Atskanēja šāviens. La Hurjērs iekliedzās, novicināja rokas, atlaida šauteni un pēc veltīgām pūlēm nokļūt līdz sienai, kur varētu atbalstīties, novēlās uz mutes zemē.
De Muī izmantoja šo acumirkli, lai ieskrietu Parādes ielā un pazustu. Hugenotu uzvara bija tik pārliecinoša, ka Gīza ļaudis pasteidzās paslēpties hotelī un aizslēgt durvis, jo baidījās, ka protestanti viņiem varētu dzīties pakaļ.
No asiņu smakas un trokšņa Kokonnas uzbudinājums bija sasniedzis tādu pakāpi, kurā, it īpaši dienvidnieku, drošsirdība jau pārvēršas neprātā.
Viņš neko neredzēja un nedzirdēja, tikai juta, ka troksnis ausīs it kā paliek mazāks, bet seja un rokas sāk apžūt. Zobenu nolaidis, viņš palūkojās apkārt. Viņa tuvumā nebija neviena, izņemot kādu cilvēku, kas uz mutes gulēja asins peļķē.
Atpūsties Kokonnam ilgi nebija laika. Tiklīdz viņš gribēja pieiet pie gulošā cilvēka, kurā bija saskatījis la Hurjēru, tā atvērās durvis un pa tām izskrēja vecais Merkandons ar dēlu un diviem audžudēliem. Visi metās virsū pjemontietim.
- Lūk, viņš, lūk, viņš! - viņi vienā balsī iesaucās.
Kokonna stāvčja ielas vidū. Baidīdamies, ka četri cilvēki, kuri viņam vienlaikus uzbruka, viņu varētu ielenkt, Kokonna gluži kā kalnu kaza, kuru viņš ne vienu reizi vien kalnos bija vajājis, atlēca atpakaļ, piekļāvās hercogu Gīzu nama sienai un gatavojās aizstāvēties.
- Nu, Mcrkandona tētiņ! - viņš zobojās, - jūs mani laikam nepazīstat?
- O, nožēlojamais! - iesaucās vecais hugenots. - Gluži otrādi! Es tevi tūliņ pazinu. Un tu gribi mani nokaut! Mani, tava tēva draugu?
- Un viņa kreditoru, vai ne?
- Jā, viņa kreditoru, kā tu pats to apgalvo.
- Pareizi, - Kokonna atbildēja. - Tagad arī es gribu mūsu rēķinus nokārtot!
- Saķeriet viņu un sasieniet! - sirmgalvis pavēlēja saviem jaunajiem līdzbiedriem, kuri nekavējoties devās pie Kokonnas.
- Nesteidzieties, nesteidzieties! - Kokonna iesmējās. - Lai kādu sagūstītu, jāsaņem atļauja, bet jūs to esat aizmirsuši.
Pēc šiem vārdiem viņš uzbruka tuvākajam jauneklim un ar pirmo zobena cirtienu nocirta tam rokas delnu. Nelaimīgais ievaidējās un atkāpās.
- Viens jau gatavs! - Kokonna noteica.
Šajā brīdī logs, zem kura viņš stāvēja, čīkstēdams atvērās. Baidīdamies, ka sekos uzbrukums no tās puses, Kokonna atlēca no sienas. Viņš ieraudzīja nevis ienaidnieku, bet gan jaunu sievieti. Logā neparādījās nāves ierocis, bet - puķu pušķis. Ziedi nokrita pie viņa kājām.
- O, Kungs! Daiļā dāma! - viņš iesaucās.
Ar zobenu atdevis viņai godu, viņš noliecās, lai paceltu puķes.
- Sargies, varonīgo katoli, sargies! - dāma brīdināja.
Kokonna izslējās, bet Merkandona otrs audžudēls jau bija paspējis viņu ievainot otrā plecā.
Jaunā sieviete spalgi iekliedzās.
Pateicies un ar rokas mājienu viņu nomierinājis, Kokonna metās virsū pretiniekam. Viņš atsita cirtienu, bet asiņu paltī tam paslīdēja kāja. Kā tīģeris ar vienu lēcienu Kokonna uzklupa viņam un iegrūda krūtīs savu zobenu.
- Bravo, bravo! - dāma hercoga Gīza pils logā gavilēja. - Bravo, kavalieri! Es jums tūliņ atsūtīšu palīgā savus ļaudis.
- Nepūlieties velti, madamel - teica Kokonna. - Noskatieties mūsu cīņu līdz beigām, ja jums tas patīk, un jūs redzēsit, ka grāfs Anibals de Kokonna izrēķinās ar hugenotiem.
Tai mirklī vecā Merkandona dēls no pistoles izšāva uz Kokonnu. Viņš nokrita uz ceļiem. Dāma logā no jauna iekliedzās. Bet Kokonna tūdaļ atkal pielēca kājās. Viņš bija nokritis ceļos, tikai vairīdamies no lodes, kura atsitās pret sienu divu pēdu attālumā no skaistās skatītājas.
Tai pašā laikā no kāda Merkandona nama loga atskanēja nikni kliedzieni un kāda vecene, pēc baltā krusta un baltās pārsaitēs sazīmējusi Kokonnu kā katoli, svieda puķupodu, kas ķēra viņa kāju virs ceļa.
- Lūk, joks! - Kokonna izsaucās. - Viena met man puķes, otra apmētā ar podiem. Ja tā turpināsies, viņas sāks vēl izpostīt visas mājas!
- Paldies, vecenīt, paldies! - jauneklis kliedza.
- Labi, sieva, labi! - vecais Merkandons sauca. - Tikai pielūko, ka netrāpi mums!
- Pagaidiet, monsieur Kokonna, pagaidiet! - sacīja jaunā dāma Gīza hoteļa logā. - Es pavēlēšu šaut no logiem.
- Ko tās sievas te maisās! - Kokonna ņurdēja. - Vienas par, otras pret mani! Velns lai parauj, tam vienreiz jādara gals!
Cīņas vieta patiešām tagad izskatījās pavisam savādāk, acīmredzot beigas varēja sagaidīt visai drīz.
Kokonna bija vairākkārt ievainots, bet tas uz spēcīgo, divdesmit četrus gadus veco jaunekli atstāja mazu iespaidu. Viņš bija radis cīnitics, un dažas skrambas viņu nevis vājināja, bet drīzāk gan iekarsēja.
Kokonnas vienīgie pretinieki tagad bija vecais Merkandons un viņa dēls. Merkandons bija vecs sirmgalvis, bet viņa dēls - bāls, vārgs jauneklis. Viņš nometa savu izšauto, nelietojamo pistoli un drebēdams vicināja zobenu, kas bija divreiz īsāks par pjemontieša šķēpu. Vecais Merkandons stāvēja ar dunci un izšautu pistoli rokās un sauca palīgus, bet viņa sieva stāvēja pie loga un rokās turēja marmora gabalu, kuru gatavojās izmest pa logu.
Būdams uztraukts no draudiem un daiļās dāmas atzinības, būdams lepns par savu divkāršo uzvaru, Kokonna juta, ka viņa spēki divkāršojas. Ievērojis jaunekļa šaubas, viņš metās tam virsū un viņa garais, asiņainais rapieris krustojās ar zēna niecīgo zobentiņu. Pietika ar diviem cirtieniem, lai to izsistu no jaunekļa rokām. Vecais Merkandons devās dēlam palīgā un gribēja piespiest Kokonnu pie loga, lai viņu vieglāk varētu apmētāt ar akmeņiem.