Hercogs skumji pakratīja galvu.
- Indriķi, es jau jums teicu, es atkārtoju vēlreiz, ka mans vīrs mani nemīl, viņš mani pat neieredz un ienīst. Vai jūsu atrašanās šai istabā, kur tagad vajadzēja būt viņam, arī nepierāda viņa naidu un nicināšanu?
- Vēl nav pārāk vēls, Navarras karalis vēl nav paspējis atlaist savus galminiekus. Viņš vēl nav atnācis pie jums, bet tūlīt ieradīsies.
- Bet es jums saku, ka viņš nenāks! - Margerita bija ļoti uztraukta.
- Kundze, kundze! - Gijona, pavērusi priekškaru, steigā čukstēja. - Navarras karalis iznāca no savām istabām.
- O, es zināju, es zināju, ka viņš nāks! - hercogs Gīzs nomurmināja.
- Indriķi, - sacīja Margerita un saņēma viņa roku, - jūs tūlīt pārliecināsities, vai es protu turēt vārdu, vai uz mani var paļauties. Ieejat tajā kabinetā!
- Nē, atļaujiet man vēl laikus aiziet. Es nevaru šeit palikt, jo pēc pirmā viņa glāsta cs iznākšu no kabineta, un tad lai labie gari viņu sargā!
- Jūs esat zaudējis prātu! Ejiet, ejiet taču! Es atbildu par visu!
Pēc šiem vārdiem Margerita savu mīļāko iegrūda kabinetā.
Bija pēdējais laiks to darīt. Tiklīdz durvis aiz hercoga bija aizvērušās, Navarras karalis smaidīdams ienāca istabā. Viņu pavadīja divi pāži, nesdami lukturus, kuros katrā dega četras dzeltenas vaska sveces.
Margerita savaldīja uztraukumu un dziļi palocījās.
- Jūs vēl neguļat? - jautāja bearnietis, kura seja kā arvien bija jautra un atklāta. - Varbūt gaidījāt mani?
~ Nē, nē, jūsu majestāte, - atbildēja Margerita. - Jūs pats man vakar teicāt, ka mūsu laulība notikusi politisku apsvērumu dēļ un ka jūs mani neapgrūtināsit.
- Protams. Bet tas mums netraucēs mazliet parunāt. Ejiet, Gijona, un aiztaisiet durvis!
Margerita piecēlās un, it kā gribēdama aizturēt abus pāžus un Gijonu, pastiepa roku.
- Vai nepavēlēsit pasaukt jūsu kalpones? - karalis jautāja. - Ja gribat, es izpildīšu jūsu vēlēšanos, bet man jābrīdina, ka labāk būtu, ja mūsu saruna notiktu tikai zem četrām acīm.
Navarras karalis devās uz kabineta pusi.
- Nē, nē, nevajag! - izsaucās Margerita, nostādamās viņam ceļā. - Esmu gatava jūs uzklausīt.
Bearnietis tagad zināja, ko bija vēlējies. Viņš uzmeta kabineta aizkaram asu, caururbjošu skatu - it kā gribētu iespiesties istabas noslēpumā - un tad pagriezās pret savu bailēs nobālūšo sievu.
- Tādā gadījumām mēs mazliet parunāsim, - viņš gluži mierīgi noteica.
- Kā jūsu augstība vēlas, - atbildēja jaunā sieviete, drīzāk jau atkrizdama, nekā nosēzdamās vīra norādītajā krēslā.
Bearnietis nosēdās viņai blakus.
- Mada/ne, - viņš iesāka, - lai nu ļaudis runā, ko grib, bet mūsu laulība, man šķiet, nav nemaz tik bēdīga. Es piederu jums, jūs - man.
- Bet!… - Margerita izbailēs iesaucās.
- Tāpēc mums jāizturas vienam pret otru kā labiem sabiedrotiem, - Navarras karalis turpināja, it kā neievērodams Margeritas apjukumu. - Jūs taču šodien Dieva priekšā devāt man zvērestu. Jūs taču man piekrītat, vai ne?
- Protams.
- Es pazīstu, madanie, jūsu apķērību, zinu galma draudīgos bezdibeņus. Es esmu jauns un nevienam neesmu nodarījis ļaunu un tomēr man ir daudz ienaidnieku. Es gribētu zināt, kādai pusei piederēs tā sieviete, kura nes manu vārdu un kura altāra priekšā zvērējusi mani mīlēt?
- O, kā jūs drīkstat tā domāt!…
- Es neko nedomāju, es tikai ceru un gribu pārliecināties, vai šī cerība mani nevij. Mūsu laulības, bez šaubām, ir vai nu vienīgi tukša izkārtne, vai kaut kādas cilpas.
Margerita nodrebēja. Par to arī viņa jau bija domājusi.
- Bet kas īsti? - Navarras Indriķis turpināja. - Karalis mani ienīst, Anžū un Alansonas hercogi tāpat. Katrīna Mediči nicināja manu māti, viņa neieredz arī mani.
- O, majestāte, ko jūs runājat!
- Patiesību, - atbildēja karalis. - Es gribu, lai viņi beidzot saprot, ka viņi nav spējuši mani piemānīt un noslēpt no manis marķīza de Minī nogalināšanu un manas mātes noindēšanu. O, kā es vēlētos, ka šos vārdus bez mums dzirdētu vēl kāds cits!
- Bet jūs taču zināt, ka izņemot mūs, šeit neviena cita nav, - Margerita ātri atteica, pūlēdamās izlikties bezrūpīga un smaidīga.
- Tāpēc es arī esmu tik atklāts, tāpēc es jums varu pateikt, ka mani neapmānīs ne Francijas, ne Lotringas galmu laipnības.
- Majestāte, majestāte! - Margerita ievaidējās. •
- Kas jums ir, mana mīlā? - karalis uzsmaidīja.
- Šādas sarunas var būt bīstamas.
- Bet ne tad, kad mēs esam vieni. Tātad es jums teicu…
Margerita acīmredzot izturēja grūtu pārbaudījumu. Viņa gribēja karali
pārtraukt, bet viņš, it kā neievērodams viņas uztraukumu, savā šķietamajā vientiesībā turpināja:
- Tātad es jums teicu, ka man no visām pusēm draud briesmas. Man draud karalis, draud Alansonas un Anžū hercogi, draud māte karaliene, draud hercogs Gīzs, Majēnas hercogs un Lotringas kardināls. Visi! Es to jūtu! Šie draudi, protams, drīz vien pārtaps uzbrukumā, kuru es varētu novērst vienīgi ar jūsu palīdzību, jo visi tie, kuri mani neieredz, mīl jūs.
- Mani?! - Margerita izsaucās.
- Jā, jūs, - Navarras karalis mierīgi atbildēja. - Jūs mīl karalis Kārlis, mīl Alansonas hercogs, karaliene Kartrīna, un, beidzot, jūs mīl arī hercogs Gīzs.
- Majestāte! - Margerita čukstēja.
- Tas taču nav nekas dīvains, ka viņš jūs mīl! Es taču runāju par jūsu brāļiem un radiniekiem. Bet mīlēt radiniekus un brāļus mums pavēl Dievs.
- Bet ko jūs galu galā ar to gribat teikt? - jautāja pavisam apjukusī Margerita.