- Kundze, - jauneklis ierunājās, - vakar vakarā es jūs lūdzu dot man patvērumu, šodien es lūdzu atļauju man aiziet.
- Kā es šādu neprātīgu apņemšanos lai saprotu? - Margerita brīnījās. - Tā ir ļaunāka par nepateicību.
- O, augstība, - iesaucās la Mols, sakrustodams rokas, - nesauciet mani par nepateicīgu! Mana sirds ir pilna atzinības uz visu mūžu.
- Tad tas nebūs ilgs, - sacīja Margerita.
- Un tomēr man no Luvras jātiek laukā, - la Mols noņurdēja.
- Kāpēc jūs gribat aiziet? - Margerita vaicāja.
- Tāpēc, ka pagājušajā naktī jūsu majestāte nav gulējusi, un šonakt…
Margerita nosarka.
- Gijona, ir jau vēls, - viņa teica. - Tev laiks aiznest atslēgu.
Gijona pasmaidīja un izgāja no istabas.
- Vai jums Parīzē ir kāds draugs? Kur jūs apmetīsitics? - Margerita turpināja.
- Draugu, kundze, man netrūks. Glābdamies no vajātājiem, es atcerējos savu māti, kas bija katoliete. Man likās, ka viņas tēls ar krustu rokās slīd man pa priekšu, rādīdams ceļu uz Luvru. Es zvērēju Dievam pieņemt savas mātes ticību, ja viņš mani pasargās no nāves. Dievs ne tikai izglāba man dzīvību, viņš man sūtīja arī eņģeli, kas iemācīja šo dzīvību mīlēt.
Margerita atspieda galvu rokās un nogrima domās.
- Bet Navarras karalis? - viņa aizdomīgi jautāja. - Kāpēc jūs nerunājat ar viņu? Vai kā katolis jūs vairs negribēsiet viņam kalpot?
- Augstība, - nobālēdams atbildēja la Mols, - jūs uzminējāt manas aiziešanas īsto iemeslu. Es zinu, ka Navarras karalim draud lielas briesmas.
- Kā, grāfa kungs? - Margerita vaicāja. - Par kādām briesmām jūs runājat?
- Šai kabinetā visu var dzirdēt, madame, - la Mols lēni noteica.
- Taisnība, - Margerita pie sevis nomurmināja. - Hercogs Gīzs mani par to brīdināja. Bet ko jūs dzirdējāt? - viņa skaļi piebilda.
- Šorīt es dzirdēju jūsu majestātes sarunu ar jūsu brāli.
- Ar Fransuā? - nosarkdama Margerita iesaucās.
- Jā, kundze, ar Alansonas hercogu. Pēc jūsu aiziešanas es dzirdēju baroneses de Sovas un Gijonas sarunu.
- Un šo divu sarunu dēļ…
- Jā, kundze. Jūs tikai pirms nedēļas esat precējusies, jūs mīlat savu vīru. Viņš ieradīsies šeit, stāstīs jums savus noslēpumus, kas man nav jāzina. Es negribu būt nekautrīgs… es nevaru…
La Mola drebošā balss, kādā viņš šos vārdus izteica, viņa apmulsušais izskats lika Margeritai nojaust patiesību.
- Un tagad jūs gribat, lai vairs nebūtu jāklausās?
- Jā, tūliņ!
- Nabaga jaunekli! - Margerita maigā līdzcietībā iesaucās.
- Tas nozīmē, ka jūs neprotat glabāt noslēpumus? - viņa sēdēja, atlaidusies mīkstā krēslā, pa pusei apēnota no smagā logu priekškara, priecādamās, ka var jauno dvēseli lasīt kā grāmatu, kamēr pati viņa palika neatminama mīkla.
- Man ir nelāga daba, kundze, - la Mols atbildēja. - Es sev neuzticos, un citu laime sagādā man ciešanas.
- Laime? - Margerita pasmaidīja. - Ak, jā, Navarras karaļa laime! Nabaga Indriķis!
- Kā redzat, kundze, viņš tiešām ir laimīgs! - la Mols dzīvi iesaucās.
- Laimīgs?
- Jā, jo jūsu majestāte viņu žēlo.
Margerita burzīja jostas somiņas zelta bārkstis.
- Tātad jūs nevēlaties redzēt Navarras karali? - viņa vaicāja. - Jūs tā esat galīgi izlēmis?
- Šajā brīdī cs negribētu viņa majestāti apgrūtināt.
- Varbūt jūs gribat satikt Alansonas hercogu? •
- O, kundze, Alansonas hercogu? - la Mols izsaucās. - Nē, nē, viņu salikt man ir vēl mazāks prieks.
- Kāpēc? - Margerita uztraukumā trīcošā balsī jautāja.
- Kā slikts hugenots cs nevaru būt diezgan padevīgs kalps viņa majestātei Navarras karalim, kā vājš katolis es nederu par draugu Alansonas un Gīzu hercogiem.
Margerita nodūra galvu. La Mola vārdi dziļi skāra viņas sirdi. Viņa nezināja, vai par šiem vārdiem raudāt vai smieties.
Šai brīdī ienāca Gijona. Karaliene uzmeta viņai jautājošu skatienu. Gijona palocīja galvu. Viņai bija izdevies nodot Navarras karalim atslēgu.
Margerita uzlūkoja la Molu. Viņš sēdēja, galvu uz krūtīm nodūris, bāls, kā cilvēks, kuru moca ne vien fiziskas, bet arī dvēseliskas sāpes.
- Jūs, grāf, esat pārāk lepns, - karaliene teica. - Es nedrīkstu dot jums kādu padomu, kuru jūs droši vien noraidīsit.
La Mols piecēlās. Viņš panāca tuvāk un gribēja palocīties, lai apliecinātu, ka viņš ir gatavs izpildīt karalienes pavēli, bet smeldzošo sāpju dēļ asaras saskrēja viņam acīs un, lai nenokristu, viņš pieķērās pie aizkara.
- Tagad jūs pats redzat, ka es esmu jums vajadzīga, - Margerita piesteidzās pie grāfa un satvēra viņu zem rokas.
- O, jā, - viņš čukstēja. - Kā gaiss, kuru es elpoju, kā gaisma, kuru cs redzu!
Tanī brīdī kāds trīsreiz pieklauvēja pie durvīm.
- Vai jūs dzirdat, kundze? - Gijona izbailēs jautāja.
- Vai tad jau! - Margerita izdvesa.
- Vai pavēlēsit atvērt?
- Uzgaidi! Liekas, ka tas ir Navarras karalis.
- O, augstība! - iesaucās la Mols, juzdams, ka no karalienes vārdiem viņa zudušie spēki atkal atgriežas. - Augstība! Ceļos nometies, es jūs lūdzu - atļaujiet man aiziet! Labāk nāvi nekā dzīvību! Žēlojiet mani! O, jūs neatbildat? Labi! Es jums izstāstīšu visu, un tad jūs pati mani aizdzīsit!
- Klusējiet, nelaimīgais! - Margerita viņu pārtrauca.
Jaunekļa izteiktie pārmetumi viņu reibināja kā salds vīns.
- O, kundze, jūs esat nežēlīga! Jūs negribat mani uzklausīt! Saprotiet taču, ka cs jūs mīlu!…
- Es jums teicu, lai jūs klusējiet! - Margerita viņu pārtrauca, aizspiezdama viņa muti ar savu silto, smaržīgo plaukstu, kuru jauneklis saķēra ar abām rokām un piespieda pie lūpām.