Pie pirmā Senžermenokseruā torņa zyana sitiena, kas viņu sirdīs atbalsojās kā kapu zvans, ienāca Tavanna un, kapa klusumam valdot, paziņoja Indriķim, ka karalis Kārlis IX vēlas ar viņu runāt.
Atteikties nevarēja. To neviens arī neiedrošinājās. Visos Luvras gaiteņos, galerijās un ejās atskanēja kareivju soļi. Pilī un ap to sapulcējās apmēram divi tūkstoši bruņotu vīru. Atvadījies no draugiem, Indriķis gāja līdzi Tavannam, kurš viņu ieveda mazā galerijā, kas norobežoja karaļa istabas, un atstāja viņu vienu - neapbruņotu, neskaidru nojausmu pilnu sirdi.
Tādā stāvoklī Navarras karalis pavadīja divas mokošas stundas. Ar augošu nemieru viņš klausījās zvana skaņās un šauteņu šāvienu pērkonā, pa logu vērodams ugunsgrēku liesmu un lāpu uguņu apspīdētus cilvēkus, kurus šķiet, vajāja slepkavas. Līdz viņa ausīm atlidoja nikni kliedzieni un izmisuma pilnas vaimanas, bet viņš nesaprata, ko tas viss nozīmē.
Indriķis fiziski nebija pārāk spēcīgs, bet viņam bija viens pārākums - garīgais spēks. Briesmu brīdī juzdams bailes, kad tās viņu māca kaujas laukā, svaigā gaisā, saulei mirdzot, visu acu priekšā, viņš tās sagaidīja ar smaidu. Bet tagad viņš bija viens, ieslēgts pustumšā galerijā, kurā grūti bij& ienaidnieku pat saskatīt. Tas nemanot varēja pielīst klāt un iedurt viņam ar dunci.
Pašā cilvēku medību karstumā, kad Indriķis sāka nojaust, ka šis kauliņš ir jau agrāk noorganizēts, ieradās kāds kapteinis un aicināja viņu doties līdzi - pie karaļa. Viņi izgāja cauri vairākām istabām, kuru durvis kā pēc burvja mājiena pašas atvērās un atkal aizvērās, līdz kapteinis aizveda Indriķi pie Kārļa IX, kurš pašlaik atradās savā ieroču kabinetā.
Karalis sēdēja lielā klubkrēslā, rokas atspiedis pret sānu atzveltnēm. Izazirdis soļus, Kārlis IX pacēla uz krūtīm nodurto galvu, un Indriķis redzēja, ka viņa pieri klāj lielas sviedru lāses.
- Labvakar, Indriķi, - jaunais karalis skarbi sveicināja. - Atstājiet mūs vienus, la Šast!
Kapteinis izgāja.
Uz brīdi iestājās nomācošs klusums.
Ar nemierīgu skatu Indriķis apskatījās visapkārt un pārliecinājās, ka istabā viņi ar karali bija divi vien.
Pēkšņi Kārlis IX piecēlās. •
- Pie velna! - viņš iesaucās, atmezdams atpakaļ savas blondās matu cirtas un noslaucīdams nosvīdušo pieri. - Jūs laikam esat apmierināts, ka pašlaik atrodaties pie manis? Vai ne, Indriķi?
- Protams, jūsu augstība, - Navarras karalis atbildēja. - Es arvien jūtos laimīgs, atrazdamies jūsu majestātes tuvumā.
- Šcii jums laikam labāk nekā tur? Ko? - neievērodams cildinājumu, karalis turpināja iztaujāt.
- Es jūs nesaprotu, majestāte, - Indriķis atbildēja.
- Paskatieties, tad sapratīsit.
Vilkdams Indriķi sev līdzi, Kārlis IX piegāja pie loga un ar roku norādīja svainim uz ārā notiekošo. Navarras karalis ieraudzīja šaušalīgus slepkavu siluetus. Viņi stāvēja uz kāda kuģa klāja, cirzdami un slīcinādami nelaimīgos upurus, kurus viņiem arvien piegādāja cili necilvēki.
- Dieva dēļ, sakiet, kas gan šonakt īsti notiek? - nobālēdams Indriķis iesaucās.
- Šonakt mani atbrīvo no visiem hugenotiem, - Kārlis IX atbildēja. - Vai jūs redzat tur, virs Burbonu pils, liesmas un dūmu mutuļus? Tur deg admirāļa nams. Tagad paskatieties uz to līķi, kuru katoļi nēsā kā salmu kūli. Tas ir admirāļa svaiņa jūsu drauga Teliņi līķis.
- O, ko tas nozīmē? - Navarras karalis aiz kauna un dusmām iekliedzās, velti tverdams pēc dunča.
Viņš nojauta, ka par viņu zobojas un reizē arī draud.
- Tas nozīmē, - atbildēja karalis, kurš jau bija paspējis savaldīt savu niknumu un izskatījās ļoli bāls, - tas nozīmē, ka es savā tuvumā vairs negribu redzēt nevienu hugenotu. Vai dzirdat, Indriķi? Vai es esmu karalis vai ne? Vai es drīkstu rīkoties, kā man tīk?
- Bet, jūsu majestāte…
- Mana majestāte šai stundā apkauj visus atkritējus. Tāda ir mana vēlēšanās! Vai jūs esat katolis? - kliedza Kārlis, kura dusmas arvien pieauga.
- Augstība, - Indriķis ieminējās, - atceraties savus vārdus: "Ticība man vienaldzīga, ja tikai man padevīgi kalpo!".
- Ha, ha, ha! - Kārlis ļauni iesmējās. - Tu gribi, lai es atceros savus vārdus, Indriķi? Bet tie, - viņš piebilda, norādīdams uz pūli, - vai tie man nekalpoja padevīgi? Vai viņi nebija varonīgi» kaujas laukā, gudri padomdevēji un paklausīgi arvien? Viņi visi bija labi pavalstnieki. Bet viņi ir hugenoti, un es gribu vienīgi katoļus!
Indriķis klusēja.
- Vai tu saproti mani, Indriķi? - Kārlis IX jautāja.
- Saprotu, jūsu augstība!
- Un tad?
- Un tad! Es neatrodu iemesla, kādēļ Navarras karalim jādara tas, ko nav darījuši visi šie nabaga ļautiņi. Šie nelaimīgie taču mirst vienīgi tāpēc, ka viņiem piedāvāja to, ko jūsu majestāte piedāvā man, un ka viņi atsacījās tāpat, kā atsacīšos es.
Kārlis sagrāba jaunā prinča roku. Viņa parasti tumšās acis tagad dzēlīgi kvēloja.
- O, tātad tu domā, ka es būtu uzņēmies tās pūles piedāvāt katoļticību visiem tiem, kurus tur nogalina? - viņš jautāja.
- Majestāte, - sacīja Indriķis, atbrīvodams savu roku, - vai arī jums netiktos nomirt jūsu senču ticībā?
- Velns lai parauj, protams! Bet tev?
- Man arī, augstība, - Indriķis atbildēja.
Kārlis dusmās iekliedzās un, izstiepis drebošo roku, paķēra no galda arkebūzu. Indriķis atbalstījās pret sienu. Salti sviedri pārklāja viņa pieri. Bet drīz vien viņš pa paradumam savaldījās un, apslēpdams savu uztraukumu, palika ārēji mierīgs un uzmanīja katru bargā monarha kustību.
Karalis pielādēja arkebūzu un nepacietīgi sita kāju pret grīdu.
- Vai tu gribi pieņemt mesi un pāriet katoļticībā? - viņš jautāja, paceldams liktenīgo roku.