- O, kundze, jūs tā runājat, it kā es vēl būtu hugenotu karalis un man būtu tauta.
Iestājās klusums.
- Grāfs Oriaks raksta, - sacīja Indriķis, vēlreiz pārlasījis la Mola iedoto vēstuli, - ka jūsu māte bijusi katoliete, un ka tāpēc viņš arī izturoties pret jums tik labvēlīgi.
- Grāfa kungs, cik cs atceros, tad jūs esat solījies pāriet katoļticībā?
- jautāja Margerita. - Tā taču jūs man teicāt?
- Es patiešām tā teicu, augstība, - la Mols atbildēja. - Bet jūs izturējāties pret maniem vārdiem tik vēsi, ka es neuzdrošinājos…
- Tāpēc, ka tie mani neieinteresēja, grāf. Izstāstiet par to karalim.
- Kas tas ir par solījumu? - karalis prasīja. - Stāstiet!
La Mols izklāstīja karalim jau zināmo stāstu par lūgšanu un zvērestu pāriet katoļticībā.
Indriķis klausījās, savilcis uzacis. Kā skeptiķis, viņš attaisnoja pāriešanu citā ticībā savtīgu labumu dēļ, bet, ka uz to varēja pamudināt pati ticība, to viņš nevarēja saprast.
- Liekas, karalis negrib pieņemt manu nabaga draugu savā apsardzībā,
- Margerita nodomāja.
La Mols jutās ļoti neveikli. Margerita ar sievišķīgu izveicību steidzās viņam palīgā.
- Augstība, - viņa teica, - mēs pavisam piemirstam, ka nabaga ievainotajam vajadzīgs miers. Arī man gribas gulēt…
La Mols tiešām bija ļoti bāls. Margeritas pēdējie vārdi lika viņam nobālēt vēl vairāk.
- O, kundze, viss ir ļoti vienkārši, - Indriķis atteica. - Grāfs de la Mols taču var palikt tepat!
Jauneklis lūdzoši paskatījās uz Margeritu un, kaut arī atradās divu valdnieku tuvumā, noguruma un sāpju dēļ bezspēcīgi atkrita krēslā.
Margerita redzēja, cik daudz mīlas bija viņa skatā un smeldzošu sāpju viņa nespēkā.
- Majestāte, - viņa ieminējās, - jums vajag atlīdzināt šim jauneklim, kas licis uz spēli savu dzīvību, lai jums paziņotu par admirāļa un Teliņī nāvi.
- Pavēliet, madame, es esmu gatavs paklausīt, - Indriķis atbildēja.
- Jūsu majestāte šonakt pārgulēs šeit, uz dīvāna, bet grāfam de la Moiam atļausit pārnakšņot pie jūsu kājām. Bet es, - smaidīdama piebilda Margerita, - ar sava augsldzimušā laulātā drauga atļauju pasaukšu Gijonu un iešu gulēt. Ticiet man, augstība, es neesmu mazāk nogurusi kā jūs abi.
- Ja grāfs de la Mols spētu aiziet līdz manai guļamistabai, viņš varētu pārgulēt manā gultā, - Indriķis teica.
- Šonakt ne jūs, ne grāfs jūsu guļamistabā nevar justies drošībā, - Margerita pretojās.
Atbildi nesagaidījusi, viņa pasauca Gijonu un pavēlēja sakārtot karalim gultu, bet pie viņa kājām uzklāt guļasvietu la Molam, kas par parādīto godu, acīmredzot, jutās tik apmierināts un laimīgs, ka bija aizmirsis pat savals sāpošās brūces.
Ar ceremoniālu reveransu atvadījusies no karaļa, Margerita iegāja savā guļamistabā un, aizslēgusi visas durvis, devās gulēt.
Luvras pils torņa pulkstenis nosita divas reizes. Pārmijis ar la Molu dažus vārdus par politiku, karalis drīz vien cieši aizmiga un sāka tik skaļi krākt, it kā gulētu savā ādas gultā Bearnā.
La Mols droši vien būtu aizmidzis tāpat kā karalis, ja aiz sienas negulētu Margerita. Arī karaliene negulēja. Viņa gultā nemierīgi mētājās no vieniem sāniem uz otriem. Šis troksnis neļāva jauneklim aizmigt.
- Viņš ir ļoti jauns, - Margerita bezmiegā čukstēja, - un pavisam kautrs. Varbūt… ka viņš būs pat… to mēs redzēsim… pat mazliet smieklīgs. Viņam ir skaistas acis… viņš ir daiļi noaudzis… viņš ir apburošs!… Tikai viņš varēja būt drošsirdīgāks! Viņš vairās… liedzas… Žēl, sapnis sākās tik jauki… Nekas! Paļausimies uz trakās Anrietas trīskārtējo dievu gribu.
Tikai rīta pusē Margerita aizmiga, čukstēdama saldos vārdus: Eross, Kupidons, Amors.
XV
Sievietes griba - Dieva griba
Margerita nebija maldījusies. Noskaitusies par nospēlēto komēdiju, kuras intrigu viņa skaidri nojauta, bet kuras norisi viņa nevarēja novērst, Katrīna meklēja, kur izgāzt savas dusmas.
Māte karaliene devās pie savas galma dāmas.
Dc Sovas kundze gaidīja divus viesus. Viņa cerēja redzēt Indriķi, bet baidījās no mātes karalienes. Baronese pusģērbusics gulēja gultā, bet Dariola sēdēja priekšistabā. Pēkšņi ārdurvīs nokrakšķēja atslēga un bija dzirdami lēni soļi, kuru smago dunu slāpēja biezais paklājs. Tie nebija Indriķa vieglie, steidzīgie soļi. Viņa noprata, ka pārsteigtā Dariola nespēj paziņot par viesa ierašanos, tāpēc, atspiedusies uz rokas un uzmanīgi klausīdamās, viņa sāka gaidīt.
Pacēlās aizkars. Ieraudzījusi Katrīnu Mediči, jaunā sieviete nodrebēja.
Katrīna likās ļoti mierīga. Bet baronese de Sova saprata, cik daudz ļaunu domu un varbūt pat nežēlīgu atriebības plānu slēpās šai ārējā vienaldzībā. Sovas kundze gribēja izlēkt no gultas, bet karaliene ar rokas mājienu viņu atturēja.
Nabaga Šarlote paklausīja.
- Vai jūs Navarras karalim atslēgu nodevāt? - Katrīna jautāja.
- Jā, godātā kundze… - Šarlote atbildēja, velti mēģinādama runāt tikpat pārliecinoši kā Katrīna.
- Un jūs viņu redzējāt?
- Kuru? - de Sovas kundze vaicāja.
- Navarras karali.
- Nē, madame. Bet es viņu gaidu. D/irdot atslēdzam durvis, es pat nodomāju, ka ieradies viņš.
Dzirdot šo atbildi, Katrīna sadusmojās. Viņas īsā, tuklā roka savilkās dūrē.
- Un tomēr tu ļoti labi zināji, - viņa, grīni smīnēdama, teica, - tu, Šarlote, ļoti labi zināji, ka Navarras karalis šonakt pie tevis neieradīsies.
- Es … godātā kundze, es to zināju?! - Šarlote iesaucās dziļi pārsteigta: