Bija tumša nakts. Debesis klāja draudīgi negaisa mākoņi. Sāka krist lielas, siltas lictuslāses.
Hercogs Gīzs sekoja savai ceļvcdei - feldmaršala Žaka Matiņjona meitai. Margerita viņai pilnīgi uzticējās un neko no viņas neslēpa. Stāstīja, ka to noslēpumu vidū, kurus glabāja Gijona, bijuši tik šausmīgi, ka to dēļ viņa klusējusi arī par visiem pārējiem.
Visos gaiteņos un šaurajās blakusistabās valdīja tumsa. Laiku pa laikam vienīgi zibeņa zilais atspulgs uz acumirkli apgaismoja tumšās telpas un noslēpumainos gājējus.
Hercogs turpināja iet līdzi savai ceļvcdei, kura viņu turēja aiz rokas. Beidzot viņi sasniedza kādas biezā sienā iemūrētas riņķveida kāpnes. Pa tām viņi nokļuva līdz slepenām durvīm, kuras veda uz Margeritas apartamentu priekštelpu.
Arī tur bija tumšs. Ienākusi tajā, Gijona apstājās.
- Vai jūs atnesāt to, ko vēlējās karaliene? - viņa klusā balsī jautāja.
Aleksandrs Dimā
- Atnesu gan, - Gīzs atbildēja, - bet to es atdošu viņas majestātei pašai.
- Tādā gadījumā nāciet iekšā un nekavējiet velti laiku, - tumsā atskanēja balss, kura lika hercogam nodrebēt. Viņš pazina Margeritas balsi.
Tai pašā mirklī vienā pusē pavērās zeltītām ģerboņa lilijām cauraustais violetais samta priekškars un Gīzs palsā gaismā ieraudzīja karalieni, kura nepacietīgi nāca viņam pretim.
- Es eju, kundze! - hercogs atbildēja.
Strauji vilkdams priekškaru, viņš izgāja no priekšistabas. Savukārt tagad viņa ceļvede bija Margerita Valuā. Abi devās cauri istabām, kuras viņam bija tik pazīstamas. Gijona palika pie durvīm un, piedūrusi pirkstu pie lūpām, mierināja savu karalisko pavēlnieci.
It kā saprazdama hercoga greizsirdības pilno uztraukumu, Margerita ieveda viņu savā guļamistabā.
- Nu, hercog, vai esat apmierināts? - viņa vaicāja.
- Apmierināts, jūsu augstība? Par ko? - hercogs brīnījās.
- Ar šo pierādījumu, ko es jums tagad rādu, - mazliet saīgusi, atbildēja Margerita. - Tagad jūs redzat, ka cilvēks, kuram es piederu, savā kāzu naktī mani nemaz neievēro, nav pat atnācis pie manis. Viņš netur par vajadzīgu pateikties man par to godu, kuru es viņam parādīju, izvēlēdamās viņu par savu vīru.
- Nomierinieties, madame, - skumji atbildēja hercogs, - viņš atnāks, īpaši tāpēc, ka jūs to vēlaties.
- Un to sakāt jūs, Indriķi! - Margerita iesaucās. - Jūs, kas labāk nekā visi citi zina, ka es to nevēlos. Vai tādā gadījumā es būtu jūs lūgusi ierasties Luvrā?
- Margerita, jūs mani lūdzāt atnākt, jo gribējāt iznīcināt mūsu pagātnes pēdējās atmiņas tāpēc, ka šī pagātne glabājas ne tikai manā sirdī, bet arī šai sudraba kastītē, kuru cs jums atnesu.
- Ziniet ko, Indriķi, - cieši skatīdamās hercogā, sacīja Margerita, - jūs tagad neizskatāties pēc prinča, bet drīzāk gan pēc skolnieka. Vai jūs patiešām domājat, ka es centīšos noliegt savu mīlestību uz jums? Ka es gribu nodzēst liesmu, kura varbūt arī kādreiz apdzisīs, bet kuras atblāzma nekad nebeigs starot! Nē, nē, Indriķi, jūs varat paturēt savas Margeritas vēstules un kastīti, kuru jums viņa dāvinājusi! No visām tur ieliktajām vēstulēm viņa jums lūdz tikai vienu, bet arī tikai tāpēc, ka šī vēstule var būt bīstama ne tikai viņai, bet ari jums.
- Lūk, te ir visas! - sacīja hercogs. - Meklējiet to, kuru vēlaties iznīcināt.
1S
Drebošām rokām Margerita steidzīgi pārmeklēja kastītē saliktās vēstules. Viņa aplūkoja tikai aploksnes, kas, šķiet, bija pietiekami, lai zinātu arī vēstules saturu. Pārmeklējusi sainīti, viņa nobālēja.
- Tās vēstules, kuru es meklēju, šeit nav, - viņa sacīja, paskatīdamās hercogā. - Vai jūs patiešām būsit to pazaudējis? Jūs taču neesat to atdevis…
- Par kādu vēstuli jūs. runājat, kundze?
- Par to, kurā es jums ieteicu drīzāk apprecēties.
- Lai ar to attaisnotu savu neuzticību?
Margerita paraustīja plecus.
- Nē, lai glābtu jūsu dzīvību. Man ir vajadzīga tā vēstule, kurā jums rakstīju, ka karalis, pamanījis mūsu mīlu un manas pūles izjaukt jūsu precības ar Portugāles princesi, pasauca savu ārlaulības brāli Angulemas hercogu un, norādīdams uz diviem zobeniem, sacīja: " Ar vienu no šiem zobeniem tu šovakar nogalināsi Indriķi Gīzu, citādi ar otru es rīt noduršu tevi." Kur ir šī vēstule?
- Te tā ir, - atbildēja hercogs, no azotes izvilkdams tur paslēptu aploksni.
Margerita izrāva to viņam no rokām, atvēra un pārliecinājās, ka tā bija meklētā, priekā iekliedzās un vēstuli tuvināja-sveces liesmai. Papīrs uzliesmoja un drīz vien pārvērtās pelnos. Lai galīgi iznīcinātu visas pēdas, karaliene pelnus sarpīdīja kājām.
Hercogs Gīzs klusēdams vēroja savas mīļākās drudžaino rīcību.
- Nu, Margerita, vai tagad jūs esat apmierināta? - viņš jautāja, kad viņa bija beigusi.
- Jā! Tagad, kad jūs esat apprecējis princesi Porcianu, mans brālis par manu mīlu vairs neļaunojas. Bet viņš man nekad nebūtu piedevis noslēpuma atklāšanu, par kuru es, jūs mīlēdama, nevarēju nepateikt.
- Tā ir taisnība, - hercogs Gīzs sacīja, - toreiz jūs mani patiešām mīlējāt.
- Es jūs mīlu arī tagad, Indriķi, varbūt mīlu vēl vairāk. Tagad vairājk nekā agrāk man vajadzīgs uzticams, padevīgs draugs. Es esmu karaliene, bet man trūkst troņa; es esmu sieva, bet man nav vīra.