— O, pateicos, mana mīļā.
Viņas lēnām atgriezās Sentkloda ielā. Olīva neuzdrošinājās uzrunāt Žannu, bet Žanna bija pārāk dziļi iegrimusi domās, lai vēl runātu ar Olīvu.
Piebraukušas pie mājas, viņas apskāvās; Olīva pazemīgi lūdza Žannai piedošanu par visām nelaimēm, kādas sagādāja viņas vieglprātība.
— Es esmu sieviete, — atbildēja Lamota kundze, pakaļdarīdama latīņu dzejnieka vārdiem, — un nekas sievišķīgs man nav svešs!
XXXIII
BĒGŠANA
Olīva pildīja solījumu.
Zanna izdarīja visu, ko bija solījusi.
Otrā dienā Nikolā pilnīgi sāka slēpties visur un no visiem, un neviens pat nevarētu iedomāties, ka viņa dzīvo Sentkloda ielā.
Aizslēpusies aiz aizkariem un priekškariem, viņa vēl aizslēģoja logus, neskatoties uz saules stariem, kas tos priecīgi apspīdēja.
Zanna, no savas puses zinādama, ka rītdien vajadzēja maksāt pirmos piecsimt tūkstošus livru, pamatīgi sagatavojās tam mirklim, kad sprāgs bumba.
Šis šausmīgais mirklis bija viņas rūpju pēdējais mērķis.
Aizbēgt bija viegli, bet viņa gudri aprēķināja, ka tad viņu nepārprotami apsūdzēs.
Palikt un gaidīt kā duclantci, zem ienaidnieka sitiena, palikt, lai kristu vai cerēt nogalināt savu ienaidnieku — tāds bija grāfienes lēmums.
Lūk, kāpēc otrā dienā pēc satikšanās ar Olīvu ap pulkstens diviem viņa parādījās pie loga, lai norādītu viltus karalienei, ka ir laiks sagatavoties vakarā aizbraukt.
Nav iespējams aprakstīt Olīvas prieku un bailes. Nepieciešamība bēgt nozīmēja briesmas; iespēja aizbēgt nozīmēja labklājību.
Viņa aizsūtīja Zannai izteiksmīgu gaisa skūpstu, bet tad sagatavojās, mazā sainītī ielikdama dažas sava labdara dārglietas.
Padevusi signālu, Zanna pazuda, lai sameklētu karieti, kurai uzticēt dārgo Nikolā jaunkundzes likteni.
Un tas bija viss, — viss, ko varētu pamanīt ziņkārīgais novērotājs no abu draudzeņu parasti tik raksturīgām saprašanās zīmēm.
Nolaisti aizkari, aizvērti logi, līdz vēlai vakara stundai šad un tad bija redzams kāds gaismas stariņš. Tad kaut kādi noslēpumaini trokšņi, kam sekoja dziļš klusums un tumsa.
Svētā Paula baznīcas tornī pulkstenis nosita vienpadsmit, un upes vējš atvēla skumji vienmuļas skaņas pat līdz Sentkloda ielai, kad Zanna iebrauca ielā ar trim spēcīgiem pasta karietē iejūgtiem zirgiem.
Uz karietes sēdekļa mētelī ietinies cilvēks pasta puisim rādīja virzienu
Zanna parāva viņu aiz mēteļa stūra, likdama apstāties Ruā-Dorē ielas stūrī.
Vīrietis nokāpa zemē un uzrunāja grāfieni.
— Lai kariete paliek šeit, mīļais monsicur Reto, — tcica Zanna, — ar pusstundu pietiks. Es atvedīšu kādu personu, kura iekāps karietē un kura jums jāaizved, cik ātri vien var, uz manu māju Amjcnā. Es maksāju dubulti.
— Jā, grāfien.
— Tur jūs viņu nodosit manam rentniekam Fontēnam, kurš zina, kas ar viņu jādara.
— Jā, madamc.
— Es piemirsu uzprasīt… vai jūs esat apbruņots, dārgais Reto?
— Jā, madamc.
— Šo dāmu apdraud kāds neprātis… Varbūt jūs gribēs apturēt ceļā…
— Kas tad man jādara?
— Jūs nogalināsit to, kas kavēs jūsu gaitu!
— Jā, madamc.
— Jūs man prasījāt divdesmit luidorus, par klusēšanu, cs jums došu simtu un samaksāšu ceļu uz Londonu, kur pēc trim nedēļām jūs sagaidīsit mani.
— Jā, madamc.
— Te ir simts luidoru. Es jūs bez šaubām vairs neredzēšu, jo gudrākais no jūsu puses būtu sasniegt Scntvalcrī, un no turienes doties tieši uz Angliju.
— Paļaujieties uz mani!
— Tas jūsu paša labā.
— Tas mūsu abu labā, — skūpstīdams grāfienes roku, tcica monsicur Reto. — Tātad cs gaidu.
— Un cs tūliņ atvedīšu dāmu.
Reto apsēdās karietē Žannas vietā. Bet grāfiene ātriem soļiem sasniedza Sentkloda ielu un uzkāpa augšā savā mītnē.
Visi šai lētticīgajā kvartālā gulēja. Aizdedzinājusi sveci, Žanna pacēla to pār balkonu, kas bija signāls Olīvai, ka laiks nokāpt.
— Viņa ir piesardzīga, — nodomāja grāfiene, redzēdama, ka logs ir tumšs.
Žanna ar sveci pamāja trīs reizes.
Nekā. Bet viņa, liekas, sadzirdēja it kā nopūtu vai „jā", nedzirdami izdvestu gaisā no loga lapotnes.
„Viņa acīmredzot nokāps pa tumsu," nodomāja Žanna, „tas ir vēl labāk."'
Un viņa pati nokāpa uz ielas.
Bet durvis neatvērās. Bez šaubām, Olīva kāpa pa trepēm, apkrāvusies ar smagiem saiņiem un somām.
— Muļķītc, — nikni tcica grāfiene, — cik daudz var zaudēt laiku lupatu dēļ.
Viss bija klusu. Žanna pienāca pie pretējās mājas durvīm.
Nekā. Viņa klausījās, piespiedusi ausi ar dzelzs naglām apsistajām durvīm.
Tā pagāja stundas ceturksnis.
Zanna spēra dažus soļus līdz bulvārim, lai apskatītu, vai logi ir apgaismoti.
Viņai likās, ka aiz divkāršiem aizkariem un lapotnes telpā mirgo vāja gaisma.
— Ak, Dievs, ko viņa dara, nožēlojamā?! Viņa varbūt nav redzējusi §ignālu. Nezaudēsim galvu! Atgriezīsimies. — Un tiešām viņa uzkāpa atkal savā dzīvokli un atkārtoja signālus ar svecēm.
Tie palika bez atbildes.
— Laikam, — nodomāja Žanna, niknumā burzīdama aproces, — netikle ir saslimusi un nevar pakustēties. O, bet vienalga, dzīvai vai mirušai, viņai šovakar jāaizbrauc.
Un kā vajāta lauvene, viņa aši noskrēja pa kāpnēm lejā. Rokā viņa turēja atslēgu, kura tik daudzas reizes bija Olīvai gādājusi nakts brīvību.
Tai bridi, kad viņa gatavojās bāzt atslēgu, Žanna pēkšņi sāka šaubīties.
— Bet ja augšā pie viņas kāds ir? — domāja grāfiene.
— Nevar būt! Ja tomēr būs, cs dzirdēšu balsis un pagūšu nokāpt. Bet ja es satikšu kādu uz kāpnēm…
Un pēc šīs bīstamās iedomas, viņa tik tikko neatmeta savu nodomu.
Bet zirgu pakavu mīņāšanās troksnis uz skanīgā bruģa lika viņai pieņemt galīgo lēmumu.
— Bez briesmām, — viņa teica, — nekas nenotiek. Bet pārdrošniekam briesmas ir nieks.
Viņa pagrieza smago atslēgu un durvis atvērās.
Viņa zināja istabu izvietojumu, Žanna to bija ielāgojusi, vakaros gaidīdama Olīvu.
Ne mazākā trokšņa, nc gaismas, it nevienas dzīvas dvēseles.
Tā viņa nokļuva Nikolā dzīvokļa priekštelpā.
Tur zem durvīm varēja redzēt gaišu svītru; aiz durvīm dzirdēja steidzīgu soļu troksni.
Aizturēdama elpu, Žanna klausījās. Neviens nerunāja. Tātad Olīva bija viena, viņa staigāja, bez šaubām kravājās. Tātad viņa nebija slima, bet vienkārši aizkavējusies.
Žanna klusām piesita pie durvīm.
— Olīva! Olīva; mana mazā draudzene!..
Pa paklāju tuvojās soļi.
— Atveriet! Atveriet! — nepacietīgi iesaucās Žanna.
Durvis atvērās, gaismas straume applūdināja Žannu, viņa stāvēja pretī kādam vīrietim, kas rokās turēja trīsžuburu svečturi. Viņa briesmīgi iekliedzās un paslēpa seju.