- Jā, kundze, - intendants atbildēja. - Grāfa kungs šodien ēda pat ar lielāku ēstgribu nekā parasti.
- Labi, - hercogiene atteica.
Dodamies lejā, daiļā pavēlniece uzrunāja savu pavadoni:
- Monsieur Arguson, mēs jāsim uz Luvru. Lūdzu, uzmaniet grāfu Anibālu de Kokonnu. Viņš ir ievainots un nespēcīgs, un es gan nevēlos, ka viņam uzbruktu kāda nelaime. Tas sagādātu lielu prieku hugenotiem, kuri pēc Bērtuļa nakts viņu briesmīgi ienīst.
Un Nevērās hercogiene, ziedoša, smaidā atplaukusi, sēdās zirgā, lai dotos uz Luvru, kur bija jāpulcējas visai dižciltīgo sabiedrībai.
Pulksten divos pēcpusdienā gara rinda jātnieku, zeltā un dārglietās zaigojošos tērpos, nogriezās gar Inokenta kapsētu SendenI ielā un vijās starp namu rindām, saulē atmirdzēdama kā milzu zvārguļčūska.
XVI
Ienaidnieka līķis arvien smaržo patīkami
No rīta, Katrīnas un hercoga Gīza klātbūtnē, Kārlis IX bija pastāstījis Navarras Indriķim par iecerēto jājienu uz Monfokona karātavām, vai pareizāk - apskatīt pie tām pakārtā admirāļa sakropļoto līķi. Sākuma Indriķis gribēja atteikties. Katrīna to vien gaidīja. Dzirdot Navarras karaļa pirmos vārdus, pēc kuriem varēja saprast, ka viņš atteiksies, Katrīna smaidīdama saskatījās ar hercogu Gīzu. Indriķis to pamanīja, viņš nojauta, cik bīstama ir situācija un pasteidzās savu kļūdu labot.
- Taisnību sakot, kāpēc gan man nejāt? - viņš teica. - Es esmu katolis un man jāpilda jaunās ticības prasības. Jūsu majestāte var uz mani paļauties, - pagriezies pret Kārli IX, Indriķis piebilda. - Es pavadīšu jūs arvien un visur.
To teicis, viņš paskatījās apkārt, kam viņa piekrišana ir sagādājusi raizes.
Jātnieku vidū viskošākais zieds bija Margerita, kura ar savu daiļumu, vāro svaigumu un apburošo tērpu sajūsmināja visus. Šīs sajūsmas labu dalu pelnīja arī viņas ceļabiedre Nevērās hercogiene, kuras baltais zirgs, it kā lepodamies ar savas jājējas daiļumu, soļoja ar lepni izslictu galvu.
- Kas jauns, hercogien? - Navarras karaliene vaicāja.
- Cik es zinu, nekas, kundze, - Anrieta atbildēja. - Kur tu liki savu hugenotu? - viņa klusu piebilda.
- Es viņam atradu visai drošu mitekli, - Margerita tikpat klusu paskaidroja. - Bet ko dara tavs briesmīgais slepkava?
- Viņš vēlējās piedalīties jājienā un tagad jāj uz Nevērās hercoga kaujas zirga, kurš nav mazāks par ziloni. Es atļāvu grāfam piedalīties, cerēdama, ka viņš nesastaps tavu hugenotu, kas droši vien būs palicis mājās.
- Ja arī viņš būtu šeit, - Margerita atsmaidīja, - nedomāju, ka viņi sāktu ķildu.
- Bet kur gan ir Alansonas hercogs? - jautāja. Anrieta. - Es viņu neredzu.
- Viņš drīz vien ieradīsies. Šorīt viņam sāpēja acis un viņš nemaz negribēja jāt. Bet tā kā visi zina, ka viņš, negribēdams atbalstīt brāļa Kārļa un Indriķa uzskatus, ciena hugenotus, viņam lika nojaust, ka viņa neierašanās būs aizdomīga. Tad viņš piekrita… Paskaties turp! Vai tu dzirdi troksni un kliedzienus? Viņš droši vien būs jājis caur Monmartras vārtiem.
- Jā, tas ir viņš. Es viņu pazīstu, - Anrieta atbildēja.
- Viņš šodien ļoti labi izskatās. Pēdējā laikā viņš sev veltī daudz lielāku vērību. Vai tik viņš nav iemīlējies? Būt karaļasiņu princim ir diezgan jauki' Viņš auļo tieši ļaužu pūlī, visi pašķir ceļu.
- Mans Dievs! - Margerita iesmējās. - Viņš samīs arī mūs! Hercogicn, pavēliet saviem pavadoņiem atvirzīties sāņus! Tur viens pārdrošnieks negrib griezt ceļu, kas viņam varētu maksāt dzīvību.
- O, tas ir mans varonis! - iesaucās hercogiene. - Skaties, skaties!
Gribēdams tikt tuvāk Nevērās hercogienei, Kokonna tiešām izjāja no
ierindas. Tai brīdī, kad viņš šķērsoja laukumu, kas šķira ielu no Sendenī priekšpilsētas, kāds Alansonas hercoga svītas jātnieks, velti pūlēdamies savaldīt savu straujo zirgu, uzauļoja Kokonnam virsū. No spējā trieciena Kokonnas milzīgais zirgs sagrīļojās un grāfa platmalē novēlās zemē. Nikns skats dzēla negaidīto uzbrucēju.
- Ak, Dievs, - Margerita iečukstēja draudzenei ausī. - Tas ir grāfs dc la Mols!
- Tas skaistais, bālais jauneklis? - hercogiene pārsteigta iesaucās.
- Jā, jā, tas pats, kurš nule gandrīz vai nogāza no zirga tavu pjemontieti.
- O, kaut tik nenotiktu kaut kas briesmīgs! Viņi saskatās… viņi pazīst viens otru!
Kokonna tiešām pazina la Molu un izbrīnā izlaida no rokām pavadu. Viņš bija pārliecināts, ka savu ienaidnieku ir nogalinājis, vai vismaz uz kādu laiku padarījis viņu cīņai nederīgu. Arī la Mols pazina Kokonnu, un viņa seja pietvīka. Pēc. tam, apskatījis apkārtni un pārliecinājies, ka tā nav īstā vieta, lai noslēgtu rēķinus, viņš iespieda zirgam piešus sānos un pievienojās Alansonas hercoga pavadoņiem. Kokonna kādu laiku stāvēja kā sastindzis. Redzēdams, ka la Mols aizjāj, beidzot arī viņš, ne vārda neteikdams, iespieda zirgam piešus sānos.
- O, es neesmu maldījusies, - Margerita noteica skumji un mazliet nicinoši. - Kas par daudz, tas par daudz!
Un viņa sakoda lūpas asinīs.
- Viņš ir ļoti skaists, - nožēlodama piebilda hercogiene.
Šajā brīdī Alansonas hercogs ieņēma savu vietu aiz karaļa un mātes karalienes. Lai pievienotos viņiem, viņa svītai vajadzēja pajāt garām Margeritai un Nevērās hercogienei. Atrazdamies viņām iepretim, la Mols noņēma cepuri, nolieca galvu gandrīz līdz Navarras karalienes zirga kaklam un, ilgās degdams, kā sveicienu gaidīja majestātes maigo skatienu.
Margerita lepni novērsās.
La Mols ievēroja viņas nicinošo sejas izteiksmi un nobālēja. Spēkus zaudējis, viņš ieķērās zirga krēpēs, lai nenokristu.
- Ak, Kungs, - Anrieta čukstēja, - palūkojies uz viņu, cietsirdīgā! Viņam palika slikti.