Viņa paņēma tā roku un pievilka ar dedzīgu kustību.
— Jūs redzējāt… jūs dzirdējāt… Vai jūs esat pārliecināts, ka tā noteikti biju es, vai nc? — apslāpētā balsī viņa tcica… — Nu labi! ja šai pašā vietā, zem tā paša kastaņkoka apsēdusies, pozā, kādā es biju apsēdusies toreiz, un jūs man pie kājām, kā tas cits, ja nu cs spiežu roku jums, ja pievelku to pie savām krūtīm, ja saņemu jūs savās rokās un saku es, kas esot šos vārdus teikusi citam, sacīšu jums: „Monsicur, Šarnī, es esmu mīlējusi, mīlu un mīlēšu vienu cilvēku un šis cilvēks esat jūs!" Ak, Dievs!.. Ak, Dievs!.. Vai ar to pietiktu, lai jūs pārliecinātu, ka nav negodīga tā, kam sirdī līdz ar ķeizarienes asinīm kvēlo mīlas dievišķā uguns?
Šarnī ievaidējās tā, kā ievaidas mirstošs cilvēks. Karaliene viņu bija apreibinājusi ar savu elpu; viņš izbaudīja katru viņas vārdu, viņas rokas
dedzināja viņa plecu; viņas krūtis dedzināja viņa sirdi, viņa lūpas kvēloja…
— Ļaujiet man pateikties Dievam, — viņš čukstēja. — O, ja es nedomātu par Dievu, es domātu par jums vien!
Viņa lēnām piecēlās, pievērsdama viņam asaru apmiglotas acis.
— Es jums ziedošu savu dzīvību, — satriekts viņš tcica.
Kādu brīdi viņa klusēja, nemitēdamās viņu aplūkot.
— Dodiet man roku, — viņa tcica, — un vediet mani visur, kur gājuši tie citi. Vispirms šeit, — šeit, kur tika iedota roze…
Un viņa izvilka no apmetņa vēl silto rozi, ko bija karsējusi viņas krūtīs kvēlojošā uguns.
— Ņemiet, — viņa teica.
Viņš ieelpoja zieda smaržu, un spieda to pie krūtīm.
— Vai šeit, — viņa atsāka, — cita sniedza skūpstam roku?
— Abas rokas! — ļodzīdamies un apreibis teica Šarnī tai brīdī, kad viņa sejai pieskārās karalienes tveicīgās rokas.
— Lūk, šķīstītā vieta, — teica karaliene, apburoši smaidīdama. — Tālāk, šķiet, viņi gāja uz Apollona peldētavu?
Šarnī apstājās apstulbis, pusmiris, it kā no debesīm viņam uz galvas būtu nokritis akmens.
— Tā ir vieta, — jautri tcica karaliene, — kur es vienmēr ieeju tikai dienas laikā. Apskatīsim kopā vārtus, pa kuriem aizbēga šis karalienes mīļākais.
Priecīga, viegla, atbalstījusies uz laimīgākā cilvēka rokas, kādu jebkad Dievs ir svētījis, gandrīz vai skriešus viņa šķērsoja pļaviņas, kuras atdalīja žogu no alejas. Tā viņi pienāca pie vārtiem, aiz kuriem bija redzami zirga pakavu nospiedumi.
— Tas ir tur, ārpusē, — teica Šarnī.
— Man ir visas atslēgas, — atbildēja karaliene. — Atveriet, monsieur, Šarnī; pārliecināsimies paši.
Viņi izgāja un noliecās, lai redzētu: mēness iznira no mākoņiem, it kā lai palīdzētu izpētīt.
Gaišais stars maigi pieskārās karalienes skaistajai sejai. Viņa atbalstījās uz Šarnī rokas, klausīdamās un aplūkodama apkaimes krūmus.
Kad viņa bija pārliecinājusies, ka viss ir mierīgi, viņa lika muižniekam atgriezties atpakaļ, pievilkdama viņu ar maigu, bet valdonīgu kustību.
Vārtiņi pēc viņiem aizvērās.
Pulkstenis nosita divi.
— Ardievu, — viņa teica. — Atgriezieties mājās! Līdz rītam.
Viņa spieda tam roku, un, neteikdama vairāk ne vārda, strauji attālinājās pa vīksnu aleju pils virzienā.
Viņpus vārtiem, kurus viņi aiztaisīja, no krūmiem piecēlās kāds cilvēks un pazuda ceļmalas kokos.
Aiziedams, šis cilvēks aiznesa līdzi karalienes noslēpumu.
XXXI
ATVADAS
Otrā dienā smaidoša un skaista karaliene izgāja, lai dotos uz mesi.
Sargiem bija pavēlēts pielaist pie viņas visus cilvēkus. Bija svētdiena, un Viņas Majestāte pamozdamās bija teikusi:
— Cik jauks diena; šodien ir prieks dzivot.
Viņa, liekas, ieelpoja ar daudz lielāku prieku nekā parasti iemīļoto puķu smaržas; viņa daudz devīgāk izdalīja dāvanas un žēloja; viņa vairāk steidzās atklāt savu dvēseli Dievam.
Mesi viņa noklausījās nepakustējusies. Nekad viņa nebija liekusi tik zemu savu majestātisko lepno galvu.
Kamēr viņa dedzīgi lūdzās, pūlis sapulcējās, kā citām svētdienām, uz ceļa no dzīvokļa līdz kapličai, un pat kāpņu pakāpienus bija pārpildījuši kavalieri un galma dāmas.
Pēdējo vidū mirdzēja pieticīgi, bet eleganti ģērbusies Lamota kundze.
Un muižnieku izveidotās divkāršās ierindās, labajā pusē bija redzams monsicur Šarnī, ko draugi apsveica ar izveseļošanos, atgriešanos, un it sevišķi par priecīgo seju.
Labvēlība kā smalka smarža izplatās gaisā ar tādu vieglumu, ka ilgi pirms kvēpināmā trauka atvēršanas lietpratēji jau ir pazinuši, noskaidrojuši un novērtējusi smaržvielu. Olivjē bija karalienes draugs tikai sešas stundas, bet jau ikviens gribēja kļūt par Olivjē draugu.
Kamēr viņš pieņēma laimes vēlējumus ar patiesi laimīga cilvēka labsirdīgo izskatu un kamēr rindas kreisā puse pārgāja uz labo, lai apliecinātu viņam cieņu un draudzību, Olivjē būdams spiests pārlaist skatienu pūlim, kas klīda viņam apkārt, pamanīja iepretī gluži vienu kādu tēlu, kura drūmais bālums un nekustiba pārsteidza viņu.
Viņš pazina Filipu Tavernī, iežņaugtu uniformā un roku uz zobena spala.
Kopš Filipa pieklājības vizītēm sava pretinieka priekšistabā pēc divkaujas, jo doktors Luī Šarnī bija parakstījis pilnīgu vientulību, starp abiem sāncenšiem nebija nekādu sakaru.
Ieraudzīdams Filipu, kas viņu uzlūkoja mierīgi — bez labvēlības un draudiem, Šarnī iesāka ar sveicienu, uz ko Filips viņam no tālienes atbildēja.
Tad, pabīdīdams ar roku pūlīti, kas to ielenca, Olivjē teica:
— Piedodiet, kungi; bet atļaujiet man izpildīt pieklājības pienākumus.
Viņš gāja tieši pie Filipa, kas nepakustējās.
— Monsicur Tavernī, — viņš tcica, sveicinādams ar lielāku laipnību, kā pirmoreiz, — man jāpateicas par līdzjūtību, kādu jūs izrādījāt pret manu veselību, bet ierados tikai vakar.
Filips nosarka un, uzlūkojis viņu, nolaida acis.
— Es būšu pagodināts, — Šarnī turpināja, — apmeklēt jūs rītdien, un ccru, ka nebūsit saglabājis veco ienaidu.
— Nebūt ne, monsicur, — atbildēja Filips.
Šarnī gatavojās izstiept roku, lai Filips tajā ieliktu savējo, kad bungas ziņoja par karalienes ierašanos.
— Lūk, karaliene, monsicur, — lēnām teica Filips, neatbildējis uz Šarnī draudzīgo žestu.
Un viņš pabeidza šo frāzi drīzāk ar melanholisku nekā ar dzedru pieskaņu.
Mazliet pārsteigtais Šarnī steidzās piebiedroties saviem draugiem pa labi.
Filips palika savā pusē, it kā viņš stāvētu postenī.
Karaliene tuvojās, daudziem viņa uzsmaidīja, no citiem pieņēma vai lika pieņemt lūgumus un pamanījusi no tālienes Šarnī, ncizlaizdama viņu no acīm, ar pārdrošo drosmi, kādu veltīja draugiem, un ko ienaidnieki apzīmēja par nepieklājību, skaļā balsī tcica:
— Lūdziet, kungi, šodien cs neko nevarēšu noraidīt.
Šo maģisko vārdu uzsvars un nozīme iespiedās līdz Šarnī sirds dziļumiem. No prieka viņš nodrebēja, tā bija viņa pateicība karalienei.
Pēkšņi viņu no saldās, bet bīstamās apceres, izrāva soļu troksnis un svešas balss skaņa.
Soļi skanēja pa kreisi plātnēm, uztrauktā, bet nopietnā balss ierunājās;