Pateikusies par suminājumu, Katrīna smaidīdama pamāja Navarras karalienei pienākt pie viņas.
Margerita paklausīja.
- Mana meita, šķiet, ka tu ar de Sovas kundzi esi ļoti sadraudzējusies? - māte karaliene jautri vaicāja.
Margerita pasmaidīja. Tad viņas mīļajā sejiņā uzziedēja skumjas.
- Jā, māmiņ, čūska iedzēla man rokā, - viņa atteica.
- O! - Katrīna iesmējās. - Liekas, ka tu esi greizsirdīga.
„ - Jūs maldāties, augstība, - Margerita atbildēja. - Es tikpat maz esmu greizsirdīga uz Navarras karali, cik maz viņš mani mīl. Es tikai māku atšķirt savus draugus no ienaidniekiem. Es mīlu tos, kas mīl mani, un ienīstu savus nīdējus. Es taču esmu jūsu meita, niadamcl
Katrīna atkal pasmaidīja, un šoreiz Margerita redzēja, ka viņai bija izdevies izgaisināt mātes aizdomas.
Šai brīdī augstās sabiedrības uzmanību saistīja citi pienācēji. Savas svītas pavadībā ieradās hercogs Gīzs, kas tikai tagad atgriezās no drausmīgās slepkavošanas. Viņi pavadīja greznas nestuves, kas apstājās karaļa priekšā.
- Neveras hercogiene! - iesaucās Kārlis IX. - Nāciet ārā! Saņemiet manu uzslavu, daiļā un cietsirdīgā katole! Es dzirdēju, ka jūs, māsīc, no loga esat šāvusi uz hugenotiem un kādu ar akmeni pat nositusi?
Nevērās hercogiene tumši piesarka.
- Kungs, - viņa klusi čukstēja, noslīgdama karaļa priekšā uz ceļiem, - gluži otrādi, man izdevās kādu ievainotu katoli izglābt no drošas nāves.
- Labi, labi, māsīc! Man var kalpot divējādi: iznīcinot manus ienaidniekus vai palīdzot maniem draugiem. Katrs dara to, ko viņš var, un es ticu, ka jūs būtu izdarījusi vēl vairāk, ja vien būtu varējusi.
- Jūs atgriezīsities Luvrā kopā ar mums, Anrieta? - māte karaliene jautāja skaistajai hercogienei.
Margerita viegli pieskārās draudzenes elkonim. Tā saprata doto zīmi un atbildēja:
- Nē, kundze, ja jūsu majestāte to nepavēlēs. Mēs ar Navarras karalieni paliksim pilsētā.
- Kāpēc? - Katrīna taujāja.
- Mēs gribam apskatīt kādas ļoti retas grieķu grāmatas, kuras atrastas kāda veca protestanta mācītāja mājā un tagad novietotas Senžakabušēra tornī, - Margerita paskaidroja.
- Labāk nāciet paskatīties, kā no Dzirnavu tilta Sēnā metīs pēdējos hugenotus, - sacīja Kārlis IX, - tur ir katra īsta franča vieta.
- Mēs iesim turp, ja jūsu majestāte to vēlas, - Nevērās hercogiene atbildēja.
Katrīna uzmeta abām jaunajām sievietēm aizdomu pilnu skatienu. Margerita, kas uzmanīja katru viņas kustību, to ievēroja un uztraucās. Šo īsto vai samāksloto uzbudinājumu pamanīja Katrīna.
- Ko tu meklē? - viņa prasīja.
- Es meklēju… Es viņu vairs neredzu… - Margerita atbildēja.
- Ko tu meklē? Ko tu vairs neredzi?
- De Šovas kundzi. Vai viņa jau būtu atgriezusies Luvrā?
- Es teicu, ka tu esi greizsirdīga! - Katrīna čukstēja meitai ausī. - Nu, Anrieta, jājiet jūs arī, - viņa piebilda.
Margerita pieliecās draudzenei pie auss un klusi teica:
- Ved mani drīzāk projām! Man tev jāsaka kaut kas ļoti svarīgs.
Hercogiene ar zemu reveransu atvadījās no Kārļa IX un karalienes
Katrīnas un, pagriezusies pret Navarras karalieni, prasīja:
- Vai jūsu majestāte nevēlas izmantot manas nestuves?
- Labprāt.
Margerita iekāpa nestuvēs un pamāja, lai hercogiene dara to pašu. Anrieta godbijīgi palocījās un nosēdās priekšējā sēdeklī.
Karaliene Katrīna galminieku pavadībā atgriezās Luvrā pa to pašu ceļu, pa kuru bija atjājusi.
Tiklīdz nestuves bija sākušas kustēties, Margerita, kurai šeit vairs nebija jābaidās no Katrīnas asā skatiena, izņēma no piedurknes de Sovas kundzes vēstulīti un steidzās to izlasīt: "Man pavēlēts šodien Navarras karalim atdot divas atslēgas: vienu no tās istabas, kurā viņš ieslēgts, otru - no manējās. Kad viņš ieradīsies pie manis, man viņš jāaiztur līdz sešiem rītā. Padomājiet, majestāte, kas būtu darāms, lai netiktu apdraudēta mana dzīvība."
- Nav šaubu, ka šo sievieti grib izmantot kā- ieroci, lai mūs visus iznīcināiu, bet viņi varēs pārliecināties, ka karalieni Margo padarīt par mūķeni, kā mani dēvē brālis Kārlis, nemaz nav tik viegli!
- Kas šo vēstuli raksta? - jautāja Nevērās hercogiene, norādīdama uz papīru, kuru Margerita vēlreiz uzmanīgi pārlasīja.
- Ak, Anrieta, man ir tik daudz tev ko stāstīt! - atbildēja Margerita, sīki jo sīki saplēsdama vēstuli.
XII
Atzīšanās
- Kurp mēs dodamies? - Margerita jautāja. - Ceru, ka ne uz Dzirnavu tiltu? Es jau kopš vakardienas esmu redzējusi tik daudz slepkavību, mana nabaga Anrieta!
- Es uzdrošinos aizvest jūsu majestāti…
- Atvaino, vispirms mūsu majestāte lūdz nelietot vārdus jūsu majestāte … Tātad - uz kurieni?
- Uz Gīza pili, ja jūs neiebilstat.
- Protams, ka nē, Anrieta! Ved mani pie sevis. Ne hercoga Gīza, ne tava vīra tur taču nav?
- Nē, nē! - iesaucās hercogiene, un viņas smaragdzaļās acis līksmi iemirdzējās. - Ne svaiņa, ne vīra, neviena! Es esmu brīva, brīva kā gaiss, kā putns, kā mākonis! … Klausieties, karaliene, es esmu brīva! Ak, nabaga karaliene! Jūs neesat brīva, tāpēc jūs esat nelaimīga.
- Neliedzies, par brīvību vien tu tā nepriecātos!
- Jūsu majestāte grib, lai es būtu atklāta?
- Atkal - jūsu majestāte! Mēs beigu beigās vēl sastrīdēsimies, Anrieta! Vai tu mūsu norunu jau piemirsi?
- Nē, bet ļaužu priekšā man jābūt pret jums padevīgai, vienatnē mēs varam būt labākās draudzenes. Vai ne, kundze, vai ne, Margerita?