Patiesi, visi šie ļaudis savos ērtajos dzīvokļos patērēja daudz malkas un viņu virtuvju vajadzībām nācās piegādāt veselus kalnus pārtikas.
Bez tam vēl Parīzē bija sabraukusi visa provinces muižniecība, kas tika uzaicināta atgriezties savās pilīs. Bet pilsētas prefekts, monsicur Lenuārs, ziņoja karalim, ka visi šie ļaudis nekādā ziņā nav vainojami un tāpēc būs grūti pieprasīt viņu aizbraukšanu no Parīzes; ka, rēķinoties ar viņu pasīvo pretestību un ceļu slikto stāvokli, šī aizbraukšana noritēs ļoti gausi. Bez tam drīz var iestāties atkušņi, pirms no minētā rīkojuma būtu radies kāds taustāms labums. Pilsoņiem būtu vienīgi liekas neērtības un apgrūtinājumi.
Bet žēlsirdīgais karalis, kas bija iztukšojis visu savu kasi, un līdzjūtīgā karaliene, kas bija ziedojusi visus savus ietaupījumus, izpelnījās vissirsnīgāko tautas atzinību, un tā to izteica atjautīgā veidā, celdama pieminekļus, kas gan bija īslaicīgi, kā viss labais un ļaunais, un tā godināja Ludviķi XVI un karalienes žēlastību, ko tic bija parādījuši trūkum cietējiem. Kā senos laikos kareivji no iegūtajām trofejām cēla pieminekli vadonim, kas tos bija atsvabinājis no ienaidnieka, tā parīzieši kaujas laukā, kur tic cīnījās ar ziemu, cēla karalim un karalienei sniega un ledus obeliskus. Šai darbā piedalījās visi: strādnieks deva savas rokas, amatnieks — savu prasmi, mākslinieks — savu talantu, kamēr katrā lielākas ielas stūrī pacēlās slaidi, cieti un mākslinieciski veidoti obeliski. Tad atnāca kāds nabaga rakstnieks, ko karaliskā labdarība bija uzmeklējusi viņa jumtistabiņā, un kā savu artavu atnesa uzrakstu, ko bija diktējis nevis prāts, bet gan drīzāk viņa sirds.
Marta beigās iestājās atkusnis, bet grozīgs un pārejošs, ar sala starplaikiem, kas paildzināja parīziešu postu, bēdas un ciešanas, un saglabāja neskartus ledus monumentus.
Nekad vēl posts nebija bijis tik liels, kā šajā pēdējā laikā. īsie starplaiki, kad saule sūtīja savu dzīvinošo siltumu, lika vēl jo vairāk izjust dzedro nakšu stindzinošo saltumu. Lielās ledus kaudzes bija jau izkusušas un aiztecējušas uz Sēnu, kas izkāpa no saviem krastiem. Bet aprīļa pirmajās dienās uznāca ilgstošs sals un obeliski, kuriem saule jau bija izspiedusi nāves sviedrus, šie obeliski, pusizkusuši un deformēti, no jauna kļuva cieti un stabili. Bieza sniega kārta sedza krastmalas un bulvārus, kuros no jauna parādījās strauju rikšotāju vilktas kamanas. Bulvāros un krastmalās viņos vēl varēja noraudzīties ar patiku, bet ielās strauji auļojošās karietes un kabrioleti bija par šausmām visiem gājējiem, kas, nedzirdēdami to tuvošanos, ledus grēdu dēļ nevarēja no tiem laikā izvārīties un bieži vien, mēģinādami bēgt, paklupa zem ratu riteņiem.
Nedaudz dienās Parīze bija pilna ievainotu un mirstošu ļaužu. Te kāds, krītot uz glumā ledus, bija lauzis kāju, bet citam ar kabrioleta ilksi bija sadragātas krūtis, kad pajūgs, joņojot pa noledojušo ielu, vairs nebija varējis apturēt. Tagad policijai radās pietiekami daudz darba, lai pasargātu no riteņiem tos, kas bija paglābušies no bada, aukstuma un plūdu briesmām. Par nabadzīgo pilsoņu sabraukšanu bagātajiem uzlika naudas sodu. Tajos aristokrātijas valdīšanas laikos bija izstrādājusies pat sevišķa aristokrātiska maniere braukšanā: tā, piemēram, karaliskie prinči joņoja pilnos auļos bez brīdinājuma sauciena. Hercogi, pēri, muižniecība un Operas primadonnas laida pilnos rikšos. Mērenā riksī brauca prezidenti un baņķieri, bet zelta jaunatne savos kabrioletos brauca kā uz medībām: pakaļpusē stāvēja žokejs un, kad viņa kungs kādu gājēju bija aizķēris vai apgāzis, tas skaļi sauca: «Sargies!"
Un, lūk, šādos apstākļos, kā mēs nule aprakstījām, astoņas dienas pēc viesībām pie Rišeljē Versaļā, saulainā, bet dzestrā dienā redzēja tuvojamies Parīzei četras elegantas kamanas, kas, sākot no Elizejas laukiem, viegli slīdēja pa sausa sniega klāto Karalienes gatvi un bulvāru turpinājumu. Ārpus Parīzes, kur gājēju soļi ir reti, sniegs var ilgi saglabāt savu neskarto baltumu, turpretī Parīzē ik stundas simtiem tūkstošiem gājēju kājas drīz vien sadangā un samin dubļos ziemas mirdzošo mantiju.
Kamanas, kas līdz šim viegli bija slīdējušas pa sausa sniega klāto ceļu, apstājās vispirms bulvāra galā, tas ir, tur kur sniega vietā sākas dubļi. Pusdienas saulē gaiss bija kļuvis silts un iestājās īslaicīgs atkusnis. Mēs sakām īslaicīgs, jo dzidrās debesis solīja dzedru nakti ar to ledaini salto vēju, kas aprīlī notrauc pirmās lapas un pirmos ziedus.
Pirmajās kamanās sēdēja divi vīrieši, ģērbušies brūnas vadmalas ceļa kažokos ar dubultu apkakli. Vienīgā starpība viņu apģērbā bija tā, ka vienam bija zeltītas pogas un uzšuves, bet otram tās bija apvilktas ar zīdu.
Abiem šiem vīriešiem, kuru kamanas vilka spēcīgs melnis, izgrūzdams pa nāsīm biezus garaiņu mutuļus, sekoja otras kamanas, uz kurām abi braucēji šad un tad pameta pa skatienam, it kā tās uzmanītu.
Šais otrās kamanās sēdēja divas sievietes, tik cieši satinušās kažokos, ka viņu sejas nemaz nebija redzamas. Jāpiebilst, ka būtu bijis pat grūti noteikt šo personu dzimumu, ja augstās frizūras, virs kurām šūpojās nelielo cepurīšu spalvu garnitūras, neliecinātu, ka sēdētājas ir dāmas.
No šīs frizūras lieliskās celtnes, ko saturēja vesels režģis pīnīšu, lenšu un mežģīņu, pa laikam nobira balts pūdera mākonis, kā vējš ziemā nobirdina no zariem sarmas kristālus.
Abas dāmas, sēdēdamas viena otrai līdzās tik cieši, cik vien sēdeklis to atļāva, sarunājās, nepievērsdamas nekādu vērību daudzajiem skatītājiem, kas viņās nolūkojās.
Bet mēs aizmirsām piebilst, ka, uz mazu brīdi pieturējušas, viņas no jauna turpināja savu ccļu.
Viena no viņām, lielāka augumā un cienīgāka pēc izskata, bija piespiedusi pie lūpām izrakstītu batista mutautiņu un, neskatoties uz ledaino vēju, kas pūta pretī ātri slīdošajām kamanām, turēja stingri savu augsti pacelto galvu. Scntkruādantēnas baznīcas pulkstenis nosita pieci un pār Parīzi sāka nolaisties nakts, turklāt vēl salta nakts.
Šai brīdī pajūgi jau gandrīz bija sasnieguši Sentdenī vārtus.
Dāma, kas otrā pajūgā turēja pie lūpām mutautiņu, pamāja priekšējiem braucējiem, kas, paskubinājuši savu melni, tūdaļ attālinājās no viņiem sekojošajām kamanām. Tad tā pati dāma pagriezās atpakaļ, kur brauca divi pārējie pajūgi, ko vadīja vienkārši ģērbies kučieris, un arī tie abi, paklausīdami viņiem zināmam mājienam, nogriezās un pazuda Sentdenī ielā.
Pirmās kamanas ar abiem braucējiem, kā mēs jau teicām, bija aizbraukušas tālu priekšā sievietēm un beidzot pazuda vakara krēslā, kas sabiezēja ap Bastīlijas kolosālo masīvu.
Otras kamanas, nobraukušas līdz Menilmontānas bulvārim, apstājās. Šai pusē gājēji, it īpaši krēslai iestājoties, bija reti, jo, kopš ziema bija
uzasinājusi zobus tiem trim vai četriem tūkstošiem klaidoņu un ubagu, kas pamazām bija pārvērtušies zagļos un laupītājos, šajos nomaļajos Parīzes iecirkņos neviens pilsonis neriskēja staigāt bez laternas vai bruņotas pavadības.
Tā pati dāma, kas jau līdz šim bija uzstājusies kā rīkotāja, ar pirkstu aizskāra kučiera plecu.
— Vēber, — viņa tcica, — cik daudz laika jums vajadzīgs, lai nogādātu kabrioletu zināmā vietā?