Gijona izgāja un tūdaļ atkal atgriezās, vienā rokā nesdama zāļu kastīti, bet otrā zeltītu sudraba krūzi un plāna holandiešu audekla gabalus.
- Gijona, palīdzi man viņu piecelt! - karaliene Margerita izrīkoja
Nelaimīgā cīnītāja mēģinājums pašam piecelties nebija izdevies. Viņš
bija zaudējis pēdējos spēkus.
- O, madame, rnan kauns! - la Mols pretojās. - Es nevaru atļaut…
- Jums jāatļauj viss, ko es uzskatu par vajadzīgu, - Margerita paskaidroja. - Mēs jūs varam glābt un mēs izdarītu noziegumu, ja ļautu jums nomirt.
- G! - la Mols iesaucās. - Labāk mirt, nekā ļaut, lai jūs, karaliene, notraipītu savas rokas ar manām necienīgajām asinīm. Nē, nekad!
Un viņš godbijīgi atvairījās.
- Bet jūsu asinis, jaunais muižniek, jau ir aptraipījušas viņas majestātes gultu un istabu, - Gijona iesmējās.
Margerita savilka ciešāk mēteli, lai paslēptu sārtos traipus uz baltās batista kleitas. Šī sievišķīgi kaunīgā kustība la Molam atgādināja, ka viņš bija apskāvis un spiedis pie savām krūtīm šo jauko, tik karsti mīlamo sievieti. Šīs atmiņas viņa bālos vaigus krāsoja viegli sārtus.
- Jūsu augstība, - viņš murmināja, - vai jūs nevarat nodot mani kādam ārstam?
- Ārstam katolim, vai ne? - karaliene jautāja tādā balsī, ka la Mols nodrebēja, nojauzdams, ko viņa ar to grib teikt.
- Vai tad jūs nezināt. - kautri pasmaidīdama, viņa turpināja, - ka mūs, princeses, māca pazīt stādus, ka mēs zinām, kādu labumu tie dod, un protam gatavot zāles. Kā sievietei un kā karalienei mans pienākums arvien bijis atvieglot ciešanas. Savā mākslā mēs neesam sliktākas par ārstiem, - tā vismaz apgalvo lišķi. Man šai ziņā ir jau zināma slava. Vai tad jūs to vēl neesat dzirdējis? Nu, Gijona, pie darba!
Margerita aši paķēra no jaunekļa rokas izkritušo dunci un pārgrieza viņa kamzoļa saites. Pa to laiku Gijona ar otru dunci atārdīja vai, parei/āk sakot, - nogrieza kamzoļa piedurknes. Aukstā ūdenī saslapinājusi audekla gabalu, meitene noslaucīja asinis, kas sūcās no la Mola pleca un krūtīm, bet Margerita, paņēmusi zelta adatu, sāka aizšūt brūces tik uzmanīgi un veikli, kā to līdzīgos apstākļos labāk neizdarītu pats Ambruāzs Parē.
Brūce plccā bija dziļa brūce, krūtīs - neliels ieskrambājums; duncis bija slīdējis pa ribām, pārgriezdams ādu, bet neskardams kaulus.
- Ievainojumi ir sāpīgi, bet ne nāvīgi, - skaistā un mācītā karaliene ārsts paskaidroja. - Gijona, pasniedz man balzāmu un sagatavo pārsējus.
Gijona jau bija paspējusi izpildīt karalienes pavēli un noslaucījusi, un ar dziedinošām smaržām ieziedusi jaunekļa krūtis, viņa rokas, kas atgādināja antīkās skulptūras rokas, viņa dziļi atpakaļ atliektos plecus un biezām matu cirtām apēnoto kaklu, kas viss drīzāk atgādināja smalku marmora tēlu, nevis sakropļotu, mirstošu cilvēku.
- Nabaga jauneklis! - čukstēja Gijona, mazāk gan vērodama savu darāmo, bet vairāk skatīdamās uz pašu slimnieku.
- Cik viņš skaists, vai ne? - Margerita jautāja īsti karaliskā vaļsirdībā.
- Jā, madame\ Man liekas, ka viņu nevar atstāt guļam uz grīdas, bet vajadzētu piecelt un novietot uz šī dīvāna, pret kuru viņš tagad atbalstījies.
- Tev taisnība, - Margerita piekrita.
Abas sievietes pieliecās un, sakopojušas visus spēkus, pacēla la Molu un noguldīja viņu uz platā dīvāna.
Ievainotais atguva samaņu. Viņš nopūtās, atvēra acis un viņu pārņēma tā svētlaimes sajūta, kuru izbauda ievainotais, atgūdams dzīvību, kad kveldējošā karstuma vietā viņš jūt atsvaidzinošu spirdzi un smagās, nepatīkamās asiņu smakas vietā - maigu aromu.
La Mols izdvesa dažus nesakarīgus vārdus. Margerita pasmaidīja un pielika pie lūpām pirkstu.
Šajā brīdī pie vienām no karalienes guļamistabas durvīm atskanēja klauvējieni.
- Tas ir pie slepenajām durvīm, - Margerita sacīja.
- Kas tur varētu būt, madame? - pārbiedētā Gijona vaicāja.
- Es pati paskatīšos, - Margerita atbildēja. - Paliec šeit un neatstāj viņu vienu.
Margerita iegāja guļamistabā. Rūpīgi aizvērusi kabineta durvis, viņa atvēra otrās, kas veda slepenajā ejā uz karaļa un mātes karalienes istabām.
- Baronese de Sova! - karaliene iesaucās. Viņas sejā atplaiksnīja ne tik daudz bailes, kā nicināšana. Neviena sieviete nekad nepiedod sāncensei, kaut tā arī būtu atņēmusi nemīlamu cilvēku. - Baronese de Sova!
- Jā, jūsu majestāte, - baronese atbildēja, sakrustodama rokas lūgšanā.
- Jūs esat šeit? - Margerita jautāja vēl pārsteigtākā balsī.
Šarlote nokrita ceļos.
- Piedodiet, madamel - viņa iesaucās. - Es atzīstu savu vainu pret jums. Bet, ja jūs zinātu… Es neesmu vienīgā vainīgā… Māte karaliene man pavēlēja…
- Piecelieties, - Margerita sacīja. - Nedomāju, ka jūs esat nākusi manā priekšā taisnoties. Papūlieties paskaidrot, ko jūs vēlaties.
- Jūsu augstība, es atnācu… - atbildēja Šarlote, vēl aizvien stāvēdama uz ceļiem un gandrīz neprātīgām acīm skatīdamās uz karalieni, - es atnācu jums prasīt, vai viņš nav šeit?
- Kas? Par ko jūs, madame, runājat? Es patiešām jūs nesaprotu.
- Par karali!
- Par karali?! Tātad jūs viņam sekojat arī šeit, manās istabās? Bet jūs taču zināt, ka pie manis viņa nav!
- O, kundze! - turpināja baronese de Sova, neatbildēdama uz karalienes aizskarošajām piezīmēm un acīmredzot tās pat neievērodama. - Kāda laime, ja viņš būtu šeit!
- Kāpēc?
- Ak, madame, visus hugenotus apkauj un Navarras karalis ir hugenotu vadonis.
- O! - iekliedzās Margerita, saķerdama de Sovas kundzes roku un piespiezdama viņu piecelties. - To es pavisam biju piemirsusi! Es nekad nedomāju, ka viņam var draudēt tādas pat briesmas kā visiem pārējiem.