— Vai kundz nems kapriolet? — jautāja kučieris raksturīgā vācu akcentā.
— Jā, es gribu braukt pa ielām, lai redzētu ugunskurus. Tā kā ielas ir vēl dubļainākas nekā bulvāri, tad ar kamanām pa tām būtu slikta braukšana. Bez tam man ir mazliet vēsi. Droši vien arī jums, mīļā? — viņa jautāja savai ceļabiedrei.
— Jā, kundze, — tā atbildēja.
— Tātad jūs dzirdat, Vēber? Zināmā vietā ar kabrioletu.
— Lab, kundz, — tas atbildēja.
— Cik ilgs laiks jums ir vajadzīgs?
— Pusstund.
— Labi, paskatieties, mīļā, jūsu pulkstenī!
Jaunākā parakņājās savā somiņā un uzmanīgi palūkojās pulkstenī, jo, kā mēs jau minējām, sāka satumst.
— Bez piecpadsmit minūtēm seši, — viņa teica.
— Tātad bez piecpadsmit minūtēm septiņos, Vēber.
Un to teikusi, viņa viegli izlēca no kamanām, pasniedza roku savai ceļabiedrei un abas devās projām, kamēr kučieris godeienīgā izmisumā noplātīja rokas.
— Pārgalvīb', ach mein Gott, kād' pārgalvīb', — viņš nomurmināja pietiekami skaļi, lai viņa kundze to dzirdētu.
Abas jaunās sievietes iesmējās un, ietinušās savos kažokos, kuru apkakles sniedzās līdz ausīm, tās pārgāja pāri bulvārim, priecādamās, ka sniegs gurkst zem viņu silti oderētajām kurpēm.
— Andrē, jums ir labas acis, — tcica vecākā, kurai tomēr nevarēja būt vairāk par trīsdesmit vai trīsdesmit diviem gadiem, — pamēģiniet izlasīt uz stūra ielas nosaukumu.
— Šī, kundze, ir Kāpostu tilta iela, — atbildēja jaunākā.
— Kas tā par ielu, Kāpostu tilta iela? Ak, Dievs, mēs esam apmaldījušās! Kāpostu tilta iela! Man taču teica otrā pa kreisi. Bet jūs, Andrē, jūtat, cik še patīkami smaržo pēc ceptas maizes?
— Tas nav nekāds brīnums, — atbildēja otra, — mēs esam nostājušās pie kādas maiznīcas durvīm.
— Labi, tad paprasīsim, kur ir Sentkloda iela.
Un runātāja jau paspēra soli uz maiznīcas pusi.
— Ak, kundze, atļaujiet man! — iesaucās otra sieviete.
— Sentkloda iela, skaistulītes, — ierunājās kāda jautra balss, — jūs gribat zināt, kur ir Sentkloda iela?
Abas sievietes strauji apgriezās, lai redzētu runātāju, un ieraudzīja pie maiznīcas vārtiem atspiedušos puisi, kas tinās savā kamzolī, bet viņa kājas un krūtis par spīti ledainajam aukstumam bija kailas.
— Ak, Dievs, pliks cilvēks! — iesaucās jaunākā. — Vai tad mēs esam Āfrikā?
Un, paspērusi soli atpakaļ, viņa paslēpās aiz savas draudzenes.
— Jūs meklējat Sentkloda ielu? — turpināja maizniekzellis, pavisam nesaprazdams jaunākās dāmas baiļu žestu, jo, pieradis pie sava kostīma, viņš nespēja pat iedomāties, ka tas varētu būt iemesls šādai centrbēdzes kustībai.
— Jā gan, mīļais draugs, Sentkloda ielu, — atbildēja vecākā, ar pūlēm valdīdama smieklus.
— O, to nav grūti atrast, es jums parādīšu, — turpināja jautrais, miltiem aplipušais zēns, un, savienodams vārdus ar darbiem, sāka cilāt savas vājās, garās kājas, uz kurām kūļājās divas tupeles — platas kā laivas.
— Ak nē, nav vajadzīgs! — iesaucās vecākā dāma, kas, jādomā, daudz nebaidījās no tā, ka viņu kāds varētu ieraudzīt kopā ar šādu pavadoni, — norādiet mums tikai, uz kuru pusi meklējama iela, un mēs pašas to pēc jūsu norādījuma atradīsim.
— Pirmā iela pa labi, kundze, — atbildēja puisis, kautri atkāpdamies.
— Paldies, — reizē iesaucās abas sievietes. Un viņas teciņus devās norādītajā virzienā, aizsegdamas ar uzroci savas smejošās sejas.
II
KĀDS DZĪVOKLIS
Dzīvoklis, kurš, kā mēs ceram, ir palicis mūsu lasītāju atmiņā, jo mēs ceram, ka viņš jau pazīst Sentkloda ielu, kas austrumos iziet uz bulvāri, bet rietumos uz Svētā Ludviķa ielu. Un patiesi, viņš jau ir sastapies ar vairākām personām, kas šinī stāstā jau ir spēlējušas vai arī vēl spēlēs kādu lomu, ja pieskarsimies tam laikam, kad šinī ielā dzīvoja lielais fiziķis Žozefs Balzāmo ar savu Sibillu Lorenču un savu skolotāju — Altotasu.
1784. gadā, tāpat kā 1770. gadā, kad mēs turp mūsu lasītājus aizvedām pirmo reizi, Sentkloda iela bija kārtīga iela, tiesa gan — mazliet patumša,
bet tomēr jauka ieliņa, gan vēl maz apbūvēta, reti apdzīvota un vispār maz pazīstama. Bet tai bija svētā vārds un parasto Purva ielu raksturs. Un kā tāda savās trijās vai četrās mājās, kas uz šīs ielas atradās, tā deva patvērumu daudziem nabadzīgiem rantjē, daudziem tirgotājiem un daudziem pilnīgiem nabagiem, kurus draudžu pārvalde bija pavisam aizmirsusi.
Bez šīm trim vai četrām mājām bulvāra stūrī vēl pacēlās diezgan izskatīgs nams, ar kuru Sentkloda iela būtu varējusi lepoties, kā ar savu lepnāko celtni. Bet šī ēka, kuras augstie logi pāri mūra sētai svētku dienās ar savu lustru un sienas lampu sveču mirdzas atspulgu būtu varējuši apgaismot visu ielu, šī ēka bija visdrūmākā un visklusākā visā Sentkloda ielā.
Tās durvis nekad netika atvērtas, logu palodzes bija aizsegtas ar ādas spilveniem un uz logu rāmjiem un slēģu virām bija nogulusi tāda putekļu kārta, kuras vecumu fiziķi un ģeologi būtu mērojuši vismaz ar gadu desmitiem.
Dažreiz kāds vaļas cilvēks vai kāds ziņkārīgs kaimiņš piegāja pie lielajiem vārtiem, lai pa milzīgās atslēgas caurumu palūkotos nama pagalmā.
Bet viņš neredzēja nekā cita, kā vien ar zāļu kušķiem apaugušu bruģi un apsūbējušas akmens klona plāksnes. Dažreiz kāda milzīga žurka, kā šīs atstātās mītnes neierobežota valdniece, mierīgi pārgāja pāri plašajam pagalmam un pazuda kādā pagrabā, kas bija gluži lieka kautrība, jo viņas rīcībā atradās visērtākie saloni un kabineti, kur to neviens kaķis nevarēja apdraudēt.
Ja novērotājs bija kāds vienkāršs garāmgājējs vai ziņkārīgais, tas, pārliecinājies par šīs mītnes pamestību, atkal turpināja savu ceļu, bet ja tas bija kāds no tuvākajiem kaimiņiem, kura interese pret vientuļo namu varēja būt vēl lielāka, tas parasti arvien palika diezgan ilgi savā novērotāja postenī, kamēr pienāca kāds cits kaimiņš un, tās pašas ziņkārības dzīts, nostājās pirmajam līdzās. Tādās reizēs parasti sākās viena no tām sarunām, ko, ja ne arī visos sīkumos, tad tomēr galvenajos vilcienos varam atstāstīt.
— Nu, kaimiņ, — pienācējs tad parasti vērsās pie ķīķerētāja, — ko tad labu redz grāfa Balzāmo pagalmā?
— Kaimiņ, — atbildēja ķīķerētājs, — cs redzu žurku.
— Ak, lūdzu, atļaujiet paskatīties!
Un otrs ziņkārīgais savukārt nostājās pie cauruma.
— Vai jūs to redzat? — jautāja tas, kurš bija nobīdīts sānis.
— Jā, — atbildēja vīrs pie atslēgas cauruma, — cs to redzu un man liekas, ka viņa ir palikusi vēl resnāka.
— Jūs tā domājat?
— Es par to esmu noteikti pārliecināts.
— Tas jau var būt: neviens viņu tur netraucē.
— Noteikti, un bez tam, kā to saka, mājā taču būs vēl palicis viens otrs gards kumoss.
— Gards kumoss?
— Nu, protams, monsicur Balzāmo taču pazuda tik pēkšņi, ka viņš katrā ziņā būs to šeit atstājis.
— Eh, kaimiņ, kad kāda māja jau pa pusei ir nodegusi, ko gan tajā vēl varētu aizmirst?