Pēc visa tā nu vairs nebija nekādas vajadzības.
— Nudien, vecais draugs, liekas, ka šoreiz mums būs jādzer kafija divatā… Paskat', kur tad, pie joda, tu esi palicis?!
Rišeljē skatījās visapkārt, bet mazais večuks bija aizlaidies līdz ar visiem citiem.
— Nu, vienalga, — nomurmināja maršals smīnēdamsa, kā Voltēru romānu varonis, vienlaikus priecīgi saberzēdams baltās, izkaltušās rokas, kuru pirksti bija sētin nosēti ar gredzeniem, — toties esmu vienīgais, kas mirs savā gultā. Tā, lūk, — savā gultā! Es ticu jums, grāf Kaliostro. Savā gultā un, iespējams, ne tik drīz. Ei! Kambarsulaini pie manis! Un pilienus arī!
Pirmā gramata
.
I
DIVAS SVEŠINIECES
1784. gada ziemu, šo briesmoni, kas aprija sesto daļu no visiem Francijas iedzīvotājiem, ieslēgti siltajā, ērtajā Rišeljē ēdamzālē, mēs nemanījām, kaut gan tā plosījās aiz vārtiem.
Mazliet sarmas uz logu rūtīm ir tikai dabas rota,' kas papildina cilvēku greznību. Bagātnieks, kas ģērbies siltā kažokā vai atzvēlies savā karietē, vai ari savā siltajā siltajā dzīvoklī, vēl ietinies mīkstās plīša vai vates segās, redz, ka ziemai ir savi dimanti, pūderis un sidrabotas uzšuves. Bagātnieks caur savu logu stikliem redz sarmas mirdzumā dabas krāšņumu un laika grozības ir viņam tikai dekorāciju pārmaiņa, ko vada lielais un mūžīgais meistars — Dievs.
Un patiesi, kam nesalst, tas var apbrīnot kailos kokus un saskatīt daiļumu tukšos, sniega segā dusošos laukus.
Tas, kura nāsis kairina lieliski pagatavoto pusdienu smarža, var šad un tad pa vaļējo logu ieelpot aso ziemeļvēja svaigumu un mitrlcdaino sniega dzedrumu, kas atsvaidzina viņa domu rosību.
Tas, kurš pēc labsajūtā nodzīvotas dienas, ko miljoni viņa līdzpilsoņu pavadījuši mokās un grūtībās, un kurš vakarā apguļas zem baldahīna siltā un smalkiem palagiem klātā gultā, tas līdzīgi egoistam, par kuru runā Lukrēcijs un kuru ir padarījis nemirstīgs Voltērs, var teikt, ka viss iet labi šinī pasaulē, kas ir labākā no visām varbūtējām pasaulēm.
Bet tas, kam salst, neredz nekā no visas šīs krāšņās dabas, kas ir tikpat bagāta gan savā baltajā, gan savā zaļajā rotā.
Tas, kurš ir izsalcis, meklē zemi un bēg no debesīm, no šīm debesīm, kurā nav saules un silta smaida nelaimīgajiem.
Un tā, lūk, šai laikā, kad sākās mūsu stāsts, tas ir aprīļa mēneša vidū, Parīzē vien badā un aukstumā nīka trīssimt tūkstoši cilvēku. Šinī Parīzē, kur bija vairāk bagātnieku nekā jebkurā citā pilsētā, nekas nebija ticis darīts, lai neļautu nelaimīgajiem nomirt badā un aukstumā.
Šais četros mēnešos nežēlīgās debesis sadzina ļaudis no ciemiem pilsētā, kā parasti dzen vilkus no meža uz ciemiem.
Trūka maizes un trūka malkas.
Trūka maizes tiem, kas bija pārcietuši aukstumu, jo nebija malkas, ar ko maizi cept.
Visus sagatavotos krājumus Parīze bija aprijusi vienā mēnesī. Pilsētas galva, kuram bija uzticēta pilsētas apgāde, izrādījās tuvredzīgs un aprobežots cilvēciņš, kas nezināja, kā no divu jūdžu tālās apkārtnes nogādāt pilsētā divsimt tūkstošus asu sacirstas malkas.
Kad sala, viņš atrunājās ar to, ka zirgi nevarot pavilkt pa noledojušo ceļu; kad bija atkusnis, ka atkal trūkstot zirgu un ratu! Labais un humānais Ludviķis XVI, kas vienmēr pirmais ievēroja savas tautas materiālās grūtības, kaut gan tās sociālie trūkumi viņam pagāja garām nepamanīti, iesāka ar to, ka atvēlēja divsimt tūkstošus livru pajūgu īrēšanai, bet vēlāk pavēlēja tos vienkārši rekvizēt.
Tomēr patēriņš joprojām pārsniedza piegādāto daudzumu. Sāka normēt iepirkumu. Nevienam nebija tiesības saņemt no publiskā malkas laukuma vairāk par vezumu, bet drīz vien tikai pusvezumu malkas. Tad pie malkas laukuma vārtiem izauga garas gaidītāju astes, tāpat kā vēlāk tās izauga pie visām maiznīcām. Karalis iztērēja visu savu kabatas naudu nabagu dāvanām.
Viņš izlaida aizņēmumu par trim miljoniem un izlietoja to, lai atvieglotu nelaimīgo stāvokli, deklarēdams, ka bada un aukstuma priekšā ir jāaizmirst visas pārējās vajadzības.
Karaliene savukārt no saviem ietaupījumiem ziedoja piecsimt luidoru. Klosteri tika pārvērsti par patversmēm; pēc karalisko uzraugu pavēles bija jāatver slimnīcu, publisko celtņu un katra nama vārti, tāpat kā to darīja karaļpilī, lai nelaimīgie ļaudis varētu iekļūt pagalmos un sildīties pie lielajiem ugunskuriem.
Šādā kārtā cerēja izvilkt līdz pavasara atkušņiem.
Bet debesis bija nepielūdzamas! Katru vakaru pie debesīm iedegās vara sarkana komēta, kuras zvaigzne spīdēja salta un spokaina kā nāves laterna, un nakts sals pārvērta cietos ledus kristālos blāvo sniega masu, ko pusdienas saule bija drusku atkausējusi.
Pa dienu tūkstošiem strādnieku ar kapļiem un lāpstām rokā krāva sniega un ledus gabalus gar namu sienām. Šīs blāvās, slapjās grēdas līdz pusei aizsprostoja jau tā pārāk šaurās ielas. Smago kariešu slīdošie riteņi, ik uz soļa streipuļojošie un klūpošie zirgi lika gājējiem uz šīm ledus barikādēm meklēt glābiņu no trejādām briesmām — triecieniem, belzieniem un sabraukšanas.
Drīz vien sniega un ledus kaudzes pieņēma tādus apmērus, ka veikali vairs nebija redzami un visas ejas galīgi aizsprostotas. Vajadzēja tās aizvākt, bet šim darbam trūka spēka un vajadzīgo transportlīdzekļu.
Parīze atzina sevi par uzvarētu un ļāva ziemai pilnu vaļu. Tā pagāja decembris, janvāris, februāris un marts. Dažreiz divu vai trīs dienu ilgs atkusnis pārvērta par jūru visu Parīzi, kurā nebija vairs ne noteku, ne krituma. Šādā laikā pa dažām ielām citādi nevarēja tikt cauri kā tikai peldus. Tajās gāja bojā un noslīka daudz zirgu. Karietes neriskēja pa tām braukt, jo tur būtu peldējušas kā tvaikoņi.
Joprojām uzticīga savam raksturam, Parīze apdziedāja nāvi no atkušņa tāpat, kā viņa bija apdziedājuši bada nāvi. Rindām ļaudis gāja uz tirgu skatīties, kā zivju pārdevējas ar zābakos ielaistām biksēm un līdz joslas vietai atrotīliem brunčiem, gaiņāja zābakotos uzpircējus. Smiedamies un žestikulēdami šie ļaudis mīcījās pa purvu, kas bija viņu darba lauks. Bet tā kā atkušņi drīz pārgāja un tiem sekoja vēl asāks un niknāks sals un vakarējie ezeri rīt jau pārvērtās par slidenu kristālu, tad karietes drīz vien atvietoja kamanas, ko pa spoguļgludajām ielām vilka asi kalti zirgi vai stūma slidotāji. Ar vairāk pēdu biezu ledu pārklātā Sēna bija kļuvusi par sapulcēšanās vietu visādiem vaļas ļaudīm, kas tur, piekopdami ledus sportu, vingrinājās slidošanā, braukšanā ar kamaniņām un citās spēlēs, kamēr beidzot viņi kustoties dabūja siltumu kaulos, bet kad nokusušiem tiem vajadzēja mazliet atpūsties, viņi skrēja pie tuvākā ugunskura, lai sviedri uz viņu ādas nepārvērstos ledus garozā.
Bija paredzams, ka tai brīdī, kad ūdens ceļi tiks pārtraukti un zemes ceļi būs kļuvuši nelietojami, pilsētā vairs nepienāks pārtika, tad Parīze, šis milzīgais ķermenis, nonīks barības trūkumā, tāpat kā milzīgie Ziemeļjūras nezvēri, kas, iztukšodami savus medību rajonus, ir palikuši ieslēgti polārajos ledos, kur tie mirst bada nespēkā, kaut gan tie, tāpat kā viņu ēsma — mazākās zivis, būtu varējuši izspraukties caur ledāju spraugām un nokļūt mērenāko joslu auglīgākajos ūdeņos.
Šajā kritiskajā brīdī karalis sasauca savus padomniekus uz apspriedi. Tajā tika nolemts izsūtīt no Parīzes, tas ir, lūgt atgriezties savās provincēs visus bīskapus un abatus, bagātāko galvaspilsētas garīdzniecību, tāpat arī provinču pārvaldniekus un intendantus, kas bija izvēlējušies Parīzi par savu dzīvesvietu, un beidzot tiesnešus, kam labāk patika uzturēties sabiedrībā un apmeklēt Operu, nekā sēdēt savā, karaliskajām lilijām rotātajā tiesneša krēslā.