— Tā gan, varbūt jums, kaimiņ, ir taisnība.
Un vēlreiz apskatījuši žurku, viņi šķīrās, it kā nobijušies, ka tik skaļi apsprieduši tik noslēpumainu un diskrētu lietu.
Un patiesi, kopš ugunsgrēka šinī namā, kad viena daļa no tā bija kritusi par upuri liesmām, Balzāmo bija pazudis. Izdegušais posms vairs netika atjaunots un nams palika neapdzīvots.
Tagad atstāsim šo tumšo, drūmo mītni ar tās sapostīto jumtu un sniega apklātajām terasēm, šo namu, pie kura, garām ejot, apstājāmies, kā pie veca paziņas. Tad, pārgājuši pāri no ielas kreisās puses uz labo, apskatīsim kādu šauru, bet augstu ēku, kas līdzās maza dārziņa mūra sētai kā tornis paceļas pret pelēkzilo debess fonu.
Šīs mājas čukurā, kā zibeņa novedējs paceļas skurstenis. Tā galā griežas un mirgo spulga zvaigzne.
Mājas pēdējais stāvs pazūd tumsā, kurpretī no pārējiem trim fasādes logiem divi ir apgaismoti.
Citi stāvi ir tumši. Vai to iemītnieki jau guļ? Vai viņi savos dzīvokļos taupa dārgo eļļu un šogad tik grūti pieejamo malku? Lai nu kā, fakts ir tas, ka četros stāvos nav redzamas nekādas dzīvības zīmes, kurpretī piektais vēl lepojas ar zināmu mirdzumu.
Pieklauvēsim un uzkāpsim pa tumšajām trepēm. Tās mūs noved piektajā stāvā, kur mums ir savas darīšanas. Mazas, pie sienas pieslietas trepītes mums palīdz nokļūt mansardā.
Trepju telpā vienīgie ievērības cienīgie priekšmeti ir: pie durvīm piekārts no brieža stilba veidots āmuriņš, salmu pinuma kājslauķis un kokā griezts pakaramais.
Atvēruši pirmās durvis, mēs iekļūstam tukšā, tumšā istabā, kuras logi arī nebija apgaismoti. Šī telpa uzskatāma par priekšistabu, no kuras ved durvis kādā citā istabā, un tās iekārta pelna, ka tai pievēršam visu mūsu uzmanību.
Parketa vietā ir vienkārša grīda, durvis pavirši krāsotas, trīs nekrāsota koka atzveltnes krēsli apsisti ar dzeltenu samtu, nobružāts dīvāns, kura spilveni no ilgas lietošanas jau kļuvuši plāni.
Ar savu izstiepušos un sagrumboto pārvalku tas atgādina vecu atzveltnes krēslu: jauns būdams, tas elastīgi atbalstīja katru ķermeni; tagad, vecs kļuvis, tas paklausīgi liecas zem sava saimnieka svara un nedomā to vairs atgrūst, tas ir, kad uz dīvāna kāds ir apsēdies, — mēbele tikai novaidās.
Vispirms krīt acīs divi pie sienas piekārti portreti. Uz apaļa galdiņa novietots svečturis un uz kamīna apmales uzliktā lampa ir novietota ar tādu aprēķinu, lai apgaismotu šos divus portretus.
Pirmais portrets, kas rāda garu, kalsnu vīrieti ar mazu cepurīti galvā, dzedru skatienu un nelielu ķīļbārdiņu, ir ļoti pazīstama: tā ir Francijas un Polijas karaļa Indriķa III seja.
Zem tā uz aplupušā zeltījuma melniem burtiem parakstīts: „INDRIĶIS VALUĀ."
Otrs portrets, kura zeltījums ir nesen atjaunots un kura krāsas ir daudz svaigākas, nekā pirmā portreta krāsas, rāda jaunu sievieti ar melnām acīm, taisnu un smalki veidotu degunu, palieliem vaigu kauliem un mazu mutīti. Viņa ir safrizēta vai, pareizāk sakot, pabāzta zem tādas matu *un zīda lenšu kaudzes, kurai līdzās Indriķa III cepurīte izskatās kā kurmja cēlums blakus Ēģiptes piramīdai.
Arī zem šā portreta melniem burtiem parakstīts: „ŽANNA VALUĀ."
Un ja pēc tam, kad ir vēl apskatīts izdzisušais kamīns, ar dzeltenzaļu damasta segu pārklātā gulta, ar tās nabadzīgajiem katūna aizkariem, kādam gribētos zināt, kāds sakars šiem portretiem ir ar šīs istabas iemītniekiem, viņam vajadzētu tikai pagriezties pret mazo ozolkoka galdiņu, pie kura kāda vienkārši ģērbusies sieviete pārbauda dažu aizzīmogotu vēstuļu adreses.
Šī jaunā sieviete ir minētā portreta oriģināls.
Bet, ja nu šīs sievietes dzīslās ritēja Valuā asinis, kā Indriķis III, šis karalis sibarīts un saldkaislais gardēdis varēja pieļaut, kaut arī, būdams tikai portrets, šo nabadzību, kad lieta grozījās ap personu, kas bija ne tikai no viņa dzimtas, bet pat nesa viņa vārdu?
Un jāatzīst, ka šī dāma no piektā stāva ar visu savu personu attaisnoja savu dižciltību. Viņai bija smalkas, baltas rokas, kuras tā laiku pa laikam sildīja azotē. Bez tam viņai bija vēl mazas graciozas kājiņas, apautas glītās samta tupelītēs, un viņa mēģināja tās sasildīt, dauzīdama pret gludo grīdu, kas bija tikpat auksta kā Parīzes ielu ledus.
Tā kā ziemelis svilpodams vilka caur durvju šķirbām un logu plaisām, kalpone bēdīgi paraustīja plecus un palūkojās uz auksto kamīnu.
Bet pati dzīvokļa īpašniece arvien vēl turpināja skaitīt vēstules un pārlasīt to adreses.
Izlasījusi kādu adresi, viņa ik reizi izdarīja mazu aprēķinu.
— Mizcrī kundze, — viņa nomurmināja, — Viņas Majestātes pirmā kambardāma. Še var rēķināties tikai ar kādiem sešiem luidoriem, jo viņa man jau ir devusi.
Un viņa smagi nopūtās.
— Patrika kundze, Viņas Majestātes kambardāma — divus luidorus.
— Monsicur Ormcsons — audience.
— Monsicur Kalons — padoms.
— *Monsicur Roāns — vizīte. Palūkosim, kā to ari pie viņa dabūt, — piebilda jaunā sieviete smaidot.
— Tātad, — turpināja viņa tai pašā vienmuļā balsī, — pēc septiņām dienām mums astoņi luidori ir droši.
Un viņa pacēla galvu.
— Klotildes kundze, — viņa tcica, — nokniebiet taču svecei degli.
Vecā paklausīja, tad atkal vērīga un nopietna ieņēma agrāko pozu.
Vecās vērīgi neatlaidīgais skatiens, likās, uztrauca jauno dāmu.
— Pameklējiet, mīļā, — viņa teica, — vai nav kaut kur kāds sveces galiņš un padodiet man to. Man nepatīk šīs tauku lampas gaisma.
— Nē, nav, — vecā atbildēja.
— Tomēr palūkojiet!
— Bet kur?
— Nu, kaut priekšistabā.
— Tur ir ļoti auksti.
— Klau', pašreiz kāds piezvanīja, — tcica jaunā.
— Kundzei tik tā likās, — vecā ietiepās.
— Nē, patiesi, Klotildes kundze.
Un redzēdama, ka vccā paliek pie sava, viņa piekāpās, drusku papukojusies, kā to parasti dara ļaudis, kas šāda vai tāda iemesla dēļ ir piešķīruši zemāk stāvošiem tiesības, kādas tiem pēc taisnības nepienākas.
Tad viņa atkal ķērās pie saviem aprēķiniem.
— Astoņi luidori, no kuriem jau trīs aizies par parādiem.
Viņa paņēma spalvu un rakstīja:
„Trīs luidori… Pieci jau apsolīti Lamota kungam, lai viņš varētu izlikt Barsirobā."
— Nabaga velns! Mūsu laulības nav uzlabojušas viņa stāvokli, bet — pacietību!
Un viņa atkal pasmaidīja, tikai šoreiz pret spoguli, kas karājās starp abiem portretiem.
— Tagad, — viņa turpināja, — ccļa izdevumi no Parīzes uz Versaļu un atpakaļ — viens luidors.
Un viņa ierakstīja šo jauno ciparu izdevumu ailē.
— Iztika astoņām dienām — viens luidors.
Arī tas tika ierakstīts.
— Tad tualetei, ekipāžām un dzeramnaudām durvju sargiem mājās, kur cs ierodos ar savām prasībām — četri luidori. Tas nu būtu viss? Saskaitīsim.
Pēkšņi viņa pārtrauca aprēķinu.
— Es jau jums teicu, ka zvana!
— Nē, kundze, — atbildēja vecā, kas bija nosalusi stīva. — Tas nav še, tas ir ceturtajā stāvā.
— Četri, seši, vienpadsmit, četrpadsmit luidoru: trūkst vēl seši; jauns tērps arī vēl vajadzīgs un jāmaksā šai vccai raganai mēnesi uz priekšu.