- Navarras karaļa piekritējs? - Alansonas hercogs izbrīnīts jautāja.
- Jā. Runāsim atklāti, Fransuā! Tu ne vienu reizi vien esi piekritis, ka jūs abi tikšot uz augšu, tikai viens otru balstīdami, Šī biedrošanās…
- Kļuvusi neiespējama, Margerita, - Alansonas hercogs pabeidza viņas domu.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka par tavu vīru karalim ir savs uzskats. Atvaino! Ne par tavu vīru, bet par Navarras karali. Mūsu māte ir visu uzminējusi. Es biedrojos ar hugenotiem, cerēdams, ka viņi atkal kļūs vareni. Bet tagad viņus apkauj, un pēc astoņām dienām visā karaļvalstī dzīvi nebūs pat piecdesmit protestanti. Es draudzējos ar Navarras karali tāpēc, ka viņš bija tavs… vīrs. Vīrs. Bet tagad viņš vairs nav tavs vīrs. Ko uz to atbildēsi tu - skaistākā un gudrākā Francijas karaļvalsts sieviete?
- Es teikšu, - Margerita atbildēja, - ka es pazīstu mūsu brāli Kārli. Vakar viņam atkal uznāca viena no tām dusmu lēkmēm, kas ik reizi saīsina viņa mūžu par desmit gadiem. Šīs lēkmes diemžēl tagad atkārtojas ļoti bieži, un Kārlis droši vien ilgi vairs nedzīvos. Es teikšu, ka Polijas karalis ir miris, un ka viņa vietā grib izvēlēties vienu no Francijas karaļnama prinčiem. Beidzot es teikšu, ka tagadējos apstākļos nedrīkst pārtraukt sakarus ar sabiedrotajiem, kas kara gadījumā var mūs pabalstīt.
- Bet tu! - hercogs iesaucās. - Tu man esi kļuvusi vēl neuzticīgāka, jo svešinieku cieni vairāk nekā savu brāli!
- Paskaidro, Fransuā, kad un kā es tev esmu bijusi neuzticīga?
- Vakar tu lūdzi karali saudzēt Navarras karaļa dzīvību.
- Nu un tad? - Margerita apzināti naivi jautāja.
Hercogs strauji piecēlās, vairākas reizes uztraukti pārsoļoja istabai, lad pienāca pie Margeritas ūn saņēma viņas roku. Tā bija ledusauksta.
- Ardievu, mās, - viņš teica. - Tu negribēji mani saprast. Ja tev gadās kāda nelaime, nevaino par to nevienu citu kā vien pati sevi.
Margerita nobālēja, bet nepakustējās. Viņa noskatījās, kā Alansonas hercogs aizgāja, un neko nedarīja, lai viņš atgrieztos. Drīz vien viņš pats atkal atgriezās.
- Klausies, Margerita, - viņš teica, - es aizmirsu tevi brīdināt: rīt šai laikā Navarras karalis būs miris.
Margerita iekliedzās. Domas, ka viņa būs slepkavības ierocis, radīja viņā šausmas, kuras slēpt viņai pietrūka spēka.
- Un tu neko nedarīsi, lai to aizkavētu? - viņa jautāja. - Tu neglābsi savu labāko un uzticamāko biedru?
- Kopš vakardienas Navarras karalis nav mans sabiedrotais!
- Kas tad?
- Hercogs Gīzs. Iznīcinādams hugenotus, hercogs ir kļuvis par katoļu karali.
- Un Indriķa II dēls atzīst par savu karali Lotringas hercogu?!
- Tu šodien esi ļoti neuzmanīga, Margerita, tu nekā nesaproti.
- Atzīstos, ka man ir ļoti grūti tevi saprast.
- Māsa, tu neesi no zemākas cilts kā, piemēram, hercoga Gīza laulātā draudzene princese Porciāna, bet Gīzs nav nemirstīgāks par Navarras karali. Margerita, pārdomā trīs visai drošas iespējamības: pirmkārt, ka Anžū hercogu ievēl par Polijas karali; otrkārt, ka tu iemīlies tā, kā es mīlu tevi, un, treškārt, ka es kļūstu par Francijas karali, bet tu… tu par katoļu karalieni.
Margerita aizklāja seju ar rokām. Viņu apmulsināja šī jaunekļa dziļdomīgie paredzējumi. Parasti galmā Fransuā uzskatīja par ne visai gudru un tālredzīgu.
- Tavus jaukos nodomus var izjaukt tikai viens apstāklis.
- Kāds?
- Tu gan domā, ka es mīlu hercogu Gīzu? Nē, es viņu vairs nemīlu.
- Kuru tad?
- Nevienu!
Alansonas hercogs izbrīnā paskatījās uz Margeritu. Viņš nopūtās un, saltajā rokā sažņaudzis karsto pieri, izgāja no istabas.
Palikusi viena, Margerita nogrima domās. Tagad viņa saprata - karalis bija sapratis Bērtuļa nakts briesmu darbus, kuru galvenie īstenotāji bija Katrīna un hercogs Gīzs. Gīzu un Alansonas hercogi bija apvienojušies, lai no šīs asinspirts sev gūtu vislielākos labumus. Kad Navarras karalis būs miris, bojā ies arī viņa valsts. Margerita paliks atraitne bez troņa un bez varas. Viņai tad būs viena iespēja - doties uz klosteri.
Viņas pārdomas pārtrauca karalienas Katrīnas viesmīlis, kas bija atsūtīts apvaicāties, vai viņa nevēlas līdz ar galmu doties uz Inokenta kapsētu, lai aplūkotu brīnišķīgā kārtā uzziedējušo irbenāju. Pirmajā mirklī x\largerita gribēja atteikties, bet iedomādamās, ka gājiena laikā varbūt izdodas kaut ko izzināt par Navarras karaļa likteni, viņa piekrita. Likdama paziņot mātei karalienei, ka viņa labprāt piedalīsies, Margerita pavēlēja sagatavot zirgu izjāšanai.
Pēc piecām minūtēm pāžs ziņoja, ka visi jau ir sagatavojušies. Palūgusi Gijonu uzraudzīt slimo la Molu, Margerita devās lejā. Karalis, māte karaliene, Tavanna un ievērojamākie katoļi jau sēdēja zirgos. Margerita ātri pārskatīja cilvēku divdesmit lielo galminieku pulciņu. Navarras karaļa viņu vidū nebija.
Bet baronese de Sova bija šeit. Viņas neuzkrītoši saskatījās, un Margerita saprata, ka viņas vīra mīļākajai ir kaut kas sakāms.
Jātnieku kavalkādc jāja pa Senonorē un Astrises ielu. Ieraugot karali, karalieni Katrīnu un katoļu vadoņus, tauta traucās aiz viņiem kā ceļu izlauzusi straume un sauca: "Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo katoļi! Nāvi hugenotiem!" Kliedzošo ļaužu pūlis vicināja asiņainus zobenus un kūpošas šautenes, kas liecināja, kādu artavu katrs bija ieguldījis briesmīgajā slepkavošanā. Pruvēla ielā jātnieki satika pulciņu cilvēku, kuri pa ielas akmeņiem vilka bczgalvainu līķi. Tas bija nogalinātais admirālis. Viņu stiepa uz Monfokona laukumu, lai pakārtu pie staba aiz kājām. Pie Inokenta kapsētas vārtiem Šopa ielā garīdzniecība noturēja spožas apsveikuma runas.
Kamēr karaliene Katrīna klausījās viņai veltīto suminājumu, baronese de Sova izmantoja izdevību un, piegājusi pie Margeritas, lūdza atļauju noskūpstīt viņas roku. Navarras karaliene izpildīja viņas lūgumu un de Sovas kundze, skūpstīdama Margeritas roku, aizbāza viņai aiz piedurknes mazu vēstulīti. Dc Sovas kundzes īso prombūtni Katrīna tomēr pamanīja. Abas jaunās sievietes nelikās redzam Katrīnas zibenīgi dzēlīgo skatu. Šarlote atstāja Margeritu un atgriezās pie karalienes Katrīnas.