Nevarēdams vairs izvairīties, Indriķis īsos vārdos pastāstīja Alansonas hercogam par de la Mola ierašanos Parīzē un viņa ievainošanu ceļā uz Luvru.
Hercogs pagriezās un no kabineta iznākušais la Mols stāvēja viņa priekšā.
Ieraudzījis skaisto, bālo jaunekli, kas ar savu daiļumu un slimīgo bālumu bija divkārt pievilcīgs, Fransuā juta sirdī mostamies jaunas šaubas un nemieru. Margerita vienlaikus bija aizskārusi viņa patmīlību un greizsirdību.
- Brāli, - viņa teica, - es galvoju, ka laimīgs būs tas, kas izmantos šī jaunekļa pakalpojumus. Ja tu pieņemsi viņu savā dienestā, viņš būs atradis tevī spēcīgu aizstāvi, bet tu - padevīgu kalpu.
- Māsa, - Fransuā strauji iesaucās, - ja grāfam de la Molam patīk, viņš pēc pusstundas var pārvietoties pie manis, kur viņš varēs justies drošībā.
Pēc pusstundas la Mols, saņēmis Margeritas norādījumus, noskūpstīja viņas manto malu un steidzīgi, cik to atļāva brūces, pa kāpnēm devās uz Alansonas hercoga istabām.
Pagāja vairākas dienas. Labā saskaņa starp Navarras karali un viņa sievu turpinājās. Indriķim nevajadzēja atklāti atteikties no savas līdzšinējās ticības, viņu pārsvētīja karaļa garīdznieks un ik rītu viņš piedalījās Luvras pils dievkalpojumā. Vakaros viņš atklāti ieradās sievas guļamistabā, brīdi ar viņu papļāpāja, pēc tam pa mazajām, slepenajām durvīm devās pie
baroneses de Sovas, kura viņam ziņoja par Katrīnas apmeklējumiem un brīdināja no jaunām briesmām.
Saņemdams brīdinājumus no divām pusēm, Indriķis pret māti karalieni izturējās divkārt uzmanīgi. Katrīnas seja arvien vairāk noskaidrojās. Kādu rītu Indriķis viņas bālajās lūpās pat samanīja laipnu smaidu.
Slepkavošana vēl turpinājās, bet tas notika aizvien retāk. Pēdējās dienās bija nogalināts tik daudz hugenotu, ka dzīvo vidū viņu bija pavisam maz. Lielākā daļa bija iznīcināta Bērtuļa naktī, daudzi aizbēga, bet daži slēpās. Kārlim IX šīs lielās hugenotu medības sagādāja lielu baudu. Ja viņš kādreiz nevarēja tajās piedalīties, viņš ar labpatiku uzklausīja nostāstus par citu sarīkotajiem slaktiņiem. —
Kādudien pēc kroketa spēles Kārlis galminieku pavadībā ieradās pie mātes. Karaļa seja staroja priekā.
- Māmiņ, - viņš teica, skūpstīdams karalieni, kura jau pūlējās atminēt, kas ir dēla labās omas cēlonis, - es jums atnesu labas ziņas. Velns lai parauj, vai jūs vēl nezināt pēdējo jaunumu? Slavenais admirāļa līķis, par kuru domājām, ka tas ir pazudis, atkal ir atrasts!
- Vai tiešām? - Katrīna iesaucās.
- Jā, jā! Droši vien jūs tāpat kā es domājat, ka suņi viņu saplosījuši, bet mēs abi esam maldījušies. Mana tauta, mana labā, slavenā tauta bijusi ļoti asprātīga: viņa pakārusi admirāli pie Monfokona laukuma karātavām. Kopš brīža, kad es uzzināju par admirāļa nāvi, man visu laiku gribējās viņu redzēt. Šodien ir brīnišķīgi'jauks laiks. Visur plaukst viskrāšņākie ziedi, gaiss piesātināts ar maigām smaržām, un es jūtos veselāks nekā jebkad agrāk. Kāpsim zirgos, māmiņ, un jāsim aplūkot admirāli!
- Mans dēls, es labprāt jātu tev līdzi, - Katrīna atbildēja, - bet šoreiz tas nav iespējams. Man paredzēta satikšanās, kuru nevaru atlikt. Bez tam, - viņa vēl piebilda, - apmeklējot tik ievērojamu personu kā admirāli, mums jāaicina līdzi viss galms. Tas dos iespēju redzēt dažu labu interesantu parādību. Tad mēs redzēsim, kas paklausīs mūsu aicinājumam un kas to noraidīs.
- Nudien, jums taisnība, mātes kundze! - iesaucās karalis. - Atliksim mūsu apmeklējumu līdz rītdienai. Uzaiciniet savus izredzētos un es parūpēšos par savējiem; vai vēl labāk - nelūgsim nevienu. Vienkārši paziņosim, ka mēs apmeklēsim Monfokona laukumu, lai tad katrs dara, kā grib. Uz redzēšanos, māmiņ! Es iešu taurēt.
Izgājis no mātes istabas, Kārlis IX devās uz savu ieroču kabinetu, paņēma medību ragu un sāka taurēt tik skaļi, ka tas nedarītu kaunu pat slavenajam Rolandam. Grūti bija saprast, kā no šī vājā slimīgā ķermeņa un bālajām lūpām varēja plūst tik spēcīga elpa.
Stāstīdama par satikšanos, Katrīna nemeloja. Drīz vien pēc karaļa aiziešanas ienāca kāda apteksne un kaut ko iečukstēja viņai ausī. Katrīna smiedamās piecēlās, laipni, palocīdama galvu, atvadījās no klātesošajiem
galminiekiem un izgāja no istabas.
Florencietis Renē, ar kuru Navarras karalis Bērtuļa nakts vakarā bija tik diplomātiski sarunājies, gaidīja karalieni viņas lūgšanu istabā.
Renē palocījās.
- Vai vakar manu vēstuli saņēmāt? - Katrīna jautāja.
- Man bija tas gods.
- Vai manu uzdevumu izpildījāt? Vai vēlreiz pārbaudījāt Ružē sastādīto horoskopu, kas tāpat kā Nostrdamas gaišreģa pareģojumi apgalvo, ka visi trīs mani dēli būs valdnieki? Pēdējās dienās daudz kas mainījies, Renē, un man gribētos cerēt, ka arī likteņa draudi var mīkstināties.
- Augstā kundze, - Renē, galvu kratīdams, sacīja, - jūs zināt, ka likteni nekādas pārmaiņas nevar ietekmēt. Gluži otrādi - liktenis vada notikumu gaitu.
- Bet jūs taču upurējāt?
- Jā, madame, - Renē atbildēja. - Mans pirmais pienākums - izpildīt jūsu pavēles.
- Un iznākums?
- Tas pats, kundze.
- Kā? Melnais jērs atkal trīsreiz ieblējās?
- Jā, kundze!
- Zīme ka trīs no manas dzimtas mirs šausmīgā nāvē! - Katrīna čukstēja.
- Diemžēl, - Renē atbildēja.
- Bet tālāk?
- Tālāk upura iekšās mēs atradām to pašu, ko citās reizēs: aknas bija pieaugušas otrādi.