monmoransas pils izskrēja muižnieku hugenotu pulciņš ar saviem kalpiem un draugiem. Viņi izmisīgi uzbruka Morvela kareivjiem un hercoga Gīza pils sardzei un ar savu piekritēju palīdzību, kuri šāva no logiem, piespieda tos atkāpties uz pili. Bēgošo ļaužu straume sev līdzi aizrāva ari Kokonnu, kas velti bija mēģinājis izlauzt Merkandona nama durvis. Tagad viņš piespiedās pie sienas un, izvilcis zobenu, sāka ne tikai aizsargāties, bet ari uzbrukt. Viņa niknie kliedzieni pārspēja cīņas troksni. Viņš cirta uz visām pusēm, nežēlodams ne ienaidnieku, ne draugu, kamēr ap viņu bija attīrīts pietiekami liels laukums. Katru reizi, kad viņa rapieris pāršķēla kāda krūtis un siltās asinis apšļāca rokas un seju, viņš platām, izvalbītām acīm, izplestām nāsīm un cieši sakostiem zobiem soli pa solim tuvojās durvīm, no kurām viņš bija parauts sāņus.
Pēc trakas sadursmes uz trepēm un vestibilā de Muī no sava degošā nama iznāca kā īsts varonis.
Vienā rokā viņam bija zobens, zobos duncis, bet ar otru roku de Muī balstīja savu puskailo, gandrīz jau samaņu zaudējušo mīļāko. Viņa ātri vicinātais zobens lāsmoja baltos un sarkanos gredzenos, atbilstoši tam - vai uz to krita mēness sudrabainā gaisma vai asiņaino asmeni apspīdēja lāpa. Morvels bēga. De Muī pietrenca la Hurjēru pie Kokonnas, kurš, la Hurjēru nepazīdams, uzbruka viņam ar zobenu. Nelaimīgais viesnīcnieks bija nokļuvis starp divām ugunīm un gaudīgi lūdzās pēc žēlastības. Šajā brīdī viņu ieraudzīja Merkandons un pēc baltās saites pazina to kā vienu no uzbrucējiem.