Karaliene, līdz pat galam neizpratusi šo godprātīgo un drosmīgo cilvēku, domāja, ka te darīšana ar parastu greizsirdību. Tāpēc viņa turpināja runāt bez aplinkiem.
— Jūs zināt, — viņa piebilda, — monsicur Šarnī ir atgriezies tikai šodien. Es saku „šodicn", un šodien jūs prasāt, lai es jūs atlaižu? Filips nobālēja kā nāve. Viņu aizskāra, viņu mīdīja kājām, viņš izturēja. — Madamc, — viņš teica, — tas tiesa, vienīgi šodien es uzzināju par monsicur Šarnī atgriešanos; tikai cs uzzināju daudz agrāk, nekā domā Jūsu Majestāte, jo es sastapu monsicur Šarnī ap pulksten diviem no rīta pie parka vārtiem, Apollona peldētavas tuvumā. Tagad savukārt nobālēja karaliene; nevainojamā pieklājība, kuru Filips saglabāja pat naida uzliesmojuma brīdī, izraisīja viņā drebuļus un vienlaikus arī sajūsmu. Viņa neizteiksmīgā balsī nočukstēja:
— Ejiet, monsicur, es jūs vairs neaizturu.
Filips sveicināja pēdējo reizi un lēniem soļiem izgāja arā. Satriektā karaliene atkrita krēslā, teikdama:
— Ak, Francija, krietno siržu zeme!
XXXII
KARDINĀLA GREIZSIRDĪBA
Pa to laiku kardināls pārdzīvoja trīs naktis, kas krasi atšķīrās no tām, par kurām viņš nepārstāja sapņot un atcerēties.
Nevienas ziņas, neviena cerības vēsts. Nāves klusums pēc mīlas kaislības uztraukuma bija kā pagraba tumsa pēc spilgtās saules gaismas.
Sākumā kardināls loloja cerību, ka viņa mīļākā, lai gan karaliene, vispirms kā sieviete gribēs uzzināt par viņa kaisles spēku un uzzināt, vai viņš pēc pārbaudījumiem nav atsalis.
Kārdinājums kas ir pilnīgi dabīgs vīrietim un kas rada jaunus mocošus satraukumus, kurus nācās pārdzīvot arī kardinālam Roānam.
Tiešām, nevienu neredzēdams nākam un dzirdēdams tikai klusumu, kā saka monsicur Dclilā, nelaimīgais iedomājās, ka šis pārbaudījums ir neizdevīgs viņam pašam. No turienes radās skumjas, šausmas un nemiers, ko nevar pat iedomāties, ja nav izcietis šīs nervu slimības, kad katra šķiedra, kas beidzas smadzenēs, pārvēršas ugunīgā čūskā, kura sagriežas vai izstiepjas neatkarīgi no mūsu gribas.
Nemiers kardinālam kļuva nepanesams: dienas laikā vismaz desmit reizes viņš aizsūtīja kādu uz Lamota kundzes dzīvokli un desmit reizes uz Versaļu.
Desmitais ziņnesis beidzot atveda Zannu, kas tur uzraudzīja Šarnī un karalieni, un iekšēji gavilēja par kardināla nepacietību, kurai viņa drīz varēs pateikties par sava pasākuma sekmēm.
Viņu ieraudzīdams, kardināls iekarsa.
— Kā, — viņš iesaucās, — un jūs dzīvojat gluži mierīgi!? Jūs zināt par manām mocībām un, saukdamās par manu draudzeni, ļaujat šīm mocībām mani nogalināt.
— Ai, monsicur, — Žanna atbildēja, — pacietību, lūdzu! Tas ko cs darīju Versaļā, tālu no jums, ir derīgāks, nekā tas, ko jūs darījāt, gaidīdams mani.
— Tomēr nevajadzēja būt tik cietsirdīgai, — tcica Viņa Ekselence, ko nomierināja cerība dabūt jaunākās ziņas. — Labi, ko tur runā, ko dara?
— Atšķirtība ir sāpīga nelaime ikvienam — vai to cicš Parīzē, vai arī Versaļā.
— Tas mani sajūsmina, cs pateicos jums, bet…
— Bet?..
— Pierādījumus!
— Ak, žēlīgais Dievs! — iesaucās Žanna, — ko jūs runājat, monsicurl Kādus pierādījumus! Kas tas par vārdu? Pierādījumus!.. Vai jūs esat pie pilna prāta, monsicur, prasīdams sievietei pierādījumus par viņas kļūdām.
— Es neprasu dokumentus prāvai, grāfien; cs prasu mīlas ķīlu.
— Man šķiet, — viņa tcica, iepriekš ironiski aplūkojusi Viņa Ekselenci, — jūs topat ļoti prasīgs, un pat aizmāršīgs.
— O, es zinu, ko jūs teiksit, — cs zinu, ka man vajadzēja sevi uzskatīt par ļoti apmierinātu, ļoti pagodinātu; bet, grāfien, iedomājaties sevi manā vietā. Vai jūs samierinātos, ja jūs atgrūztu, pēc tādas liekuļotas labvēlības izrādīšanas?
— Jūs teicāt, man liekas, «liekuļotas labvēlības"? — Zanna izsmejoši pārjautāja.
— O, skaidrs, ka jūs mani varat sakaut, grāfien; skaidrs, ka nekas man nedod tiesības sūdzēties; bet cs tomēr sūdzos…
— Tad, monsicur, cs nevaru būt atbildīga par jūsu neapmierinātību, ja ir tikai mazsvarīgi iemesli vai arī tādu nav nemaz.
— Grāfien, jūs pret mani esat nežēlīga!
— Monsicur, cs atkārtoju jūsu vārdus. Jūs pats uzsākāt šo strīdu.
— Tā vietā, lai pārmestu par maniem ārprāta murgiem, izsakiet to, ko domājat jūs; tā vietā, lai mani mocītu, palīdziet man!
— Es nevaru jums palīdzēt! Tur nav ko darīt!
— Jūs nezināt, ko darīt? — tcica kardināls, uzsvērdams katru vārdu.
— Nezinu.
— Labi, grāfien, — dedzīgi tcica monsicur Roāns, — citi varbūt pasaka to, ko nesakāt jūs.
— Ak, monsicur, jūs sākat dusmoties, un mēs vairs ncsapratīsim viens otru. Jūsu Eksclcncc piedos, ka cs tam pievēršu uzmanību.
— Sāku dusmoties, jā… Jūsu ļaunās kaprīzes mani noveda tik tālu, grāfien.
— Un jūs nedomājat, ka esmu jūs nodevusi?
— O, nemaz! Ja jūs man vairs nepalīdzat, tad tāpēc, ka nevarat citādi, cs to redzu ļoti labi.
— Jūs saprotat mani pareizi; kāpēc tad apsūdzat?
— Tāpēc, ka jums vajag teikt man visu patiesību.
— Patiesību! Ko zināju, to jums pateicu.
— Jūs man nepateicāt, ka karaliene ir neuzticīga, ka viņa ir koķete, ka viņa liek cilvēkiem sevi dievināt un pēc tam grūž izmisumā.
Pārsteigtā Zanna viņu uzlūkoja.
— Izskaidrojieties, — viņa tcica, drebēdama nevis aiz bailēm, bet gan prieka.
Tiešām, kardināla greizsirdībā viņa pamanīja izeju, kuru apstākļi viņai varbūt nebūtu sagādājuši, lai izkļūtu no grūtā stāvokļa.
— Atzīstieties, — turpināja kardināls, kas vairs nevaldīja pār savu kaislību, — atzīstieties, lūdzu, ka viņa negrib mani vairs redzēt!
— Es tā nesaku, monsicur.
— Atzīstieties, ja viņa neatgrūž mani pilnīgi labprātīgi, ko es vēl ceru, uz kādu laiku; viņa izvairās no manis, lai neuztrauktu kādu citu mīļāko, kam mana pastāvīgā klātbūtne modinātu aizdomas.
— Ai, monsicurl — iesaucās Zanna tik brīnišķīgi medainā tonī, ka varēja radīt vēl lielākas aizdomas.
— Uzklausat mani, — atsāka monsicur Roāns, — pēdējo reizi, kad redzēju Viņas Majestāti, man likās, ka cs dzirdēju soļus krūmājā.
— Muļķības!
— Un es izteikšu jums visas aizdomas.
— Nesakiet ne vārda vairāk, monsicur, jūs apvainojat karalieni; pieļausim, ka viņai par nelaimi, vajadzēs baidīties no sava bijušā mīļākā sekošanas, bet tam es neticu, — vai tiešām jūs būsit tik netaisns, ka pārmetlsit viņai pagātnes maldus, no kuriem viņa atteikusies jūsu dēļ?
— Pagātne! pagātne! Lūk, liels vārds, kurš sabrūk, ja šī pagātne vēl turpinās tagadnē, un draud pārvērsties nākotnē.
— Fui, monsicur, jūs ar mani runājat kā ar starpnieku, ko apvaino par kādu negodīgu darījumu. Jūsu aizdomas, monsicur, ir tik aizvainojošas karalienei, ka beidzot aizvaino arī mani.
— Tad pierādiet, grāfien…