- Bet … - la Mols murmināja.
- Klusējiet taču, jūs, bērns! Kā jūs uzdrošināties pretoties un nepaklausīt savai karalienei!
Pēc šiem vārdiem Margerita izsteidzās no kabineta, aizvēra durvis un, atslējusies pret sienu, piespieda drebošās rokas pie sirds, lai apklusinātu tās trakos pukstus.
- Atver, Gijona! - viņa pavēlēja.
Gijona izgāja, un tūliņ aiz priekškara parādījās Navarras karaļa gudrā, noslēpumainā, mazliet uztrauktā seja.
- Jūs mani aicinājāt, madame? - viņš jautāja Margeritai.
- Jā. Vai jūsu majestāte saņēma manu vēstulīti?
- Saņēmu un atzīstos, ka biju mazliet pārsteigts.
Indriķis aizdomīgi pārlūkoja istabu, bet tūliņ nomierinājās.
- Un mazliet arī uztraukts, vai ne? - jautāja Margerita.
- Jā, kundze. Kaut gan mani uzmana nāvīgi ienaidnieki un nodevīgi draugi, es tomēr atnācu. Es atcerējos jūsu acu augstsirdīgās dzirkstis mūsu kāzu naktī, bet vakar, manā nolemtā nāves dienā, cs jūsu zvaigžņainajās acīs redzēju drošsirdības spulgu! Izlasījis jūsu vēstulīti, es nodomāju: "Draugu pamestajam, neapbruņotajam gūsteknim, Navarras karalim ir tikai viena iespēja nomirt tā, lai viņa nāvi pieminētu vēstures lappusēs: mirt viņa paša sievas nodevības dēļ."
- Augstība, - teica Margerita, - jūs runāsit citādi, kad dabūsit zināt, ka visu, kas tagad notiek, izdomājusi sieviete, kura jūs mīl un kuru … arī jūs mīlat.
Pēc šiem vārdiem Indriķis atkāpās, un viņa tumšo uzaču loku apņemtās pelēkās acis jautājoši pavērās Margeritā.
- O, nomierināties, augstība! - karaliene pasmaidīja. - Šī sieviete neesmu cs.
- Bet jūs taču atsūtījāt atslēgu? Šī vēstulīte ir jūsu rakstīta!
- Neliedzos - vēstule ir mana. Bet ar atslēgu ir savādāk. Pietiek, ja jūs zināt, ka, pirms atslēga nonāca pie jums, tā atradusies četru sieviešu rokās.
- Četru sieviešu rokās! - Indriķis izbrīnā iesaucās.
- Jā, četru sieviešu rokās, - Margerita atteica. - Mātes karalienes, baroneses de Sovas, Gijonas un beidzot manās rokās.
Indriķis klusēja, pūlēdamies atrisināt dīvaino mīklu.
- Bet tagad, augstība, runāsim nopietni, - Margerita atsāka, - un, galvenais, būsim viens pret otru pilnīgi atklāti. Dzird, ka jūsu majestāte gribot pāriet katoļticībā. Vai tā ir taisnība?
- Baumas ir nepamatotas, kundze! Es savu piekrišanu vēl neesmu devis.
- Bet jūs tomēr esat nolēmis to darīt?
- Es vēl pārdomāju. Ko man darīt? Man ir tikai divdesmit gadu, esmu gandrīz vai karalis, velns lai parauj! Ir lietas, kuru dēļ vērts upurēt reliģisko pārliecību.
- Un viena no šīm lietām ir dzīvība, vai ne?
Indriķis nevarēja nociesties nepasmaidījis.
- Jūs kaut ko kautrējaties izteikt, augstība?
- Pret saviem sabiedrotajiem cs nevaru būt pilnīgi atklāts, kundze. Jūs taču zināt, ka mēs esam tikai sabiedrotie. Ja jūs-būtu arī mana…
- …arī jūsu sieva?
- Jā… arī mana sieva.
- Kas tad būtu?
- Tad cs varbūt arī turpmāk gribētu palikt hugenotu karalis, kā mani tagad dēvē. Tagad cs apmierinos ar to, ka mani atstāj dzīvu.
Margerita uzmeta Indriķim tik dīvainu skatienu, kas varēja radīt aizdomas ikvienā vērīgākā cilvēkā.
- Un jūs par saviem panākumiem esat pārliecināts? - viņa jautāja.
- Jā, gandrīz, - Indriķis atbildēja. - Jūs zināt, ka šai saulē ne par ko nevar būt pilnīgi pārliecināts.
- Jūsu majestāte, jūs esat tik pieticīgs un padevīgs, ka, atteikdamies no karaļa troņa un reliģiskās pārliecības, - vismaz tā runā - jūs atteiksities arī no savienības ar Francijas princesi.
Šie vārdi bija tik zīmīgi, ka Indriķis neviļus nodrebēja, bet tūliņ atkal savaldījās.
- Pamēģiniet atcerēties, kundze, - viņš teica, - ka šobrīd es nevaru rīkoties pēc savas gribas. Esmu spiests darīt to, ko par labu atzīs Francijas karalis. Bet, ja jūs gribētu zināt manas domas par to, no kā ir atkarīgs mans tronis, mana laime un dzīvība, ticiet man, es nekad nedibinātu savu nākotni uz tām likumīgajām tiesībām, kādas man dod mūsu piespiedu laulība. Es drīzāk kā vientuļš mednieks apmestos uz dzīvi kādā pilī vai iestātos klosterī, lai nožēlotu savus grēkus.
Šī aklā padevība liktenim, atteikšanās no dzīves Margeritu sabiedēja.
- Jūs, majestāte, šķiet, ne visai ticat zvaigznei, kas mirdz virs katra karaļa galvas? - Margerita dzēlīgi jautāja.
- Pašlaik es savu zvaigzni gan veltīgi meklēju. To aizsegusi mani apdraudošie mākoņi.
- Bet ja nu sievietes elpa aizpūš šos mākoņus, un jūsu zvaigzne atmirdz vēl spožāk nekā agrāk?
- Tas nebūs viegli, - Indriķis atbildēja.
- Jūs domājat, ka tādas sievietes nav?
- Nē, es tikai neticu viņas spēkam.
- Jūs gribējāt teikt - viņas gribasspēkam?
- Es teicu - viņas spēkam, un vēlreiz to atkārtoju. Sieviete ir stipra vienīgi tad, ja viņu vienlīdz junda mīla un personīgā interese. Ja viņu iespaido tikai viena no šīm divām jūtām, viņu var ievainot tāpat kā Ahilcju. Bet uz šīs sievietes mīlu, man, protams, nav ko cerēt.
Margerita klusēja.
- Uzklausiet mani, - Indriķis turpināja. - Kad Senžermenokseruā tornī nodunēja pēdējais zvana sitiens, jums, protams, vispirms vajadzēja padomāt, kā atgūt brīvību, kuru jums laupīja, lai iznīcinātu manus piekritējus. Bet es domāju par savas dzīvības glābšanu. Tas ir pats galvenais. Navarru mēs pazaudēsim, to es zinu ļoti labi. Bet Navarras valsts nav nekas salīdzinājumā ar brīvību, kuru jūs atkal atgūsit, un tiesībām skaļi sarunāties savā guļamistabā, ko jūs neuzdrošināties, kad šinī kabinetā kāds jūs noklausās.