- Vēl lielākas, kundze, vēl lielākas! - Šarlote sauca.
- Lotringas hercogiene mani brīdināja. Es viņam ieteicu neiet ārā. Vai viņš ir izgājis?
- Nē, nē, viņš atrodas Luvrā. Bet viņu nevar atrast. Ja viņa nav šeit…
- Šeit viņa nav.
- O! - baronese de Sova, sāpju aizlauzta, ievaidējās. - Tad viņš ir beigts! Māte karaliene zvērēja viņu nogalināt!
- Viņu nogalināt! Tas ir briesmīgi! Neiespējami!
- Kundze, - baronese de Sova pārliecinošā kaislē noteikti teica, - es vēlreiz atkārtoju, ka neviens nezina, kur atrodas Navarras karalis.
- Bet kur ir māte karaliene?
- Māte karaliene aizsūtīja mani pēc hercoga Gīza un monsieur Tavannas, kuri gaidīja viņu lūgšanas istabā, bet pēc tam man ļāva iet. Tad, piedodiet, kundze, es aizgāju uz savām istabām un kā parasti sāku gaidīt…
- Manu vīru? - jautāja Margerita.
- Viņš neatnāca, madame. Es sāku viņu meklēt, izprašņāju visus. Kāds kareivis teica, ka īsi pirms kautiņa redzējis karali ejam savu miesassargu pavadībā, bet kautiņš turpinās jau veselu stundu.
- Pateicos, kundze, - sacīja Margerita. - Kaut gan jūtas, kuras spiež jūs rūpēties par karali, mani apvaino, es jums tomēr pateicos.
- Piedodiet man, jūsu augstība! - baronese lūdzās. - Jūsu piedošana būs man atbalsts, atgriežoties savās istabās, jo sekot jums, kaut no tālienes, es neuzdrošinos.
Margerita sniedza viņai roku.
- Es iešu pie karalienes Katrīnas, - viņa teica. - Atgriezieties savās istabās! Navarras karalis atrodas manā apsardzībā. Es apsolīju būt viņa sabiedrotais un doto vārdu turēšu.
- Bcl ja jums, kundze, māti karalieni neizdosies satikt?
- Tādā gadījumā es uzmeklēšu brāli Kārli un parunāšu ar viņu.
- Ejiet, ejiet, madame, - sacīja Šarlote, dodama karalienei ceļu. - Lai Dievs jūsu majestātei palīdz!
Margerita izgāja gaitenī. Noskatījusies, kā Šarlote pa kāpnēm devās uz savām istabām, viņa gāja pie mātes karalienes.
Šeit viss bija mainījies. Pakalpīgo galminieku vietā, kuri Margeritas priekšā arvien bija godbijīgi atkāpušies un cienīgi sveicinājuši, viņa atrada kareivjus ar asiņainiem zobeniem, asinīm notašķītos tērpos un pilsoņus saplēstos mēteļos un pulvera dūmos nokvēpušām sejām. Viņi atnesa ziņojumus un aiznesa pavēles. Gaiteņos valdīja liela burzma; ļaudis nāca un gāja.
Margerita velti mēģināja izlauzties cauri šim dzīvajam žogam. Katru reizi, kad atvērās un aizvērās mātes karalienes istabas durvis, viņa redzēja Katrīnu, kura, šķiet, bija kļuvusi jaunāka - kā divdesmit gadus veca meitene - spirgta un darbīga. Viņa rakstīja, saņēma vēstules, atplēsa tās, deva pavēles, pateica laipnību vienam, uzsmaidīja otram, bet uzkrītoši mīļi saņēma tos, kuru apģērbi bija notraipīti asinīm un netīrumiem vairāk nekā citiem.
Tajā brīdī vestibilā iznāca hercogs Gīzs. Viņš bija paziņojis karalienei par admirāļa nāvi un tagad atkal devās uz slaktiņu.
- Indriķi! - Margerita iesaucās. - Kur ir Navarras karalis?
Hercogs izbrīnā paskatījās uz viņu, smaidīdams palocījās un, neko
neatbildējis, kareivju pavadībā izgāja no istabas.
Margerita pieskrēja pie kāda virsnieka, kurš devās prom no Luvras un pirms aiziešanas pavēlēja kareivjiem pielādēt arkebūzas.
- Kur ir Navarras karalis? - viņa jautāja. - Monsieur, kur ir Navarras karalis? i
- Nezinu, kundze, - virsnieks atbildēja. - Es nepiederu viņa majestātes pulkam.
- O, monsieur Tavann, monsieur Tavann! - iesaucās Margerita, ieraudzīdama garāmejošo Tavannu. - Tikai vienu vārdu… es jūs lūdzu!
Tavanna apstājās.
- Kur ir Navarras Indriķis? - Margerita jautāja.
- Šķiet, ka viņš kopā ar Alansonas hercogu un Kondē izgāja no Luvras, - Tavanna skaļi atbildēja. Tad viņš noliecās pie Margeritas un tikko dzirdami čukstēja: - Daiļā karaliene, ja jūs vēlaties redzēt Navarras karali - par laimi būt viņa vietā es atdotu savu dzīvību -, aizejiet uz karaļa ieroču kabinetu!
- Pateicos, Tavann, - sacīja Margerita, ievērodama vienīgi viņa pēdējos vārdus. - Pateicos! Es iešu turp.
Un viņa devās uz karaļa ieroču zāli.
Margerita pieklauvēja pie ieejas karaļa istabās. Durvīm atveroties, viņa atkal ieraudzīja divas kareivju rindas.
- Karalis nevienu nepieņem, - paskaidroja sardzes virsnieks.
- Ari mani ne? - Margerita jautāja.
- Pavēles attiecas uz visiem.
- Arī uz mani, Navarras karalieni, karaļa māsu!
- Man pavēlēts nepieļaut nekādus izņēmumus. Atvainojiet, kundze!
Un virsnieks aizvēra durvis.
- Viņš ir pagalam! - iesaucās Margerita. - Tagad cs visu saprotu! Mani ir izmantojuši kā pievilinātāju, lai ķertu un nogalinātu hugenotus!… Nē, es tur iekļūšu, kaut arī tas man maksās dzīvību!
Kā neprātīga viņa sāka skraidīt pa galerijām un gaiteņiem, kad pēkšņi aiz kādām mazām durtiņām viņa izdzirdēja klusu, vienmuļu dziedāšanu. Aiz durvīm kāds drebošā^ balsī dziedāja protestantu korāli.
- Tā ir mana brāļa aukle, labā Madlēna! Viņa ir šeit! - iesaucās Margerita, kaut ko priecīgu atcerēdamās. - Viņa ir šeit! Augstais Dievs, palīdzi man!
Cerībās starodama, Margerita klusu pieklauvēja pie durvīm. Pēc Margeritas noslēpumainā brīdinājuma un sarunas ar Renē Navarras karalis, kā jau mēs zinām, devās prom no mātes karalienes istabas. Viņš » satika dažus draugus katoļus, kuri, it kā laipnību parādīdami, viņu pavadīja līdz karaļa istabām. Tur viņu sagaidīja apmēram divdesmit hugenoti, kuri, drūmu nojautu mocīti, kas šai liktenīgajā naktī nomāca Luvras pili, bija nolēmuši neatstāt jauno princi vienu un bija ieradušies pie viņa.