Rūpju māktā Margerita tomēr nenoturējās nepasmaidījusi. Navarras karalis piecēlās un gatavojās aiziet. Pulkstenis bija nositis vienpadsmito stundu, un visi Luvrā jau gulēja vai vismaz izlikās, ka guļ dziļā miegā.
Paspēris dažus soļus uz durvju pusi, Indriķis apstājās.
Tikai tagad viņš atcerējās, kas viņu bija pamudinājis ierasties pie karalienes.
- Kundze, vai jūs gribat man kaut ko teikt? - viņš jautāja. - Vai varbūt jūs gribējāt man dot izdevību pateikties jums par manas dzīvības paildzināšanu, kuru karalis man, pateicoties jūsu klātbūtnei ieroču zālē, laipni piešķīra?
Margerita vienaldzīgi paraustīja plecus.
Tanī brīdī aiz slepenajām durvīm atskanēja savāds troksnis, kas atgādināja skrāpēšanos.
Margerita aizveda karali pie durvīm.
- Klausieties! - viņa teica.
- Māte karaliene iznāca no savām istabām, - aiz durvīm atskanēja satraukta balss.
Indriķis tūliņ pazina runātāju. Tā bija baronese de Sova.
- Kurp viņa dodas? - Margerita jautāja.
- Pie jūsu majestātes.
Noplīvoja izgaistoša zīda drēbju šalka. Sovas kundze steidzīgi aizgāja.
- O! - iesaucās Indriķis.
- Es jau tā domāju, - Margerita noteica. - Vina!… Es dzirdu solus… Klusu!
Un, noliekusies pie Indriķa, viņa kaut tam ko iečukstēja ausī.
Jaunais karalis uzmanīgi klausījās. Pēc tam viņš nekavēdamies pazuda aiz gultas aizklāja.
Tad Margerita iesteidzās kabinetā, kur drudžainās bailēs gaidīja la Mols.
- Klusē! - viņa čukstēja, noliekusies pie grāfa tik tuvu, ka tas juta savā sejā viņas maigo elpu. - Klusē!
Atgriezusies guļamistabā, Margerita ātri atpina matus, ar dunci pārgrieza kleitas saitītes un devās gulēt.
Tikko viņa bija iekāpusi gultā, durvīs nokrakšķēja atslēga.
Katrīnai bija atslēgas no visām Luvras pils durvīm. Nolikusi pie durvīm četrus sargus, Katrīna ienāca guļamistabā.
- Kas tur ir? - iesaucās Margerita.
It kā sabiedēta, viņa atmeta aizklāju un baltā naklstērpā izlēca no gultas. Ieraudzījusi Katrīnu, viņa steidzās noskūpstīt tai roku. Meitas veikli viltotais pārsteigums piekrāpa pat gudro nozāļotāju.
XIV
Otrā kāzu nakts
Māte karaliene ātri pārskatīja istabu. Samta naklskurpcs pie gultas, Margeritas uz krēsliem izsvaidītie apģērba gabali, viņas miegainās acis, kuras tā patlaban berzēja, Katrīnu pārliecināja, ka meita tikko pamodusies. Apmierināta par sava nodoma izdošanos, māte karaliene pasmaidīja un apsēdās.
- Sēdies, Margerita, - viņa teica. - Parunāsimies.
- Klausos, madamel
- Ir laiks, - Katrīna iesāka un aizvēra acis, kas bija zīme, ka viņa kaut ko dziļu pārdomā un grib savas domas slēpt, - ir laiks tev zināt, ka mēs ar tavu brāli rūpējamies par tavu laimi.
Tic, kas pazina Katrīnu, zināja, ka šāds ievads neko labu nesola.
- Ko viņa man teiks? - Margerita nodomāja.
- Izprecinot tevi, - florenciete turpināja, - mēs galvenokārt, protams, ņēmām vērā svarīgus politiskos motīvus, kuriem valdniekiem bieži vien jāpakļaujas. Bet mēs nekad, nabaga bērns, negaidījām, ka Navarras karalis pret tevi, savu jauno, skaisto un apburošo sievu, izturēsies tik vienaldzīgi.
Margerita piecēlās un, ievīstījusics vieglajā naktstērpā, padevīgi palocījās.
- Tikai šovakar es dabūju zināt, - Katrīna turpināja, - citādi es būtu atnākusi jau agrāk, ka tavs vīrs neparāda tev ne mazāko ievērību, ko tu pelni ne vien kā daiļa sieviete, bet arī un vēl vairāk - kā Francijas
princese.
Margerita nopūtās. Katrīnu tas apmierināja un viņa turpināja:
- Navarras karalis atklāti uztur sakarus ar kādu manu galma dāmu, kuras jūsmošana par viņu izvērtusies par skandālu. Viņš nicina sievieti, kuru apprecēdams, viņš var justies pagodināts. Tā ir nelaime, kur mēs, nabaga varenie, neko nevaram līdzēt, bet par ko ikviens pilsonis prasītu no sava svaiņa atbildi un izsauktu viņu uz divkauju vai arī liktu to izdarīt savam dēlam.
Margerita nodūra galvu.
- Tavas sasarkušās acis un izturēšanās pret de Sovas kundzi jau sen liecina, ka tavas sirds brūces nevar sadzīt, - Katrīna runāja tālāk.
Gultas aizklājs viegli sakustējās. Margerita uztraucās. Par laimi Katrīna to neievēroja.
- Šo brūci, - viņa turpināja vēl laipnākā balsī, - šo brūci, mans bērns, var sadziedēt vienīgi mātes roka. Mēs gribējām darīt tevi laimīgu, bet mūsu cerības nepiepildījās. Izrādās, ka Indriķis ik naktis samaina durvis un ieiet istabā, kur viņam nevajadzētu būt. Tas nav piedodams. Nav šaubu, ka pie pirmās izdevības šis vieglprātīgais var pāriet mūsu ienaidnieku pusē un tevi no mums atsvešināt. Šādos apstākļos mums ir tiesības viņu brīdināt un gādāt par lavai kārtai cienīgāku nākotni.
- Jūsu mātes mīlas pilnās rūpes mani dziļi aizskar un iepriecina, - Margerita sacīja, - bet es tomēr iedrošinos jūsu majestātei atgādināt, ka Navarras karalis ir mans vīrs.
Uztrauktā Katrīna pievirzījās meitai vēl tuvāk.
- Tavs vīrs? Vai tad ar baznīcas svētību vien jau pietiek, lai būtu vīrs un sieva? Viņš un tavs vīrs?! O, mana meita, ja tu būtu baroneses de Sovas vietā, tad tu varētu tā runāt. Navarras karalis nav piepildījis mūsu cerības. Kopš tu viņam parādīji to godu un kļuvi par viņa sievu, viņš tavas tiesības atdevis citai. Pat šai brīdī… - Katrīna klusāk piebilda. - Nāc man līdzi… Šī ir atslēga no de Sovas kundzes istabām… Nāc, un tu varēsi pārliecināties…
- Klusāk, es jūs lūdzu, klusāk! - Margerita viņu pārtrauca. - Jūs ne vien maldāties, bet arī…