Indriķis klusēja.
Kārlis IX izgrūda tik briesmīgu lāstu, kādu vēl nebija dzirdējušas Luvras velves, un viņa bālā seja tumši piesarka.
- Nāvi, mesi vai Bastīliju! - viņš kliedza, mērķēdams uz Navarras karali.
- O, augstība! - Indriķis iesaucās. - Jūs gribat nogalināt mani, savu brāli?
Ar savam raksturam zīmīgo attapību Indriķis prata izvairīties no atbildes uz Kārļa jautājumu. Noraidoša atbilde atnestu viņam drošu nāvi.
Tā kā pēc stiprām dusmu lēkmēm arvien seko atslābums, Kārlis IX savu jautājumu Navarras karalim vairs neatkārtoja. Pēc neilgas šaubīšanās viņš pagriezās pret vaļējo logu un nomērķēja uz kādu cilvēku, kas skrēja pa piekrasti.
- Kāds taču man ir jānogalina! - būdams ļoti bāls, ar asinīm pieplūdušām acīm viņš rēca.
Kārlis izšāva, un bēgošais cilvēks novēlās kā nopļauts.
Indriķis ievaidējās.
Galīgi uzbudinātais Kārlis bez apstājas lādēja arkebūzu un šāva, katru laimīgu Šāvienu pavadīdams ar prieka kliedzieniem.
- Nu, kas ir? - pēkšņi kāda balss viņiem aiz muguras ierunājās. - Vai viss kārtībā?
Tā bija Katrīna Mediči. Viņa bija ienākusi nepamanīta, brīdī, kad skanēja pēdējais šāviens.
- Nē, deviņi velni! - Kārlis iekliedzās, aizsviezdams šauteni. - Nē, viņš pretojas… negrib!…
Katrīna neatbildēja. Viņa lēni paskatījās uz Indriķi, kurš stāvēja nekustēdamies - kā tēls, kuru glezno uz tapetēm. Tad viņa pievērsa skatienu Kārlim, it kā jautādama: "Kāpēc tad viņš vēl ir dzīvs?"
- Dzīvs… dzīvs… - atrūca Kārlis, saprazdams mātes skatu un atbildēdams, - viņš ir dzīvs tāpēc, ka viņš ir mans radinieks.
Katrīna pasmaidīja.
Indriķis redzēja šo smaidu un saprata, ka ar Katrīnu viņam būs jāiztur vēl lielāka cīņa.
- Madame, - viņš teica Katrīnai, - es redzu, ka par visu noteicēja esat jūs, nevis mans svainis Kārlis. Jūs sadomājāt ievilināt mani slazdos, jūs padarījāt savu meitu par vilinātāju, kurai vajadzēja mūs visus iznīcināt, jūs atšķīrāt mani no sievas, lai izsargātu viņu no nepatikšanām būt klāt, kad nogalina viņas vīru…
- Jā. bet tas nekad neizdosies! - atskanēja kāda cita kaisla un aizelsusies sievietes balss, kuru Indriķis tūliņ pazina.
Kārlis, to izdzirdis, izbrīnā nodrebēja; Katrīnu šī balss saniknoja.
- Margerita! - iesaucās Indriķis.
- Margo! - noteica Kārlis.
- Mana meita! - čukstēja Katrīna.
- Monsieur, - Margerita uzrunāja Indriķi, - jūsu beidzamie vārdi skan kā apvainojums. Apvainojot mani, jums gan ir taisnība, gan arī tās nav. Taisnība ir tā, ka es patiešām esmu bijusi vilinātāja un mani izmantojuši jūsu visu iznīcināšanai. Nepatiesība ir tā, ka es par to nezināju. Es pati izglābos no nāves vienīgi gadījuma dēļ, varbūt manas mātes aizmāršības dēļ. Bet es nule uzzināju, ka jums draud briesmas, un tūdaļ steidzos izpildīt savu pienākumu. Bet sievas pienākums ir dalīties ar vīru liktenī. Ja jūs izsūtīs trimdā - iešu jums līdzi; ja jūs ies'odzīs cietumā - došos turp, ja jūs nonāvēs - miršu arī es!
Un viņa izstiepa pret Indriķi roku, kuru viņš cieši saspieda. Varbūt šai glāstā trūka mīlas, toties tajā bija jaušama dziļa atzinība.
- Ak, mana nabaga Margo! - sacīja Kārlis IX. - Labāk būtu pierunājusi viņu pāriet katoļticībā!
- Augstība, - Margerita atbildēja ar viņai piemītošo dižciltību, - jūsu pašu labā neprasiet no jūsu nama prinča tādu pazemošanos!
Katrīna uzmeta Kārlim nozīmīgu skatienu.
- Brāli! - iesaucās Margerita, kura tikpat labi kā Kārlis IX i/prata mātes vaibstus. - Brāli, neaizmirstiet, ka jūs pats gribējāt, lai viņš būtu mans vīrs!
Juzdams pret sevi vērstus Margeritas un Katrīnas skatienus - vienu pavēlošu, otru lūdzošu -, Kārlis IX mirkli šaubījās. Galu galā uzvarēja augstsirdība.
- Ko lai dara, madame! - noliecies Katrīnai pie auss, viņš klusi teica: - Margo taisnība, Indriķis ir mans svainis.
- Jā, - Katrīna iečukstēja dēlam ausī, - ja… Bet ja nu viņš nebūtu svainis?
XI
inokenta kapsētā uzziedējis irbenājs
Atgriezusies savās istabās, Margerita velti pūlējās iedomāties, par ko Katrīna Mediči varēja sačukstēties ar Kārli IX. Abi vienā mirklī bija izšķīrušies par viņas vīra dzīvību un nāvi.
Viss rīts viņai pagāja, rūpējoties par la Molu un minot šo grūti atminamo mīklu.
Navarras karalis palika Luvrā kā gūsteknis. Hugenotu vajāšana turpinājās. Slepkavošanai naktī sekoja vēl briesmīgāks slaktiņš dienā. Ciešanu zvana vietā tagad dimdēja jautri zvani, kas aicināja uz pateicības dievkalpojumiem.
Bet tas vēl nebija viss. Notika kaut kas dīvains. Irbenājam, kas parasti uzplaukst pavasarī un nozied jūnijā, bija saplaukuši smaržīgi ziedi. Redzēdami šo brīnumu, katoļi to izskaidroja tā, ka debesīs viņu slepkavnieciskā darbība tiekot attaisnota un tas esot Dieva labvēlības apliecinājums. Tāpēc viņi sarīkoja svinīgu svētku gājienu uz Inokenta kapsētu, kur šis irbenājs auga.
Šī brīnišķīgā parādība vēl vairāk iekvēlināja slepkavu alkas pēc asinīm. Kamēr pilsētā katrā ielā un laukumā turpinājās nežēlīga slepkavošana, Luvra jau bija kļuvusi par kapu visiem tiem protestantiem, kuri, atskanot baismā zvana pirmajam sitienam, atradās pilī. Dzīvi palika vienīgi
Navarras karalis, princis Kondē un la Mols.
Margeritu, kas bija nomierinājusies par la Mola dzīvību, nomāca vēl vienas rūpes: izglābt no nāves briesmām savu vīru. Viņa nevarēja nebūt līdzcietīga pret cilvēku, kuram viņa, pēc paša bearnieša vārdiem, nevarēdama būt mīļa sieva, bija svēti solījusies būt vismaz uzticīga sabiedrotā.