Visi, kas bija sapulcējušies ap pareģi un Hāgas grāfu, sēdēja klusi un bāli.
Monsieur Kondorsē piegāja pie ūdens glāzes, kurā gaišreģis bija lasījis drūmo pareģojumu, viņš paņēma to aiz kājiņas, pacēla pie acīm un rūpīgi apskatīja mirdzošo kristāla trauku un tā saturu.
Bija redzams, ka šī intelliģcnta un vēsā pētnieka acs, smagajā, mirdzošajā kristālā mēģināja saskatīt kādas problēmas atrisinājumu, kas pēc viņa ieskata bija panākams ar tīri spekulatīviem prāta slēdzieniem.
Un patiesi, zinātnieks aprēķināja trauka dziļumu, staru laušanas leņķi un ūdens zaigošanu. Viņš, kas visur meklēja cēlonisko sakarību, jautāja sev, kāds pamats ir visām šīm šarlatāniskajām manipulācijām, ar ko pie viņa intelcģcntajiem galda biedriem ir panācis tādu iespaidu šis vīrs, kura īpatās spējas viņš nevarēja noliegt.
Acīmredzot, neatradis šīs problēmas atrisinājumu, viņš beidza pētīt stiklu un nolika glāzi atpakaļ uz galda, ap kuru sēdošie vēl nebija attapušies no pārsteidzošā Kaliostro pareģojuma iespaida.
— Arī es no savas puses lūgtu mūsu cienījamo gaišreģi kaut ko pavaicāt savam burvju spogulim, — viņš tcica. — Tikai par nelaimi es neesmu nakāds varens valdnieks, kas varētu pavēlēt, un manai sīkai dzīvībai nav nekāda sakara ar ļaužu miljoniem.
— Monsieur, — ierunājās Hāgas grāfs, — jūs varat pavēlēt zinātnes vārdā un jūsu dzīve nepieder vienīgi kādai tautai, bet visai cilvēcei.
— Pateicos, grāf, bet varbūt monsicur Kaliostro ir citādās domās.
Kaliostro saslēja galvu kā zirgs, kas dabūjis piešu dūrienu.
— Gluži otrādi, marķīz, — viņš atteica, un viņa ķermenis nodrebēja nervozā konvulsijā, ko klasiskajā senatnē, bez šaubām, būtu iztulkojuši kā viņā iemiesojušās dievības izpausmi, — gluži otrādi — jūs esat varens valdnieks zinātnes novados. Nu, redzēsim, skatieties man tieši acīs! Vai jūs visā nopietnībā vēlaties, lai es jums kaut ko pareģoju?
— Visā nopietnībā, monsicur grāf, — atbildēja Kondorsē, — es domāju, sirsnīgāk to nemaz nevar vēlēties.
— Tad ziniet, marķīz, — teica Kaliostro, stīvi vērdamies viņa acīs, — jūs mirsiet no indes, ko nesat savā gredzenā. Jūs mirsiet…
— O, bet ja nu cs to nometu? — pārtrauca viņu marķīzs.
— Nu, metiet!
— Tātad jūs atzīstat, ka tas ir viegli izdarāms.
— Nu, tad metiet, es jums saku!
— Jā gan, marķīz! — iesaucās Dibarī kundze. — Dieva dēl, metiet taču projām šo briesmīgo indi! Nu, metiet, kaut vienīgi tādēļ, lai reiz nebūtu taisnība šim nelaimes pravietim, kas mūs visus nomāc ar saviem pareģojumiem! Ja jūs to nometīsit, tad jūs no tās nemirsit. Un tā kā monsieur Kaliostro teic, ka tas notikšot, tad gribot negribot viņš šoreiz būs melojis.
— Grāfienes kundzei ir taisnība, — piebilda Hāgas grāfs.
— Bravo, grāfien! — iesaucās Rišeljē. — Nu, marķīz, metiet projām savu indi, tas būs jo labāk tāpēc, ka tagad, kad es zinu, ka jūsu rokā ir paslēpta kāda cilvēka nāve, man ikreiz būtu jānodreb, kad mēs saskandinām glāzes. Gredzens var nejauši atvērties…
— Un saskandinot abas glāzes taču ir tik tuvu viena otrai, — piezīmēja Tavernī. — Metiet, marķīz, gredzenu projām!
— Tas viss velti, — mierīgi noteica Kaliostro, — monsicur Kondorsē to neaizmetīs:
— Jā, tas ir tiesa, es to ncaizmetīšu, — tcica marķīzs, — un nevis tādēļ, lai izaicinātu likteni, bet tāpēc, ka man šo indi sagatavoja Kabanī. Un tā ir vienīgā pēc sava sastāva, kuru palīdzēja atrast gadījums un kādu tas varbūt nekad vairs nepagatavos. Lūk, tāpēc cs nešķiršos no šīs indes. Ja jums patīk, jūs, monsicur Kaliostro, varat sevi uzskatīt par uzvarētāju.
— Liktcns vienmēr atrod drošus palīgus, lai īstenotu savu gribu, — teica Kaliostro.
— Tātad es noindēšos, — teica marķīzs. — Labi, lai noliek tā. Jūs man pareģojat ļoti pieņemamu nāvi: mazliet indes uz mēles — un manis vairs nav. Tā vairs nav nekāda nāve, tā ir dzīve — mīnus nāve, kā mēs to izsakām algebrā.
— Es nerunāju par to, ko jums nāksies pārciest, — dzedri atteica Kaliostro, ar galvas mājienu likdams saprast, ka uzskata sarunu ar Kondorsē par izbeigtu.
— Monsicur, — teica marķīzs Favrs, pārliecies pār galdu, it kā gribētu tuvoties Kaliostro, — lūk, nu mums jau ir — kuģa bojāeja, šāviens, noindēšanās, ar vārdu sakot, man tīri vai siekalas saskrien mutē. Vai jūs nebūtu tik laipns pareģot arī man mūža galā tamlīdzīgu mazu nelaimīti?
— O, monsieur marķīz, — atteica Kaliostro, kuram Favra ironija lika iekaist, — būtu liela kļūda no jūsu puses, ja jūs iedomātos apskaust šos kungus, jo, pie mana muižnieka goda vārda, jums ir labākas izredzes.
— Labākas! — iesaucās Favrs smiedamies, — uzmanieties, jūs apsolāt par daudz: kas vēl var būt sliktāks par jūru, lodi un indi?
— Vēl atliek virve, monsieur marķīz, — galanti atbildēja Kaliostro.
— Kas!? virve?… Ko jūs man sakāt?
— Es saku, ka jūs tiksit pakārts, — atbildēja Kaliostro, ko bija sagrābušas pravieša dusmas, pār kurām viņš vairs nevaldīja.
— Pakārts! Velns lai parauj! — iekliedzās visa sabiedrība.
— Monsieur ir piemirsis, ka cs esmu muižnieks, — teica Favrs, kad bija mazliet nomierinājies, — bet ja gadījumā viņš būtu ar to domājis pašnāvību, tad varu iebilst, ka ccru līdz pēdējam dzīves brīdim saglabāt tik daudz cieņas pret sevi, lai neķertos pie virves, kamēr man ir vēl zobens.
— Es jums, monsicur, nekā neesmu teicis par pašnāvību.
— Tātad jūs runājat par notiesāšanu.
— Jā.
— Jūs, monsicur, esat ārzemnieks un tāpēc arī es jums to piedodu.
— Ko tad?
— Jūsu nezināšanu. Francijā muižniekiem nocērt galvu.
— To jūs, monsicur, varēsit nokārtot ar jūsu bendi, — teica Kaliostro, savu galda biedru satriekdams ar šo brutālo atbildi.
Vienu mirkli iestājās vispārīgs klusums.
— Vai zināt, ka cs patiesi drebu, — teica Delonē, — līdz šim visi ir dzirdējuši tik bēdīgas lietas, ka es neparedzu nekā laba, ja vilkšu lozi no tās pašas urnas kā viņi.
— Tad jūs esat prātīgāks nekā viņi, ja negribat taujāt par savu nākotni. Un jūs darāt pareizi, respektēsim Dieva noslēpumus, vai tie mums nestu sliktu vai labu.
— O, monsicur Delonē! — iesaucās Dibarī, — es cerēju, ka jums nebūs mazāk drosmes kā šiem kungiem.
— Es arī ceru, kundze, — atbildēja komendants palocīdamies.
Tad, pagriezdamies pret Kaliostro, viņš tcica:
— Nu, palūkosim, tagad būtu mana kārta, un es lūdzu, monsicur, izstāstīt manu horoskopu.
— Tas ir ļoti vienkāršs, — tcica Kaliostro, — cirvja zvēliens pa galvu un ar to viss ir beigts.
Zālē atskanēja baiļu kliedziens. Rišeljē un Tavernī lūdza Kaliostro mest mieru, bet vēl nebija apmierināta sievietes ziņkārība.
— Monsicur grāf, — tcica Dibarī, — klausoties jūsu vārdos, iznāk, ka vai visai pasaulei būtu jāmirst nedabīgā nāvē. Lūk, mēs še esam astoņi un no šiem astoņiem piecus jūs jau esat notiesājis.
— Ak, jūs taču saprotat, ka tas ir ar nodomu darīts un mēs par to varam tikai pasmieties, — tcica Favrs, piespiesti iesmiedamies.