- Bet arī?
- Bet arī varat uzmodināt manu vīru.
Margerita graciozi piecēlās, paņēma rožainu vaska sveci un piegāja pie gultas. Ar maigo roku atvilkusi krāšņo aizklāju, viņa smaidīdama paskatījās uz māli un norādīja uz Navarras karali. Melnās matu cirtas sedza spilvenu, mute bija puspavērta; karalis acīmredzot gulēja dziļā miegā. Nobālusi, stīvu skatu, atliekusies atpakaļ, it kā baidīdamsās iekrist bezdibenī, Katrīna nolūkojās uz Indriķi. No viņas krūtīm izlauzās apslāpēti kunkstieni.
- Jūs redzat, kundze, - teica Margerita, - ka baumas, kuras jūs esat dzirdējusi, ir nepatiesas.
Katrīna mirkli lūkojās uz savu meitu un Indriķi. Domās viņa salīdzināja karaļa bālo seju un vieglu zilu riņķu apēnotās acis ar Margeritas gaišo smaidu un mēmās dusmās sakoda plānās lūpas.
Margerita ļāva mātei labi apskatīt šo ainu, kas viņu šausmināja vairāk nekā Medūzas galva. Tad viņa nolaida aizklāju un uz pirkstgaliem piegājusi pie Katrīnas, apsēdas iepriekšējā vietā.
- Tātad jūs, godātā kundze, gribējāt teikt?…
Nozāļotāja labu brīdi vēroja Margeritu, it kā mērodama jaunās sievietes bērnišķību. Bet Margeritas mierīgā izturēšanās šo dzēlīgo skatu salauza.
- Neko negribēju, - atteica māte karaliene un lielā steigā izgāja no guļamistabas.
Tiklīdz viņas soļi gaitenī bija izgaisuši, gultas aizklājs atkal atvērās un Indriķis nokrita Margeritas priekšā uz ceļiem.
Acis viņam mirdzēja, rokas drebēja, un viņš tik tikko varēja paelpot.
- Margerita! - karalis iesaucās, sievas rokas noklādams ar skūpstiem. - Kā lai es jums pateicos?
- Augstība, - Margerita atvairīja viņa skūpstus, - jūs aizmirstat, ka šinī brīdī kāda nabaga sieviete, kurai jūs esat parādā dzīvību, ļoti cieš. Tā ir baronese de Sova, - viņa klusu piebilda. - Viņa, sūtīdama jūs pie manis, ir upurējusi savu greizsirdību. Kas zina, varbūt viņai pieliks drosmes ziedot arī dzīvību. Jūs labāk par visiem zināt, cik bīstamas ir manas mātes dusmas.
Indriķis nodrebēja. Viņš piecēlās un gribēja aiziet.
- Nē, nē, nav ko uztraukties, - Margerita šķelmīgi teica.
- Var taču būt tā, ka, saņēmis atslēgu, jūs šoreiz gribējāt dot priekšroku man?
- Es to jums arī dodu, Margerita! Ja tikai jūs apsolāties aizmirst…
- Klusāk, augstība, klusāk! - Margerita viņu pārtrauca ar to pašu frāzi, ar kuru pirms dažām minūtēm bija atraidījusi māli. - Kabinetā kāds var mūs noklausīties. Es vēl neesmu pilnīgi brīva, augstība.
- Jums taisnība, - teica Indriķis. - Es piemirsu, ka man nebūs laime piedalīties šī interesantā skala beigu daļā. Šai kabinetā…
- Ieiesim tajā, augstība, - Margerita aicināja. - Es jūs iepazīstināšu ar kādu slaktiņā ievainotu varoni. Viņš bija nācis uz Luvras pili brīdināl jūsu majestāti par draudošajām briesmām.
Karaliene devās uz kabinetu. Indriķis viņai sekoja. Durvis atvērās. Karalis pārsteigts apstājās, ieraudzīdams šai greznajā, mīlas nerātnību piesātinātajā buduārā svešu vīrieti.
Vēl pārsteigtāks bija la Mols, tik negaidīti atrazdamies Navarras karaļa priekšā. Indriķis uzmeta Margeritai zobgalīgu skalu, bet viņa neapmulsa.
- Augstība, - viņa teica, - man bailes, ka šo ievainoto jaunekli var nogalināt pat manās istabās. Viņš ir viens no jūsu majestātes kalpiem, un cs viņu nododu jūsu aizsardzībā.
- Majestāte, cs esmu grāfs Leraks de la Mols, kuru jūs gaidījāt, - jauneklis paskaidroja. - Es jums atvedu ieteikuma vēstuli no nelaimīgā Teliņi, kas uzbrukumā krita man līdzās.
- Jā, karaliene man šo vēstuli nodeva, - sacīja Jndriķis.
- Bet vai jums nav vēl otra vēstule no Langdokas gubernatora?
- Ir, kungs, man to vajadzēja nodot jums tūlīt pēc ierašanās Parīzē.
- Kāpēc jūs to nedarījāt?
- Es biju Luvrā vakar vakarā, bet jūsu majestāte bija tik nevaļīgs, ka nevarēja mani pieņemt.
- Pareizi. Bet vēstuli jūs man varējāt nodot ar kāda cita starpniecību.
- Grāfs de Oriaks man pavēlēja nodot vēstuli jūsu majestātei personīgi. Viņā ir ļoti svarīgas ziņas, un viņš neuzdrošinājās tās uzticēt parastam sūtnim.
- Taisnība, - izlasījis vēstuli, karalis atbildēja. - Viņš man ieteic pēc iespējas drīzāk ierasties Bearnā. Kaut gan Oriaks ir katolis, viņš ir viens no maniem vistuvākajiem draugiem. Varbūt viņš kā provinces gubernators zināja, kam vajadzēja notikt. Velns lai parauj! Ja es vēstuli būtu saņēmis laikā, mēs tagad atrastos drošībā Larošelā vai kādā piemērotā līdzenumā. Ar apmēram diviem trim tūkstošiem jātnieku mēs gan prastu aizsargāties.
- Izlietu ūdeni ncsasmelsi, augstība, - Margerita klusi ierunājās. - Negaudīsimies par pagātni, bet pārdomāsim, ko darīt nākotnē.
- Tas nozīmē, ka jūs manā vietā vēl atrastu kādu izeju? - Indriķis jautājoši paskatījās uz sievu.
- Protams. Es to visu pieņemtu, ka no trim kāršu partijām būtu zaudējusi tikai vienu.
- O, kaut cs varētu būt pārliecināts, ka arī jūs uz pusēm ar mani piedalāties šai spēlē! - Indriķis iesaucās.
- Ja es gribētu pāriet jūsu ienaidnieku pusē, man nebūtu ilgi jāvilcinās, - atbildēja Margerita.
- Tiesa, es esmu nepateicīgs. Jums taisnība. Vēl visu var vērst par labu.
- Madame, - brīdi uzlūkojis la Molu, Navarras karalis uzrunāja Margeritu, - ko jūs esat nodomājusi darīt ar grāfa kungu?
- Vai grāfs nepamanīts nevar izkļūt no Luvras pils?
- Tas ir ļoti grūti izdarāms.
- Tādā gadījumā varbūt grāfs la Mols atradīs kādu brīvu stūrīti jūsu majestātes istabās?