— Olīva! — šis cilvēks teica, — vai tā esi tu?
Un lēnām viņš pacēla grāfienes apmetni.
— Grāfiene Lamota, — viņš savukārt iesaucās, apbrīnojami dabīgā pārsteigumā.
— Monsieur Kaliostro, — čukstēja Žanna, grīļodamās un tik tikko nezaudēdama samaņu.
No visām briesmām, kādas iedomājās Žanna, šī nekad viņai nebija ienākusi prātā. Pēc pirmā acu uzmetiena, liekas, tur nebija nekā briesmīga, bet mazliet pārdomājot un redzot šā savādā cilvēka dziļo noslēpumainību, briesmas likās drausmīgas.
Žanna vairs nevaldīja pār sevi; viņa atkāpās un,šķiet, vēlējās mesties pa kāpnēm lejā.
Kaliostro, laipni pasniedzis roku, lūdza apsēsties.
— Kam man jāpateicas par jūsu apmeklējumu, madamcl — mierīgā balsī viņš jautāja.
— Monsicur, — intrigante stostījās, nespēdama novērst acis no grāfa, — cs atnācu… cs meklēju…
— Atļaujiet, kundze, pasaukt savus ļaudis, lai viņus sodītu par nevīžību un rupjību, ka atstājuši tik augstas kārtas sievieti vienu un nav pavadījuši līdz manām durvīm.
Žanna drebēja. Viņa ar mājienu apturēja grāfu.
— Jums laikam patrāpījās tas nelietis vācietis, mans vārtu sargs, — tas nesatricināmi turpināja, — tas mūžīgi ir piedzēries. Viņš nebūs jūs pazinis. Vārtus viņš būs atvēris, nekā nerunādams, un pēc tam alkal iemidzis.
— Nerājiet viņu, monsicur, — kļūdama mazliet drošāka, tcica Žanna, kas nenojauta lamatas.
— Viņš taču atvēra jums durvis?
— Man liekas, jā… — Bet jūs apsolījāt viņu nerāt.
— Savu vārdu cs turēšu, — smaidīdams tcica grāfs. — Tikai tagad, grāfien, varbūt jūs papūlētos paskaidrot sīkāk.
Redzēdama, ka viņu netur aizdomās, it kā pati atvērusi durvis, Žanna varēja melot par sava apmeklējuma nolūkiem. Viņa nekavējās to darīt.
— Es nācu, — viņa tcica ļoti ātri, — aprunāties, monsicur grāf, par dažām baumām, kas klīst apkārt.
— Kādas baumas?
— Ncstcidzinict mani, lūdzu, — viņa klīrīgi teica, — mans jautājums ir mazliet kutelīgs.
„Mcklē! Es jau atradu!" domāja Kaliostro.
— Jūs esat Viņa Eminences monsicur kardināla Roāna draugs, — tcica Žanna.
„Ahā, nav slikti," nodomāja Kaliostro, „cj līdz tā diega galam, kuru cs turu rokā, bet tālāk cs tevi nelaidīšu."
— Tiešām, grāfien, esmu draudzīgās attiecībās ar Viņa Eminenci, — viņš teica.
— Un es atnācu, — turpināja Zanna, — uzzināt no jums…
— Par! — tcica Kaliostro ar izsmieklu.
— Es jums jau tcicu, ka mans jautājums ir kutelīgs, neizmantojiet to! Jums ir zināms, ka monsicur Roāns ir man drusku pieķēries, un cs gribētu zināt, līdz kādai pakāpei… Galu galā, kā tautā runā, jūs lasāt pat prāta un sirds dziļumos.
— Vēl mazliet skaidrības, grāfien, — Kaliostro tcica, — lai cs labāk varētu lasīt jūsu sirds un prāta tumsā.
— Runā, ka Viņa Eminence mīl citu; ka viņa Eminence iemīlējis kādu augstu dāmu… Pat runā…
Pie šiem vārdiem Kaliostro vērsa uz Žannu tik asu skatu, ka viņa tik tikko nepaģība.
— Grāfien, — viņš teica, — tiešām cs lasu sirdīs; bet lai pareizi lasītu, man ir vajadzīgs palīgs. Papūlaties atbildēt uz šādiem jautājumiem: — Kāpēc jūs nācāt maklēt mani šeit, ja cs tc nedzīvoju?
Žanna nodrebēja. — Kā jūs iekļuvāt šeit, ja šai pils daļā nav nc piedzērušā šveicara, nc sulaiņu. Un ja nenācāt meklēt mani, ko tad jūs meklējāt?
— Jūs neatbildat? — viņš tcica trīcošajai grāfienei, — tad cs jums palīdzēšu. Jūs iegājāt ar atslēgu, ko cs jūtu jūsu kabatā; lūk, tā. Jūs nācāt meklēt jauno sievieti, kuru vienkāršas labsirdības dēļ slēpu šeit.
Žanna sagrīļojās kā ar saknēm izrauts koks.
— Un… ja tā ir? — viņa klusu tcica, — vai tas ir noziegums? Vai nav atļauts vienai sievietei apmeklēt otru? Pasauciet viņu, un viņa pateiks, vai mūsu draudzība…
— Grāfien, — Kaliostro viņu pārtrauca, — jūs man to sakāt, zinādama, ka viņas vairs nav šeit.
— Viņas vairs nav šeit!.. — pārbiedēta iesaucās Žanna, — Olīvas vairs nav šeit?
— O! — teica Kaliostro, — varbūt jūs nezināt, ka viņa aizbraukusi, kad pati palīdzējāt bēgt?
— Bēgt? Es! — iesaucās Žanna, atgūdama cerību. — Viņa ir aizvesta un jūs apsūdzat mani?
— Vēl vairāk, cs esmu pārliecināts, ka esat sarīkojusi viņas nolaupīšanu.
— Pierādiet, — nekaunīgi tcica grāfiene.
Kaliostro paņēma kādu papīru no galda un parādīja:
„Monsicur un augstsirdīgais labdari," bija rakstīts Kaliostro
adresētajā vēstulē, „p iedod iet, ka cs jūs atstāju; bet vairāk par visu cs mīlu Bosīru; viņš ieradās, mani aizved, cs viņam sekoju. Ardievu! Saņemiet manas pateicības apliecinājumus."
— Bosīrs!.. sastingdama tcica Žanna. — Bosjrs!.. Bet viņš nezināja Olīvas adresi.
— O, jā, grāfien, — atbildēja Kaliostro, rādīdams viņai otru papīru, kuru izvilka no kabatas.
— Lūk, šo papīru cs pacēlu uz kāpnēm, šodien iedams uz manu ikdienas satikšanos. Šī vēstule, acīmredzot, izkritusi no monsicur Bosīra kabatas.
Drebēdama grāfiene izlasīja:
„Monsicur Bosīrs Olīvas jaunkundzi atradīs Sentkloda ielā, uz bulvāra stūra, no kurienes arī aizvedīs viņu. To ieteic viņam sirsnīgā draudzene. Nekavējaties!"
— O, — tcica Lamota kurtdzc, saburzīdama papīru.
— Nu, viņš to ir aizvedis, — dzestri tcica Kaliostro.
— Bet kas uzrakstīja šo vēstuli?
— Acīmredzot, jūs, Olīvas sirsnīgā draudzene.
— Bet kā viņš iekļuva šeit? — iesaucās Zanna, nikni uzlūkodama nejūtīgo sarunas biedru.
— Vai ar jūsu atslēgu nevar šeit iekļūt?
— Bet ja tā ir pie manis, tā nevarēja būt Bosīram.
— Ja ir viena atslēga, tad var būt arī otra, — atbildēja Kaliostro, lūkodamies viņai sejā.
— Jums visur ir pierādījumi, — lēnām atbildēja grāfiene, — kamēr man ir tikai aizdomas.
— O, man arī lādas ir, — tcica Kaliostro, — kuras ir labākas par jūsējām, grāfien.
Un teicis šos vārdus, viņš grāfieni atlaida ar nemanāmu kustību.
Viņa sāka kāpt lejup; bet uz kāpnēm, kas pirms brīža, kad viņa kāpa augšā, bija tumšas un it kā pamestas, tagad redzēja neskaitāmu daudzumu sveču un Kaliostro sulaiņu, kuru priekšā grāfs skaļi tcica desmit lāgiem:
— Grāfiene Lamota.
Viņa izgāja, elsdama naidā un atriebības alkās.
XXXIV
VĒSTULE UN KVĪTS
Nākamajā dienā bija pēdējais maksājuma pagarinājuma termiņš, ko juvelieriem Bēmeram un Bosāndžam noteica pati karaliene.
Tā kā Viņas Majestātes vēstule ieteica, viņi gaidīja, ka piecsimt tūkstošus livru viņiem piesūtīs.
Lai arī cik bagāti veikalnieki nebūtu, bet piecsimt tūkstoši livru ienākums ir ļoti svarīga lieta, tāpēc kompanjoni laikus uzrakstīja kvīti visskaistākajā rokrakstā, kādā vien aizpilda dokumentus par naudas saņemšanu.