- Kāpēc masku?
- Es tev gribu parādīt savu varoni.
- Vai viņš ir skaists?
- Cīniņā viņš man šķita apburošs.
- Tātad manam nabaga puisim nav cerību tikt Gīza pilī? Žēl, te viņu neviens nemeklētu.
- Kāpēc nav cerību? Vēl šovakar es likšu pārnest viņu uz šejieni. Viens var gulēt istabas labajā kaktā, otrs - kreisajā.
- Bet ja viņi uzzinās, ka viens ir protestants, bet otrs - katolis, viņi viens otru apēdīs.
- Nebaidies! Grāfa Kokonnas acis no smagās brūces sejā ir galīgi aiztūkušas, bet tavam hugenotam ievainotas krūtis, un viņš ar grūtībām var pakustēties. Piekodini viņam nesākt runāt par reliģiju, un viss būs labi.
- Labi, lai notiek!
- Nolemts. Izkāpsim!
- Pateicos tev! - sacīja Margerita, spiezdama savas draudzenes roku.
- Tagad, kundze, jūs atkal būsit karaliene, - teica Nevērās hercogiene. - Atļaujiet man uzņemt jūs hercoga Gīza pilī ar Navarras karalienei pienākošos godu."
Hercogiene izkāpa no nestuvēm un, godbijīgi noliekusies, palīdzēja izkāpt Margeritai. Cienīgā gaitā Margerita devās uz pili. Dažu soļu attālumā viņai padevīgi sekoja Nevērās hercogiene. Kad viņas bija nokļuvušas buduārā, hercogiene aizslēdza durvis un pasauca savu apteksni, veiklu sicīlieti.
- Mika, kā jūtas grāfs? - viņa jautāja itāļu valodā.
- Arvien labāk, - Mika atbildēja.
- Ko viņš dara?
- Viņš ēd, kundze!
- Vari iet, Mika.
- Tu viņai ļāvi aiziet?
- Jā, viņai jāuzmana, lai neviens mums netraucētu.
Mika izgāja no istabas.
- Nu, vai tu pati ieiesi pie Kokonnas, vai gribi, lai viņu iznes šeit? - hercogiene jautāja.
- Negribu ne vienu, ne otru. Parādi man viņu tā, ka viņš mani neredz.
- Bet tev taču ir maska!
- Viņš var mani pazīt pēc matiem, pēc rokām, vai kāda cita nieka.
- O, cik tu pēc apprecēšanās esi palikusi uzmanīga, mana daiļā karaliene!
Margerita pasmaidīja.
- Tādā gadījumā ir tikai viena iespēja - aplūkot viņu pa atslēgas spraugu.
- Labi. Ved mani!
Hercogiene paņēma Margeritu pie rokas, aizveda viņu līdz durvīm, atvilka aizkaru, nometās ceļos un pieliecās pie atslēgas cauruma, kurā nebija atslēgas.
- Jauki! - vina čukstēja. - Viņš sēž pie galda ar seju pret mums. Nāc!
Margerita ieņēma savas draudzenes vietu un ielūkojās atslēgas caurumā.
Kokonna sēdēja pie bagāti klāta galda, un, kaut gan bija ievainots, dūšīgi ēda.
- Mans Dievs! - iesaucās Margerita, atraudamās no durvīm.
- Kas tev notika? - vaicāja izbrīnījusies hercogiene.
- Nevar būt! Nē!.. Jā!.. Zvēru, ka tas ir viņš!
- Kas?
- Tsss! - čukstēja Margerita, pieceldamās un saķerdama hercogienes roku. - Tas ir tas pats cilvēks, kas gribēja nogalināt manu hugenotu.
- Tātad tu redzēji viņu cīnāmies? Vai viņš bija skaists?
- Nezinu. Es skatījos uz to, kuru viņš vajāja.
- Un kuru sauc par…
- Vai neizpaudīsi viņa vārdu?
- Apsolu to nedarīt.
- Viņa vārds ir Leraks dc la Mols.
- Un kā viņš tev patīk tagad?
- Grāfs de 'la Mols?
- Nē, grāfs dc Kokonna.
- Mana dārgā, taisnību sakot… - Margerita apklusa, nepabeigdama teikumu.
- Labi, labi, - hercogiene attrauca. - Es jau redzu, ka tu jūties aizskarta, ka viņš ievainojis tavu hugenotu.
- Man šķiet, ka arī mans hugenots nepalika viņam parādā, - Margerita iesmējās. - Brūce zem acs…
- Tātad viņi ir izrēķinājušies, un mēs viņus samierināsim. Atsūti savu ievainoto nic manis.
- Tikai ne tagad. Es vinu atsūtīšu vēlāk.
- Kad?
- Kad tu savējo pārvietosi otrā istabā.
- Kurā?
Margerita cieši paskatījās draudzenē, kas pēc neilgas klusēšanas skaļi iesmējās.
- Labi, lai notiek! - hercogiene noteica. - Tātad vēl ciešāka savienība nekā līdz šim?
- Un paliesa draudzība uz visu mūžu! - karaliene piebilda.
- Bet kāda būs mūsu parole?
- Tava trīskārtējā dieva trīs vārdi: Eross, Kupidons, Amors. Abas jaunās sievietes saskūpstījās un šķīrās.
XIII
Kad atslēgas atslēdz durvis, kurām tās nav
domātas
Luvrā Navarras karaliene ieraudzīja ļoti uztrauktu Gijonu. Margeritas prombūtnes laikā bija atnākusi baronese de Sova. Viņa bija atnesusi mātes karalienes iedoto atslēgu. Tā bija no tās istabas durvīm, kurā bija ieslēgts Indriķis. Acīmredzot mātei karalienei bija kaut kas padomā, jo viņa vēlējās, lai bearnietis nakti pavada pie de Sovas kundzes.
Margerita paņēma atslēgu un brīdi pagrozīja to savās rokās. Viņa pārdomāja baroneses teiktos vārdus, un beidzot it kā saprata Katrīnas nodomu. Paņēmusi spalvu, viņa iemērca to tintē un uzrakstīja: "Neejiet šovakar pie baroneses de Sovas, bet atnāciet pie Navarras karalienes! Margerita."
Salocījusi zīmīti, viņa to iebāza atslēgas caurulē un lika Gijonai vakarā to pabāzt zem gūstekņa istabas durvīm.
Tad Margerita atcerējās savu nabaga ievainoto. Aizslēgusi visas durvis, viņa iegāja kabinetā. Te viņu sagaidīja liels pārsteigums, jo la Mols atkal bija uzvilcis savu saplēsto, asinīm aptraipīto mēteli. Ieraudzījis karalieni, viņš mēģināja piecelties, bet nespēks viņam neļāva noturēties kājās, un viņš atkrita uz dīvāna.
- Ko tas nozīmē? - Margerita jautāja. - Kāpēc jūs tik slikti izpildāt sava ārsta priekšrakstus? Es jums ieteicu mieru, bet jūs uzvedaties tieši otrādi.
- O, kundze, - Gijona paskaidroja, - tā nav mana vaina. Es lūdzu grāfa kungu nebūt tik vieglprātīgam, bet viņš atbildēja, ka viņš ne mirkli ilgāk nepaliks Luvrā.