— Protams, mēs tikai pasmicsimics, — vai nu tas izrādīsies patiesība, vai nē, — piebilda Hāgas grāfs.
— Ak, es labprāt pasmietos, — tcica Dibarī kundze, — jo ar savu gļēvulību negribētu darīt negodu visai mūsu sabiedrībai. Bet, ak vai, es esmu tikai sieviete un man nebūs tas gods tikt pielaistai jums līdzvērtīgā, kaut ari briesmīgā nāvē. Sievietes mirst savā gultā. Ak vai, un šādas, vecas, visu aizmirstas sievietes nāve ir sliktāka par kuru katru citu, vai nav tiesa, monsicur Kaliostro?
Viņa to tcica vilcinādamās, it kā gribētu pamudināt gaišreģi ne tik vien ar saviem vārdiem, bet ar visu savu izturēšanos apgalvot viņai pretējo, bet Kaliostro klusēja.
Beidzot sievietes ziņkārība izrādījās stiprāka par bailēm.
— Nu, runājiet, monsicur Kaliostro, — tcica Dibarī, — atbildiet taču man!
— Ko jūs, kundze, gribat, lai cs jums saku, jūs man nekā neesat jautājusi?
Grāfiene vilcinājās.
— Bet… — viņa iesāka.
— Vai jūs man jautājat, vai nē? — Kaliostro noprasīja.
Grāfiene brīdi cīnījās ar sevi, bet tad, klātesošo smaidošo seju iedrošināta, iesaucās:
— Nu, labi, es riskēšu, sakiet, kādā nāvē mirs Žanna Vobcrnjē, grāfiene Dibarī?
— Uz ešafota, kundze, — atbildēja drūmais mags.
— Vai tas, monsicur, būtu kompliments? — ar lūdzošu skatienu murmināja grāfiene.
Bet Kaliostro bija jau zaudējis pacietību un šo skatienu neievēroja.
— Kādēļ lai tas būtu kompliments? — viņš jautāja.
— Tāpēc ka, lai kāptu uz ešafota, vajag nokaut, nogalināt, vajag izdarīt kādu noziegumu, bet tas ir vairāk nekā ticams, ka cs kaut ko tādu nekad neizdarīšu. Tātad kompliments, vai ne tā?
— Ak, Dievs, jā, tāds pats kompliments, kā viss, ko tiku pareģojis.
Grāfiene iesmējās jautri un bezbēdīgi, bet uzmanīgs novērotājs būtu
pamanījis, ka viņas smiekli bija pārāk skaļi, lai tos varētu saukt par dabīgiem.
— Nu, monsicur Favr, — viņa tcica, — mums atliek tikai pasūtīt mūsu līķu vāģus.
— Ak, grāfien, tam jūsu dēļ nebūtu nekādas nozīmes, — atbildēja Kaliostro.
— Kāpēc, monsicur?
— Tāpēc, ka uz soda vietu jūs aizvedīs karietē.
— Fui, šausmas! — iekliedzās Dibarī. — Ak, jūs, necilvēk! Maršal, citreiz izvēlaties omulīgākus galdabicdrus, vai arī es pie jums vairs nebraukšu.
— Piedodiet, kundze, — teica Kaliostro, — bet jūs, tāpat kā visi citi, to pati gribējāt.
— Jā, tāpat kā visi citi, bet jūs taču man dosit mazliet laika, lai cs varētu izvēlēties sev biktstēvu?
— Tās būtu liekas pūles, kundze, — tcica Kaliostro.
— Kā tā?
— Pēdējais, kas kāps uz ešafota, garīdznieka pavadīts, būs…
— Kurš tas būs? — visi jautāja vienā balsī.
— Francijas karalis.
Un Kaliostro izteica šos vārdus tik drūmā un noslēpumainā balsī, ka līdzīgi nāves elpai pārlidoja pār klausītājiem un lika tiem nodrebēt līdz sirds dziļumiem.
Šoreiz klusums ilga vairākas minūtes.
Kaliostro pacēla pie lūpām glāzi, kuras ūdenī viņš bija lasījis visus šos asiņainus pareģojumus. Bet tiklīdz viņš to bija pielicis pie lūpām, tā ar riebumu atgrūda, it kā tas būtu vērmeļu kauss.
Līdz ar šo kustību viņa skatiens nejauši bija pievērsies Tavernī.
— O! — tas iesaucās, domādams, ka Kaliostro grib kaut ko teikt, — nesakiet, kas ar mani notiks, es… es jums to neprasu.
— Labi, — noteica Rišeljē, — tad es jautāšu tavā vietā.
— Jūs, monsicur maršal, varat būt pilnīgi mierīgs, jo no mums visiem jūs vienīgais mirsiet savā gultā.
— Un tagad, kungi, dzersim kafiju, — teica vecais maršals, sajūsmināts par labvēlīgo pareģojumu. — Pasniegt kafiju!
Visi piecēlās.
Bet pirms doties uz salonu, pie Kaliostro pienāca Hāgas grāfs.
— Monsicur, — viņš tcica, — es nedomāju bēgt no sava likteņa, bet sakiet man, lūdzu, no kā man būtu jāpiesargās?
— No mutes, sirc, — atbildēja Kaliostro.
Hāgas grāfs aizgāja.
— Un man? — jautāja Kondorsē.
— No olu kulteņa.
— Labi, turpmāk cs atsakos no olām.
Un viņš pasteidzās pievienoties grāfam.
— Un man? — jautāja Favrs, — no kā man būtu jābaidās?
— No kādas vēstules.
— Ļoti pateicos.
— Un man? — jautāja Delonē.
— No Bastīlijas ieņemšanas.
— O, tad es esmu pilnīgi drošs.
Un viņš aizgāja smiedamies.
— Bet nu ir mana kārta, monsicur, — teica grāfiene Dibarī apjukusi.
— Jūs, daiļā grāfien, vairieties no Ludviķa XV laukuma.
— Tiešām! — iesaucās Dibarī. — Es jau viendien tur apmaldījos. Tas bija nepatīkams stāvoklis. Es todien biju galīgi pazaudējusi galvu.
— Nu, redzat, grāfien, bet ja jūs vēlreiz to pazaudēsit, jūs viņu vairs neatradīsit.
Dibarī kundze iekliedzās un steigšus aizbēga, lai piebiedrotos pārējiem viesiem salonā.
Kaliostro gribēja viņai sekot.
— Vienu mirklīti, — aizturēja viņu Rišeljē. — Vēl esam atlikuši Tavernī un es, kuriem, cienījamo mag, jūs vēl nekā neesat teicis.
— Monsieur, Tavernī mani lūdza viņam nekā neteikt un jūs, monsieur maršal, man nekā neesat prasījis.
— Es jums lūdzu to vēlreiz, — teica Tavernī, rokas saņēmis.
— Bet, lai pierādītu mums sava ģēnija spēku, vai jūs nevarētu mums pateikt kādu lietu, ko zinām tikai mēs abi.
— Un kas tā būtu? — jautāja Kaliostro smaidīdams.
— Nu, lūk, ko šis lāga Tavernī dara Vcrsaļā, ja viņš it mierīgi varētu dzīvot savā skaistajā muižiņā — Mezonrūžā, ko karalis pirms trim gadiem viņam nopirka.
— Tā lieta, monsieur maršal, ir pavisam vienkārša, — atbildēja Kaliostro. Pirms desmit gadiem monsicur gribēja nodot karalim Ludviķim XV savu meitu, Andrē jaunkundzi, bet viņam tas neizdevās.
— Hm! — norūca Tavernī.
— Tagad monsicur grib ieteikt karalienei Marijai Antuanetei savu dēlu Filipu Tavernī. Paprasiet viņam, vai es meloju.
— Goda vārds! — drebēdams iesaucās Tavernī, — lai mani velns parautu, ja šis cilvēks nav burvis.
— Cst, cst! — pamāja viņam maršals, — vecais draugs, nerunājiet tik familiāri ar velnu.
— Briesmīgi, tas ir briesmīgi, — murmināja Tavernī.
Viņš pagriezās, lai vēlreiz izlūgtos no Kaliostro klusuciešanu, bet viņš jau bija pazudis.
— Iesim, Tavernī, salonā, — tcica maršals, — citādi viņi padzers kafiju bez mums, vai arī mums tā būs jādzer auksta, un tas ir vēl sliktāk.
Abi devās uz salonu.
Bet salons bija tukšs: nevienam no viesiem nebija bijis dūšas vēlreiz skatīties vaigā briesmīgajam pareģim.
Lielajos lukturos dega sveces, traukā kūpēja verdoša kafija un kamīnā kurējās uguns.